Tenax Dobele – divkārtēji Latvijas čempioni handbolā
Tie, kuri kaut nedaudz interesējas par sporta spēlēm, zina Dobeles vārdu, jo tieši no šīs pilsētas nāk uzvarām bagātā Tenax Dobele handbola komanda. Nosaukumi gan laika gaitā ir nedaudz mainījušies, bet būtība jau nemainās.
Ar dobelniekiem rēķinās ne tikai Latvijas augstākajā līgā, bet arī Baltijas mērogā un atpazīst arī Eiropā.
Lai kā dobelnieki centušies, daudzus gadus Latvijas čempionātā viņi bijuši otrajā vietā. Pirmo Latvijas kausu un čempiona titulu izcīnīja 2000. gadā, bet atkārtoti par čempioniem kļuva 2014. un 2015. gadā. Dobelnieki ir arī četrkārtēji Rīgas čempioni. Vairāki Tenax Dobele komandas spēlētāji ir arī Latvijas izlases pamatsastāvā.
Tenax Dobele komandas galvenais virzītājspēks ir Ivars Zariņš, kurš pie komandas stūres ir jau kopš 1992. gada, bet reģionālo Handbola klubu Zemgale izveidoja 1996. gadā. Savulaik pats spēlējis, tad trenējis, bet tagad vairāk laika velta stratēģiskajiem uzdevumiem, jo sports prasa ne tikai talantu, smagus treniņus un vēlmi uzvarēt, bet arī naudu. Ivars Zariņš atceras: «Kad 1992. gadā pārņēmu vadību, komanda jau spēlēja augstākajā līgā, bet turējās tā ap sesto septīto vietu. Es sev izvirzīju vairākus mērķus – panākt, lai komanda būtu starp pašām labākajām, un aizvest to uz Eiropas kausu. Jau 1993. gadā bijām 4. vietā, tad trešajā, bet tad daudzus gadus bijām mūžīgie otrie. Tam bija savi iemesli, kurus tagad mums ir izdevies pārvarēt. Atzīmēšu, ka neesam profesionāla komanda – visi spēlētāji mācās vai strādā, algu par spēlēm un treniņiem nesaņem. Ja nu sponsori reizēm piešķir kādu prēmiju par labu spēli.»
Laika gaitā komandas sastāvs ir būtiski mainījies – aizgājuši vecie leģendām apvītie handbolisti, kurus uz ielas atpazīst teju katrs dobelnieks, un vietā nāk jaunie puiši. «Ir man arī zaļie gurķi, kuriem vēl daudz jāmācās. Daļa no viņiem mācās Murjāņos, un es redzu, ka no viņiem sanāks labi handbolisti. Pats galvenais ir kārtīgi rukāt!»
Viens no Ivara Zariņa mērķiem bija aizvest komandu līdz Eiropas kausam – mērķis ir sasniegts, divas reizes dobelnieki tajā ir cīnījušies, taču no turpmākajiem braucieniem, vismaz pagaidām, ir atteikušies. «Katrs brauciens izmaksā ļoti daudz – ja man ir izvēle, kur puišiem spēlēt, tad labāk izvēlamies Baltijas līgu – braucieni ir tuvāki un izmaksas zemākas, spēļu vairāk. Klubs ir iegādājies autobusiņu un vieglo automašīnu, lai tiktu uz sacensībām, bet Rīgā strādājošie arī uz treniņiem. Savu finansiālo atbalstu jau daudzus gadus sniedz gan uzņēmuma Tenax vadība, gan Dobeles pašvaldība, kā arī GPU Nākotne. Tas vismaz pagaidām nodrošina komandas līdzdalību Latvijas čempionātā un Baltijas līgā. «Es nevaru atļauties džekiem maksāt algu, bet viņi novērtē ikdienas rūpes un labprāt spēlē šajā komandā, kur valda komandas gars un biedriskums – neviens nav pārāks par citiem. Laikam šī ir vienīgā no handbola komandām, kurā pirms spēles katru dalībnieku ģērbtuvē sagaida tīras formas. Es nepieļauju, ka kāds no spēlētājiem sajūtas pārāks par citiem – mēs esam komanda un kā komanda arī dzīvojam. Ir bijis, ka lecīgie tiek atstādināti no spēlēm un drīkst savākt tikai bumbas. Šāda taktika strādā labi! Nenoliegšu – ir nācies atvadīties no labiem spēlētājiem, jo viņi psiholoģiski nespēj iekļauties komandā.»
Vaicāts par nākotnes plāniem, Ivars Zariņš teic: «Tik drīz Dobeles handbolisti no elites nepazudīs, jo mums aug laba jaunā maiņa – fārmklubs Dobele Tērvete pagaidām spēlē pirmajā līgā. Tā ir mūsu visdrīzākā jauno handbolistu rezerve. Labus rezultātus sāk uzrādīt arī Dobeles sporta skolas jaunie handbolisti, mūsu spēlētāja Edgara Politera trenēti. Rezerves aug arī Tērvetes un Auces novados.» Nav pamata domā, ka Dobeles handbola komanda varētu zaudēt savu spēku.