Iecavā dēli nežēlīgi nokauj savus tēvus
Bauskas novada Iecavā mēneša laikā notikušas divas nežēlīgas slepkavības, kad par savu 19 un 25 gadus veco dēlu upuriem kļuvuši pusmūža vīrieši. Viens no puišiem sava tēva galvu ar zobenu sakapājis gabalos. Abi puiši bijuši pazīstami un, iespējams, slepkavības izdarījuši viens otra ietekmē.
Ar zobenu sakapāta galva
52 gadus vecais divu dēlu un divu meitu tēvs Vikentijs jau kādu laiku nebija dzīvojis savā divistabu dzīvoklī Dimzukalnā, bet gan pārcēlies uz daudzdzīvokļu mājas kaimiņam Artim piederošo apmēram divus kilometrus attālo lauku viensētu, kur pieskatījis to un veicis dažādus darbus, »VZ« stāsta vietējie. Liktenīgajā vakarā mājas saimnieks iztālēm pamanījis, ka no īpašuma ceļas dūmi, tāpēc sacēlis trauksmi. Ierodoties notikuma vietā, ugunsdzēsēji konstatējuši, ka deg viena no istabām. Virtuvē pavēries asinis stindzinošs skats: uz grīdas gulējis mirušais Vikentijs, kuram burtiski bija sakapāta galva, kas tikai nedaudz turējusies pie rumpja, vēsta policijas sniegtā informācija. Notikuma vietā atrasta arī mačete un zobens, ar kuriem, visticamāk, slepkavība pastrādāta. Policija pieļauj, ka māja aizdedzināta, lai slēptu nozieguma pēdas. Pavisam neilgi pēc tam savās mājās aizdomās par tēva slepkavību aizturēts 25 gadus vecais dēls Ēriks. Aizturēšanas brīdī viņš bija 1,6 promiļu stiprā alkohola reibumā. «Vienā brīdī viņš piecēlies un teicis: «Tūlīt uztaisīšu sensāciju,» un aizgājis. Kad pēc kāda laika viņš atgriezies, tā arī pateicis: «Es nogalināju tēvu,»» notikušo atstāsta zinātāji.
Atriebās par pāri nodarījumu
Vietējie ir neizpratnē, kāpēc Ēriks izrēķinājies ar tēvu, iespējams, «pārdzērās krutku», minējumu izsaka kaimiņš Sergejs. To, ka no Ērika šādu rīcību nav gaidījuši, saka lielākā daļa kaimiņu, taču viens otrs neslēpj, ka «tas jau bija sagaidāms, jo abi dzēra». Tiesa, kopumā par puisi dzirdamas vairāk labas nekā sliktas atsauksmes. Par Ēriku labus vārdus saka arī viņa bijušais darba kolēģis Igors: «Strādājām kopā putnu fermā, pakojām vistas, kas tika eksportētas. Mani rudens sākumā skāra štatu samazināšana, bet Ēriks palika darbā, jo bija labs darbinieks. Viņš vispār bija foršs, vienmēr jautrs un vienmēr gatavs palīdzēt.»
«Ēriks vispār bija normāls puika, labsirdīgs un izpalīdzīgs – ne tāds kā citi. Draugs viņš man nebija, jo stipri jaunāks par mani, bet vienā kompānijā esam bijuši bieži. Neteikšu, ka iedzēris Ēriks kļuva agresīvs, bet tāds kā īgns, nu, tāds nesaprotams, bet neviens to galvā neņēma,» atceras Sergejs. Kā vienu no lielajiem Ērika plusiem Sergejs min to, ka Ērikam bija oficiāls darbs: «Tagad krīze, neviens nestrādā, bet Ēriks strādāja, pelnīja, mammai palīdzēja.»
Sergejs ievērojis, ka Vikentija un Ērika attiecības jau daudzus gadus bijušas saspīlētas, ne reizi vien kaimiņiem bijis jānoklausās abu strīdos un jādzird sitieni. Iespējams, dēls nav varējis tēvam piedot grūto bērnību. «Ēriks mācījās internātskolā, jo viņiem ģimenē vienmēr bijuši slikti materiālie apstākļi. Tēvs strādāja, bet visu naudu, ko saņēma, nodzēra. Tēvs Ēriku bērnībā sita, bet, kad puika paaugās, viņš sāka sist tēvu. Vikentijs aizgāja dzīvot pie Arta, tāpēc ka baidījās no Ērika, jo viņš bieži teica: «Agri vai vēlu es viņu (tēvu) nositīšu!» Visi vienmēr domāja, ka tas ir joks, bet, redz, izrādījās īstenība,» stāsta Sergejs.
Viensētas saimnieks pārdzīvo nelaimi
«Tēva dēļ tie bērni bērnību neredzēja, dzīvoja, kur pagadās. Puikam dziļa bērnības trauma, ko tēvs iedeva, to saņēma pretī,» skarba ir kāda Iecavas iedzīvotāja. Vikentijs kolhoza laikos strādājis par traktoristu, bet pēdējā laikā piepelnījies gadījuma darbos. Meitas aizgājušas savā dzīvē – viena pārcēlusies uz dzīvi Rīgā, bet otra dzīvo turpat netālu. Dzīvoklī kopā ar māti mitis vien Ēriks un jaunākais dēls. Neviens no sastaptajiem tuviniekiem ar »VZ« runāt nevēlējās. Ērika māte, slaukot acis, sacīja: «Man tas ir pārāk smagi.» Sieviete palikusi bez galvenā apgādnieka, kuram nu cietumā būs jāpavada vismaz 15 gadi, kā arī bez vīra, ar kuru pati, kā novērojuši kaimiņi, satikusi tīri labi. Arī pretējā dzīvokļa kaimiņš un viensētas, kur notika traģēdija, saimnieks Artis no sarunas ar »VZ« atteicās, steigšus devās uz savu auto un aizbrauca. «Artis ļoti pārdzīvo, staigā nelaimīgs. Žēl viņa, jo viņš ir feins, solīds puika, tur nav ko runāt. Viņam pašam ir trīs dēli, jaunākais nesen sāka iet skolā, bet vecākie ir labi hokejisti, Rīgā trenējas,» par Arti stāsta kaimiņš Juris, kurš kolhozā bijis tāds kā nogalinātā Vikentija priekšnieks. Savukārt par bijušo darba kolēģi un viņa dēlu Juris saka: «Cilvēki kā cilvēki, bet nekad nevar zināt, kas viņiem prātā... Tas puika bija normāls, vienmēr pasveicināja, aprunājāmies, kas viņam uznāca... Nu, kādas bija dēla un tēva attiecības, nezinu gan. Alkohols? Šņabi tagad dzer visi, nedzer tik tie, kas nevar dzert.»
Tēvu nositis kā cūku
Viensēta, kur notika otra tēva slepkavība, atrodas vien dažus kilometrus no Dimzukalniem, lielceļa malā. Plašo tīrumu vidū līdzās viena otrai stāv divas nelielas koka mājas – vienā no tām dzīvoja nu jau nogalinātais 45 gadus vecais Juris kopā ar sievu un diviem pieaugušiem dēliem, bet otrā – Jura brālis Vladimirs ar savu ģimeni. «Bija jau tumšs, pēkšņi pamanīju, ka pagalmā sāka mirgot bākugunis – iebrauca ātrā palīdzība un tad policija. Ziņkārības dzīta gāju skatīties, kas atkal noticis. Tur jau dzeršanas un skandāli katru dienu, arī policija bieži brauca,» atceras Vladimira sieva Tatjana. Kas īsti tovakar noticis, Vladimiram un Tatjanai skaidrības nav, jo Jura sieva, kuras «nelabās dabas» dēļ starp brāļu ģimenēm bijušas vien nesaskaņas, neko nestāstot. «Arī policija brālim nedarīja zināmu, kas īsti noticis un kā, zinām tikai, ka Jānis tēvu ar nazi nodūra. Bērēs pamanījām, ka Jurim visa seja bija sasista. Tēvu nosita kā cūku – no sākuma uzdeva ar bomi un tad piebeidza ar nazi,» salīdzinoši notikušo vērtē Tatjana. Jura brāļa ģimene ir šokā, ka tēvu nogalinājis tieši jaunākais dēls Jānis, jo viņš allaž bijis mierīgs, izdarīgs un strādīgs. «Man Jānis ļoti patika, viņš pabeidza vidusskolu, darbojās jaunsargos, mājās visu darīja. Viņš arī visai bieži konfliktēja ar vecāko brāli, jo tas neko negribēja darīt, bet mazais lika. Jānis vienmēr bija laipns, bet vecākais dēls – vulgārs, agresīvs un vienmēr izsmējīgs. Drīzāk no vecākā šādu soli varēja sagaidīt, ne no Jāņa,» par notikušo prāto Vladimirs un Tatjana. Diemžēl arī Jānim jau viņa 19 gados bijusi atkarība no alkohola. Radi zina stāstīt, ka pie te vainojams pats tēvs, jo jau no 13 gadu vecuma dēli kopā ar tēvu alu dzēruši.
Sieva atbrīvojusies no bailēm
»VZ« izdevās parunāties ar mirušā Jura sievu un apcietinātā Jāņa māti Svetu. Sievietes sejā ik pa laikam parādās kautrīgs smaids. Viņa runā lēni un brīžam šķiet, ka nesaprot jautājumus. Māja iekārtota ļoti pieticīgi, krēslu vietā rindojas apbružāti auto sēdekļi, taču viss ir tīrs un sakārtots, vienā no istabām ierīkota trenažieru zāle. «Dēls un tēvs sastrīdējās, bija iedzēruši,» stāstījumu sāk sieviete. «Par ko sastrīdējās, nezinu, nu iedzēruši.» Todien mājās Sveta bijusi ar vecāko dēlu, bet vīrs un jaunākais dēls strādājuši mežā, kur viss arī sācies. «Dēls skrēja mājās, bet tēvs no aizmugures pakaļ. Viņi jau mežā bija sakāvušies. Dēlam vajadzēja aizstāvēties, jo tēvs uzbruka... Man grūti par to runāt... Nu, un ar nazi viņš tēvu nodūra. Tas notika koridorā.» Vecākais dēls izsaucis policiju un ātro palīdzību, bet viņa pati nobijusies un aizskrējusi no mājas, «jo sievietēm vīriešu lietās nav jājaucas».
Sveta teic, ka pārdzīvo gan par zaudēto vīru, gan apcietināto dēlu: «Ar vīru nodzīvojām kopā vairāk nekā 25 gadus, bet viņam jau dzīvību vairāk neatgriezīs, tāpēc vairāk jādomā par dzīvo – par dēlu. Ceru, ka viņam nebūs cietumā jāpavada ilgi gadi, gribētos, lai piespriež nosacītu sodu.» Sieviete neslēpj, ka arī vecākais dēls bieži konfliktējis ar tēvu. Traģēdija neesot notikusi pēkšņi, viss briedis gadiem. «Tas, ko vīrs te darījās... Es reizēm iedzēru kādu glāzi vīna, bet viņš dzēra nenormāli, litriem, viņam bija tādas kā psihiskas novirzes, bet cilvēks ir jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Mēs dzīvojām bailēs... Tagad mājās ir tāds miers...»