Nekur nav tik labi kā mājās, secina Santa Cine. Viņa darba pieredzi uzkrājusi gan Itālijā, tur arī studējusi, gan Francijā, taču 2013. gadā nolēma atgriezties Latvijā. Viņa vairs nevēlējās dzīvot lielā pilsētā, bet meklēja mieru un harmoniju, ko var sniegt mazpilsēta. Turklāt bija gatava sevi pieteikt biznesa vidē. Ieceres tika īstenotas – viņa, iesaistot visu ģimeni, šobrīd saimnieko Kuldīgas restorānā Goldingen room un viesnīcā 2 baloži. Šā gada martā restorāns svin savu trešo dzimšanas dienu, un Santa ir gatava dalīties pieredzē, kā ir vadīt restorānu reģionā un kā viņiem ir izdevies šo gadu laikā nemitīgi attīstīties.
Spēj daudz ko darīt paši
«Pēc vairākus gadus ilgām studijām Itālijā Latvijā atgriezos 2013. gada vasarā, un jau nākamā gada martā tika atklāts restorāns. Tas laikam nozīmē tikai to, ka lēmums bija pareizs un viss notika īstajā vietā un laikā. Gribu teikt, ka uzsākt kaut ko darīt Latvijā nav neiespējami, kā man pašai sākumā šķita,» stāsta Santa. Tā kā gan uzkrātā darba pieredze, gan izglītības virziens bija saistīti ar restorānu biznesu, Santa par savu uzņēmējdarbības virzienu izvēlējās tiešo šo jomu. «Man ļoti palīdzēja Turībā iegūtās zināšanas, ko pēc tam gadiem jau biju attīstījusi arī praksē, jo šobrīd ir tā, ka spēju ieņemt jebkuru pozīciju restorānā - varu būt svarīgu lēmumu pieņēmēja un vadīt restorānu no uzņēmējdarbības viedokļa, kā arī, pateicoties izglītībai, ko ieguvu Itālijā, varu iejusties arī pavāra un viesmīļa darbā. Manuprāt, spēja daudz ko izdarīt pašiem mazajiem uzņēmējiem ir ļoti būtiska,» spriež Santa.
Sirdī iekrita Kuldīga
Iepriekš Santa ar ģimeni mitinājās Jūrmalā, tomēr skaidri zināja, ka vairs nevēlas dzīvot lielā pilsētā. «Sabilē mums ir lauku mājas. Vēlējāmies dzīvot tur, tāpēc meklējām vietu restorānam tuvākajā apkaimē. Izskatījām tādus variantus kā Talsi, Ventspils, Kuldīga. Mūsu sirdīs iekrita Kuldīga, jo, kad ieraudzījām šīs telpas, kas tobrīd ne tuvu neizskatījās tik skaisti kā tagad, sapratām, ka šī būs īstā vieta. Kopā ar vīru spējām saskatīt potenciālu tur, kur citi to nesaskata. Tā kā vēlējāmies atvērt itāļu restorānu un picas ir itāliešu virtuves neatņemama sastāvdaļa, pirms restorāna atklāšanas vēlreiz aizbraucu uz Neapoli, lai apgūtu viņu tradicionālās picas cepšanu. Nu mēs to protam, un restorānā ir īsta malkas picas krāsns,» teic uzņēmēja.
Uzņēmējdarbības uzsākšana ārpus Rīgas viņu nebiedēja. «Sākotnēji mēs pat nebijām domājuši, ka izaugsim tik lieli kā šobrīd. Telpas bija uz pusi mazākas. Attīstījāmies visai strauji. Uzskatu, ka Kuldīgai un arī citām Latvijas pilsētām ir potenciāls. Tas, kas mūs pamudināja uzsākt uzņēmējdarbību reģionā, bija vēlme atrast harmoniju un mieru, kas ir daudz grūtāk pilsētvidē, kur ikdienas ritms ir straujāks un tajā pašā laikā nākas pavadīt neskaitāmas stundas bezdarbībā, piemēram, sastrēgumos,» pamato Santa.
Uz vakanci neviena pieteikuma
Ja telpu atrašana nesagādāja īpašas raizes, tad atrast personālu gan bijis krietni grūtāk. «Kad izvēlējāmies Kuldīgu, domāju, ka personāla atrašana nesagādās lielas problēmas, jo pilsētā ir Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma profesionālā vidusskola, kas sagatavo tieši tādus speciālistus, kādi mums būtu nepieciešami, taču realitāte ir pavisam cita. Šai vidusskolai ir ļoti laba sadarbība ar vairākām Vācijas viesnīcām, uz kurām skolēni dodas praksē un ļoti bieži, absolvējot vidusskolu, izvēlas tur arī palikt un strādāt,» norāda Santa. Viņa arī novērojusi, ka daudzi nemaz nav ieinteresēti strādāt. «Pagājušās vasaras sākumā bija pilnīgs izmisums, meklējām darbinieku pavisam vienkāršā pozīcijā - trauku mazgātājs. Darba sludinājumu ievietojām visos iespējamos informācijas nesējos, un rezultātā nepieteicās neviens. Mēģinājām sadarboties arī ar Valsts nodarbinātības aģentūru, taču mums atsūtīja cilvēku, ar kuru diemžēl šķīrāmies jau pēc divām nedēļām,» sarūgtinājumu neslēpj uzņēmēja, savukārt postpadomju virtuves darbinieki nav pārmācāmi. «Tas, ko mēs prasām, viņiem nav saprotams, un viņus pāraudzināt vairs nav iespējams.»
Santa turpina: «Mūsu restorāna vidējais viesis ir ļoti zinošs un redzējis ļoti daudz ko. Tie pārsvarā ir rīdzinieki, cilvēki, kuri bieži ceļo un kuriem ir, ar ko mūs salīdzināt. Šiem cilvēkiem nereti ir pretenzijas pret apkalpošanas līmeni, tāpēc pirms tam ar viesmīļiem ir milzīgs sagatavošanās darbs. Mūsu darbinieki lielākoties ir jaunieši, un jaunieši dažkārt vienkārši nezina daudzas lietas, tāpēc mums ir jāiemāca ļoti daudz kas, pat tādas lietas, kā uzturēt sarunu ar klientiem, tajā pašā laikā atrodot to robežu, lai nebūtu pārāk uzbāzīgs. Tāpat ir jāiemāca visas tehniskās lietas virtuvē un apkalpojot viesus. Sākumā ir grūti, bet mēs mācāmies no savām kļūdām, analizējam tās un labojam, lai nākotnē tās vairs nepieļautu.»
Jāpielāgojas pirktspējai
Uzņēmēja secina, ka restorānu piedāvājums ir jāpielāgo ne vien klientu vēlmēm, bet arī pirktspējai. «Es, neskatoties kalendārā, varu pateikt, kad ir mēneša 10. datums un cilvēki saņem algu, jo tas atspoguļojas restorāna apmeklējumā, it īpaši ziemas periodā. Mums ir jārēķinās ar to, ko cilvēki var atļauties, jo teorētiski mēs restorānā varētu piedāvāt vēl daudzus pārsteigumus, gatavojot ko eksotisku un ekskluzīvu, bet to lielākoties neviens nevarēs atļauties, tāpēc ir loģiski to nemaz nepiedāvāt. Iepriekš esam izmēģinājuši dienas piedāvājumus, taču sapratām, ka tas nav priekš mums, jo būt vislētākajiem nav mūsu ceļš un mēs nevaram cenas ziņā konkurēt ar pusdienu ēstuvēm, jo Kuldīgā šajā kategorijā ir ļoti daudz labu piedāvājumu. Mēs esam izvēlējušies būt interesanti, piedāvājot cilvēkiem to, ko citur viņi nevarētu atrast. Lielākoties mēs vietējiem esam svētku vieta, uz kurieni nāk svinēt un atzīmēt nozīmīgas dienas vai uz kurieni atved viesus.»
Sirdslieta, ne biznesa projekts
Viņa uzsver, ka restorānu nevar atvērt kā biznesa projektu, tai ir jābūt sirdslietai. «Ir jāsaprot, ka restorāns - tas ir dzīvesveids. Mēs ar vīru šajā restorānā pavadām gandrīz katru dienu no rīta līdz vakaram. Šīs ir kā otrās mājas. Mēs esam izvēlējušies itālisku «piegājienu», jo pie mums ir laipni aicinātas ģimenes ar suņiem, maziem bērniem un brīvdienās te valda ļoti liela rosība - tas arī rada tādu ļoti dzīvīgu noskaņu. Pie mums var iegūt mājīguma un ģimeniskuma sajūtu. Paši ar vīru regulāri esam uz vietas un iesaistāmies restorāna darbībā. Domāju, ka arī mūsu klātbūtne rada restorāna atmosfēru. Mans vīrs ir ļoti runīgs, un viņš atceras restorāna viesus, tādējādi rodas ļoti personīga pieeja un viesi jūtas novērtēti un priecājas, ka viņš atceras tās lietas, ko viņi savstarpēji ir runājuši iepriekšējās reizēs. Tā arī ir daļa no mūsu šarma, ka esam ļoti personiski, un tas cilvēkus piesaista un liek atgriezties. Tas ir mūsu uzņēmums, un mēs kopā ar to elpojam un dzīvojam - cilvēki no malas to sajūt un novērtē. Turklāt mēs darām to, kas mums patīk, un tā arī ir tā galvenā panākumu atslēga. Katrs no mūsu ģimenes ir atradis savu vietu un uzdevumu restorānā, un kopīgi mēs to veidojam un attīstām,» gandarīta ir Santa.