Juris Žagars: Moris savu darbu paveica, moris aiziet

Sestdien, 31. maijā, ar vērienīgu koncertu tiks atklāta jaunā Vidzemes koncertzāle Cēsis. Ar Vidzemes koncertzāles valdes locekli Juri Žagaru runājām gan par koncertzāli un tās nozīmi, gan par Cēsu mākslas festivālu, kura direktors viņš ir. Runājām arī par teātri, jo, kā pats aktieris atzīst: Šī sezona atkal devusi pārliecību, ka teātris ir tas, ko dzīvē laikam vislabāk protu.

– Ko ar jauno koncertzāli sabiedrība, pilsēta būs ieguvusi?

– Protams, varam teikt skaļos, tukšos vārdus, kas visiem piegriezušies, tāpat kā «radošums». Mēs iegūstam kultūrtelpu, vietu, kur reprezentēt savas mākslas vērtības. Tas viss tā ir, un kultūrpolitikas dokumentos tos skaisti varam ierakstīt.

Bet visvairāk iegūstam instrumentu, ar ko varam uzlabot savu dzīves kvalitāti. Tā nav tikai materiālā turība, bet arī tava emocionālā dzīve. Ar šādu instrumentu Cēsis iegūst to, ka vismaz reģiona iedzīvotāju dzīves kvalitāte šādā kontekstā var uzlaboties. Arī ekonomiski koncertzāle varētu būt viens no savienojošiem posmiem, kas veido kādu lielāku, garāku kultūras infrastruktūras objektu ķēdi, ko mēs sauktu par obligāti nepieciešamo, lai Cēsis kļūtu par kultūrtūrisma galamērķi.

Un kultūrtūrisms jau ir ekonomisks termins. Koncertzāle dos zināmu pienesumu arī pilsētas ekonomiskajā attīstībā. Es uz to skatos ļoti pragmatiski. Man patīk šis teiciens: «Ja tev ir idejas, tev nepieciešama vara, lai tās realizētu»; ja šīs idejas ir ar pozitīvu zīmi, kas var dot labumu pilsētas iedzīvotājiem, tad vara ir obligāts rīks, lai to realizētu. Viena no Cēsu pašreizējās politiskās varas ambīcijām ir izveidot Cēsis ne tikai par labu vietu dzīvošanai, bet arī par kultūrtūrisma, par atpūtas un izklaides galveno centru ārpus Rīgas. Arī ekonomiski kultūrtūrisma plūsmas pieaugums būtiski uzlabotu reģiona iedzīvotāju stāvokli, un Cēsīm nav daudz izvēļu. Mēs nesabūvēsim rūpnīcas, mums nav nekas labāks kā Bauskā vai Jelgavā, kur ir plakans reljefs un kas atrodas tuvu Rīgai. Mums ir kaut kas cits, kā viņiem nav.

Ko iegūst Latvija kopumā? Iegūst decentralizāciju. Ārkārtīgi pozitīvs faktors un moderna eiropeiska domāšana. Rīgas kā kultūras ūdensgalvas sindroms, kad pilnīgi viss koncentrēts Rīgā, nav veselīgs ne nācijai, ne valstij. To, ka šī koncentrācija ne vienmēr sasniedz rezultātu, mēs redzam Rīgas – 2014 pasākumu kontekstā. Neraugoties uz krāšņu programmu un labu budžetu, to nejūt, jo Rīga ir tik liela, paralēli notiek tik daudz citu lietu, kas novērš uzmanību. Lai Rīgā notiktu kas tāds, ka nolaidies lidostā un uzreiz nonāc Eiropas kultūras galvaspilsētā, ir jābūt megabudžetiem un mūsu valstij nepaceļamiem apjomiem.

Man ir ārkārtīgi liels prieks par to, ka procesi, kas iesākās 2006. gadā, kad, pie galda sēžot, sapņojām un parādījās teorētiska iespēja par koncertzāli (tas sākās, pateicoties Helēnas Demakovas ambīcijām un arī spējām ideju izsist cauri – es domāju, ka Demakovas nopelni Latvijas kultūrā vēl tiks atzīmēti, kad beigsies politiskās kaislības un tiks aizmirsti politiskie bekgraundi), ir vainagojušies ar rezultātu.

Sākotnēji šķita nereāli – protams, ka ne jau Cēsīs, bet kādā no rūpnieciski un politisko lobiju nosegtajām pilsētām... Redziet, tā koncertzāle mums ir! Tagad jau mums ir nākamās ambīcijas – Laikmetīgās mākslas muzejs. Metodiski mēs strādāsim pie koncepcijas un idejas, ka varbūt Laikmetīgās mākslas muzejam nav obligāti jābūt Rīgā. Vai vismaz Laikmetīgās mākslas centrs, līdz tam brīdim, kad Rīgā tiek uzbūvēts muzejs, vismaz vēl gadus sešus astoņus varētu nebūt Rīgā.

– Šķiet, ka labvēlīgu augsni koncertzāles tapšanai sagatavoja Cēsu mākslas festivāls, kultūras dzīvē ienesot vērienu un kvalitāti.

– Te mēs varam sist uz pleca Cēsu festivāla komandai un tā laika domei, kas pieņēma šādu drosmīgu lēmumu finansēt pirmo festivālu, jo naudu nedeva ne valsts, ne sponsori. Iedeva pašvaldība. Tādu budžeta sadaļu Cēsīs atvēlēt profesionālās mākslas festivālam bija drosmīgs lēmums. Cēsu festivāls bija nopietns arguments – redzat, mēs varam! Tātad mēs varēsim arī pareizi apsaimniekot koncertzāli ne tikai kā kultūras namu, bet ko vairāk.

Interesanti, ka Žagarkalna bizness sākās no tā, ka esmu kaislīgs slēpotājs un gribēju savu kalnu. Sapratu, ka trase ir nenormāls luksuss un es neesmu tik bagāts, lai varētu atļauties uzturēt kalnu sev un draugiem. Tātad tas jāpārvērš par biznesu. Tagad tas ir gan bizness, gan mans kalns, kur vakarā aizeju paslēpot. Ar koncertzāli cēsniekiem varētu būt līdzīgi. Protams, ka būtu skaisti, ja mums būtu tikai pašiem savs moderns kultūras nams, kur varam iet, kad gribam, un ar nevienu nedalīt, taču pilsēta nav tik bagāta, lai to varētu atļauties. Tātad nepieciešams koncepts, kas apmierina mūsu vajadzības, un tajā pašā laikā ienes naudu, tātad koncertzāle, kurā sadzīvo vairākas funkcijas.

Mana personiskā prioritāte ir padarīt šo koncertzāli par tādu rīku, kas pats sevi zināmā mērā var atpelnīt. Arī ar sponsoru piesaisti, kas nozīmē noturēt pietiekami augstu prestiža līmeni, jo sponsoriem interesē kvalitāte un reputācija. Tāpat svarīgi pierādīt valstij, ka ir racionāli un pareizi daļu nodokļu maksātāju naudas novirzīt reģionam. Tajā pašā laikā koncertzāle nav tikai kaut kādai necēsnieku auditorijai, bet arī mums pašiem un mūsu labumam. Ja kāds no Rīgas atbrauks un atstās desmit eiro, tie ieripos arī cēsnieka kabatā.

– Kādas iespējas jaunā koncertzāle piedāvā?

– Tā ir lielā zāle un skatuve, tā ir kinozāle. Mazās zāles – konferencēm, semināriem. Nebiju domājis, ka parādīsies tik liela interese arī par korporatīvo pasākumu rīkošanu šajās telpās, kas ir biznesa segments, uz ko varam pelnīt.

Runājot par saturu, tur ir viens svarīgs faktors – valsts nauda. Valsts ir piešķīrusi finansējumu visām koncertzālēm mākslinieciskās programmas nodrošināšanai. Panaceja un brīnumnūjiņa, kāpēc vispār kaut kas var notikt. Vislielākie draudi bija, ka šāda nauda netiks iedota. Pašvaldība tad kultos, kā māk, un koncertzāle tiek nolikta uz pašizmaksas sliekšņa. Tam varētu sekot viens kritisks brīdis, kad katra brīža politiskā vara, atkarībā no savas izpratnes, diktētu koncertzāles repertuāru. Vai arī otrs variants – tā būtu komerciāla struktūra, kur būtu spiesti nepārtraukti rīkot popmūzikas koncertus, lai pelnītu naudu. Tad gan Eiropas nauda, gan nodokļu maksātāju nauda tiktu izšķiesta.

Bija viens brīdis, draudīga situācija, kad šo valsts naudu gribēja novirzīt Latvijas koncertiem – tie ražotu dotētus koncertproduktus, ko mums piešķirtu. Es to saucu par sovjetisko modeli, kad liela rūpnīca ražo traktorus un pēc tam izplata pa visiem kolhoziem. Nav iespēju nopirkt citu traktoru, ir tikai tas, kas tiek iedots par velti. Ne jau tāpēc, ka tas ir slikts traktors – Latvijas koncerti ražo labus koncertus, bet tā ir ačgārna pieeja.

Naudu koncertzālēm tomēr piešķīra, un mēs paši varam pirkt māksliniecisko saturu jeb tādus traktorus, kādus gribam un no kā gribam. Līdz ar to arī biļešu ieņēmumi paliek mums – koncertorganizācijai – un varam ar to dzīvot, nodrošinot kvalitāti. Pašas ēkas ekspluatācija sedzas no zāļu nomas, pašvaldības budžeta un mūzikas skolai piešķirtā valsts finansējuma. Valsts, dodot naudu, prasa kvalitatīvu profesionālās mākslas produktu – akadēmisko mūziku, džezu, mūsdienu mūziku un profesionālu teātri, to, ko nesaucam par komerciālo mākslu.

Līdzās ir arī amatiermāksla, kas atkarīga no vietējā reģiona amatieru aktivitātes un spējām izmantot šo zāli savām vajadzībām.

– Vai arī amatierkolektīviem koncertzāle būs mājvieta?

– Jā, telpas, kas tiek atvēlētas amatieriem, ir atbilstošas protokoliem, ko amatieri ir prasījuši un ko esam varējuši dot. Ir atdots viss, ko varēja, arī lielās zāles tā sauktais «prime» laiks – reizi mēnesī viena sestdiena atdota amatiermākslas koncertam. Es ļoti ceru, ka viņi spēs piesaistīt publiku, jo, kā es to saprotu, amatiermāksla sadalās divās daļās. Tā, kas ir pašpietiekama – darām sev, jo mums pašiem tas ļoti patīk. Otrs – kad patīk mums un vēl kādam, piemēram, Dziesmu svētku kustība, kas ir neaizskarama vērtība, vai jebkura koncertdarbība, izrādes, kas var piesaistīt skatītāju.

Saturu veidos arī populārā mūzika, kam būtu sevi jāatpelna. Tā nebūs koncertzāle klasiskā akadēmiskā izpratnē. Protams, mums ir svarīga reputācija, un tas nenozīmē, ka visi, kas būs gatavi īrēt zāli, tiks iekšā. Mēs gribam uzkurināt koncertzāles zīmolu kā Cēsu mākslas festivālam – lai cilvēki pirktu biļetes, neiedziļinoties programmā un uzticoties; lai zinātu – ja kas ir iekļauts programmā, tam būs zināma kvalitāte. Lai cilvēks droši varētu pirkt abonementu uz Cēsu koncertzāli un sezonas beigās nebūtu vīlies.

– Kā izskatās ar noslogotību?

– Vismaz pagaidām līdz decembrim zāles aizņemtības ziņā katra nedēļas nogale praktiski ir pilna. Redzēsim, kā tālāk ies ar akadēmiskās mūzikas koncertu pārdošanu publikai. Paredzu, ka pirmajā sezonā nebūs grūtību, bet tās var rasties vēlāk, kad cilvēki būs koncertzāli apskatījušies. Vai brauks otrreiz? Aktuāli tas būs Goram Rēzeknē un Rotko mākslas centram Daugavpilī. Cēsīm situācija ir cerīgāka, jo esam tuvu Rīgai. Mēģināsim salikt intensīvāku programmu vasarā, kad cilvēki vairāk brauc ārpus Rīgas.

– Jūs uzsverat kultūrtūrismu, bet kā ir ar vietējo iedzīvotāju pirktspēju? Dārgākās biļetes uz atklāšanas koncertu maksāja 40 eiro, bet skaidrs, ka par tādu notikumu būs interese un tās jau arī ir izpirktas.

– Jā, izpirka astoņās minūtēs. Protams, pašvaldība rezervēja ielūgumus, bet bija pietiekami biļešu, ko varējām laist tirdzniecībā.

– Dārgākā biļete uz Ksenijas Sidorovas un Kirila Burlova koncertu maksā 30 eiro. Vai tā vietējai pirktspējai ir adekvāta?

– 30 eiro ir neadekvāta, tā ir komerccena augsta līmeņa nopietnās mūzikas koncertam–uzvedumam – tā ir Ksenija Sidorova, kuru pērk. Ir jāsaprot, ka Cēsis un Rīga nav Rīga un Latgale. Kultūru patērējošo Cēsu iedzīvotāju pirktspēja nav būtiski sliktāka kā rīdziniekiem. Rīgas pensionārs nav turīgāks par Cēsu pensionāru. Cēsu reģions ir attīstīts, ar labām darbavietām, ar diezgan lielu vidējo sociālo slāni. Cēsu reģions nav mazturīgākais, tomēr pie mums adekvāta biļetes cena uz kultūras pasākumu ir astoņi desmit eiro.

Kategoriski esmu iestājies pret kultūras devalvāciju, kad teātra biļete maksā piecus eiro. Tā ir degradācija. Mēs sevi zemu novērtējam. Skaties uz publiku un redzi, ka viņš uz tevi raugās kā uz lēto preci, jo ir pa lēto dabūjis, un spīdošo telefonu izrādes laikā ir trīsreiz vairāk nekā citās izrādēs. Tie ir mīti, ka par šo lēto naudu nāk mazturīgie pensionāri. Jā, protams, atnāk arī pensionāri un skolotāji. Bet liela daļa ir tādu, kas paķer to biļeti, jo ir pa lēto. Kā veikalā preci, jo ar atlaidi, un pēc tam izmet ārā. Tāpat ir mākslā.

Mākslai jāmaksā tik, cik tā maksā. Ir jātur cenu līmenis, taču tur iepretim ir jāliek dažādi subsidēšanas mehānismi. Tāpēc Cēsu koncertzālē būs izstrādāta sistēma, atvēlot ielūgumus un atlaides studentiem, mūzikas skolu audzēkņiem, skolotājiem, inteliģencei, kas nevar nopirkt biļeti par dārgu cenu, sociāli mazturīgajiem, pensionāriem.

– Bija doma būvēt jaunu koncertzāli, tomēr tika pārbūvēts kultūras nams. Kāpēc tā?

– Bija ideja būvēt pie parka, tukšā vietā, kas būtu skaisti. Bet sapratām, ka tad pilsētas centrā būs vecs sagruvis kultūras nams, jo pašvaldībai, protams, nebūs līdzekļu uzturēt divas mājas. Tā tagad Rēzeknē ir Gors, kur viss koncentrēts, bet vecā kultūras nama piepildījums ar laiku var tikt apdraudēts. Ceļot Cēsīs jaunu koncertzāli, amatieriem gan būtu savas nolupušas telpas – tās būtu tikai viņu, bet, vai tāpēc viņi būtu laimīgāki, grūti pateikt. Tādēļ tika izlemts pārbūvēt kultūras namu, kas tomēr ir centrā. Idejiski tas svarīgi, tāpat kā izjūta – ka tā ir vecā vieta, kur vecie baļķi vēl saglabājušies.

– Pievēršoties teātrim – man personīgi šķiet, ka jums šī sezona bijusi ļoti veiksmīga – dažādas interesantas lomas izrādēs Slazdā, M. Butterfly, Izraidītie. Pašam ir gandarījums?

– Gandarījums, protams, ir, bet sezona bija ļoti smaga. Tāpēc es neiesaku nodarboties ar šo profesiju – un saviem bērniem esmu to aizliedzis –, aktiera profesijā ir ārkārtīgi daudz kas atkarīgs no veiksmes un sakritībām. Ir jāsakrīt visiem lauciņiem kā puzlē.

Šī ziema bija slikta, tāpēc bizness paņēma daudz mazāk laika un enerģijas. Koncertzāli bija paredzēts nodot oktobrī, novembrī, bet tas tika pārcelts uz pavasari. Tad sakrita skaista loma pēc lomas un vienlaikus parādījās brīva domu un enerģijas telpa, kuru pilnībā varu atdot teātrim. Es nedomāju, ka šajā sezonā notika kaut kas mistiski maģisks – es vienkārši izdarīju savu darbu, to, ko protu, un sakrita lielas lomas. Pagājušo sezonu man Džilindžers iedeva pabrīvu no jauniestudējumiem saistībā ar koncertzāles piestartēšanu un teica: «Nākamgad atstrādāsi.» Es jūtu, ka teātrim esmu atstrādājis godīgi.

Protams, uz pavasara pusi rodas emocionāls nogurums. Kad lielās izrādes spēlē citu pēc citas, vienā brīdī ir ļoti grūti dabūt sevī – es to saucu par māksliniecisko uzbudinājumu. Tomēr pirms izrādes ir absolūti nepieciešams tāds pozitīvais stress, kas palīdz labi spēlēt. Ja tā nav, ja ej tūkstoš skatītāju auditorijas priekšā bez maza uztraukuma, tad ir ļoti neiespējami panākt vajadzīgo emocionālo stāvokli...

Reiz trenējos jāšanas sportā vienai filmai un man treneris teica: «Atmet ilūzijas, ka zirgs grib lēkt un viņam patīk, ka sēdi tam mugurā. Viņš tevi dziļi ienīst un negrib, ka tu tur sēdi, un vēl mazāk grib lēkt. Tev ar pātagu vai piešiem jāuzsit, lai panāktu maksimālo rezultātu.» Man bija ļoti grūti to saprast. Tas pats ir ar teātri, jo smadzenes nemīl tavu eksistenci uz skatuves. Kāpēc lai tās mīlētu to, ka uz skatuves ciet, pārdzīvo? Tās viņām ir liekas emocijas. Smadzenēm ieslēdzas pašaizsardzības mehānisms – paklau, Žagar, atslābsti, mums tas darbiņš nav jādara, tas viss ir feiks, galu galā. Tad ir jāpasaka smadzenēm – nē, nē, meitenes, tas, kas tagad te notiks, ir pa īstam. Lai iedarbinātu, vajag to pozitīvo stresu, īpaši ar mūsu iekšējā pārdzīvojuma tehniku, krievu skolu. Ar šo tehniku spēlējot, visu laiku smadzenēm ir vajadzīga motivējošā pātaga. Vienā brīdī tās sitienus vairs nejūt, jo ir par daudz. No vienas puses, ir forši, ka izdarīts darbs, no otras, esmu priecīgs, ka šī sezona beidzas, jo slodzes ziņā tā patiešām bija grūtākā manā karjerā. Bet tāda pati jau arī nākamā zīmējas.

– Tas ir slodzes ziņā, bet ja domā par jauniem izaicinājumiem, kvalitātēm, izaugsmes iespējām?

– Vislielākās izaugsmes iespējas bija M. Butterfly. Slazdā bija manu spēju robežās, tāpat Izraidītajos – skaista loma manu spēju robežās. Bet

M. Butterfly bija jauns izaicinājums, latiņa tika uzcelta augstāk. Vispirms man bija sev jāiestāsta, ka es to gribu. Tad – jāizdara. Par to es pats sev varu uzsist uz pleca, manā personiskajā vērtību skalā šis darbs bija visvērtīgākais.

– Jāiestāsta, ka gribu – tad pirmā reakcija bija – negribu?

– Neteikšu, ka negribu, bet – kā? Bija pilnīgi skaidrs, ka stāsts ir par mīlestību, un, ja nav par mīlestību, tad viss izčākst. Tagad, saskaroties ar Šekspīru un reizēm strīdoties ar režisoru, saprotu – teātrī principā stāsts ir par emocijām un kaislībām. Tas ir tas, kas man teātrī interesē, arī kā skatītāju. Man neinteresē konstrukcijas, shēmas, koncepti. Negribu tam tērēt laiku. Kāpēc joprojām dzīvais teātris nav miris? Tāpēc, ka dzīvais teātris šo emociju visprecīzāk var tieši noraidīt skatītājam.

M. Butterfly stāsts ir par mīlestību un emociju, un bija bailes, vai šādā kontekstā es varēšu iedarbināt savus emocionālos mehānismus. Izdevās, un tagad spēlēju ar milzīgu baudu. Man riktīgi patīk peldēt tajā materiālā. Arī publika nāk, tas dod lielu gandarījumu.

Šī sezona ir atgriezusi pārliecību, ka teātris laikam ir tas, ko dzīvē vislabāk protu. Pārējais ir papildu aktivitātes, ko daru un turpināšu darīt. Esmu gājis prom no teātra laikam reizes piecas. Pilnīgi nopietni. Tad atkal kaut kas atvelk atpakaļ. Šādi lieli darbi nosēdina atpakaļ, pasakot skaidri un gaiši – tā ir vieta, kur tev jāstrādā. Es arī šeit strādāšu. Mans uzdevums koncertzālē ir – moris savu darbu paveica, moris aiziet. Mans pienākums bija iedarbināt un palaist. Tagad man ir laiks līdz septembra beigām, jo esmu devis solījumu atgriezties vasarā uz pilnu slodzi koncertzālē. Līdz oktobrim man jāsakārto komanda tā, lai var strādāt bez manis, lai varu būt tikai kā savienojošais posms starp politisko varu un koncertzāli un pieslēgties, kad mani vajag.

Tad skatos uz priekšu, domājot par Latvijas Laikmetīgās mākslas centru Cēsīs.

Vidzemes koncertzāle Cēsis

Projekts Daudzfunkcionālā centra «Vidzemes mūzikas un kultūras centrs» izveide uzsākts 2009. gadā

Jaunā koncertzāle ir rekonstruēta Cēsu Kultūras centra ēka Raunas ielā 12 (bijušais Viesīgās biedrības nams)

Projekta kopējās izmaksas ir 13 218 293 eiro, no kuriem Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējums – 10 439 620 eiro, Cēsu novada pašvaldības finansējums – 2 370 898 eiro, bet valsts budžeta dotācija – 407 776 eiro

Uz koncertzāles telpām pārcelsies A. Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskola, pašvaldības aģentūras Cēsu Kultūras un tūrisma centrs nodaļa Cēsu kultūras centrs, kura pārziņā ir Cēsu amatiermākslas kolektīvi, koncertzāle būs mājvieta Vidzemes kamerorķestrim

Koncertzāles stratēģija paredz, ka gadā tās telpās notiks aptuveni 700 dažādu pasākumu, ieskaitot mēģinājumus un mūzikas skolas koncertus, un gadā tos apmeklēs kopumā 23 000 cilvēku