Jau astoņus gadus tiek gaidīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas datums prāvai Igars pret Latviju tā saucamajā Ventspils kuroniešu lietā. Viens no notiesātajiem – Ansis Igars – vēlas panākt lietas izmeklēšanas atjaunošanu.
Tas nekas, ka tūlīt būs jau 11 gadi, kopš slepkavības lietā apsūdzētie jaunieši ir apcietinājumā, un nosēdētos gadus neviens atpakaļ neatdos.
Ansi Igaru satiekam Ventspilī. Pēc desmit gadu stingrā režīma ieslodzījuma viņam nesen piemērots pusatvērtais režīms. Tas ļāvis pirmo reizi uz dažām dienām aizbraukt uz mājām. Pēc pāris gadiem viņam ir izredzes tikt mājās pavisam. A. Igars norāda, ka pozitīvākajā scenārijā tiktu beidzot sagaidīta prasības izskatīšana Eiropas Cilvēktiesību tiesā un saņemta rekomendācija Latvijai atjaunot lietas tiesvedību. Viņš saprot, ka cietumā pavadītos gadus neviens atpakaļ neatdos, taču svarīgs ir princips – ikvienam cilvēkam esot būtiski atgūt savu labo vārdu.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir ļoti noslogota, tāpēc rinda uz priekšu praktiski nekustas. Nav arī prognožu, kad tiesa varētu notikt. Prasība Eiropas Cilvēktiesību tiesā tika iesniegta pusgadu pēc tam, kad Rīgā beidzās kasācijas tiesa. Tā bijusi pirmā pakete, kas vēlāk daudzkārt tikusi papildināta. Pēc tam neatkarīgas izmeklēšanas veica fonds Sorecs, kas nodarbojas ar ieslodzīto tiesību aizstāvēšanu, bet 2003. gadā sākās Latvijas Radio žurnālista Aida Tomsona neatkarīga izmeklēšana. Arī no tās uz Strasbūru aizgāja nopietna informācija un faktu izklāsts.
Lietas pārskatīšana tika prasīta arī ģenerālprokuroram, kas tolaik bija Jānis Maizītis. Viņam iesniegumus šajā lietā rakstīja gan A. Tomsons un Sorecs, gan arī, pēc pamatīgas lietas izpētes, toreizējā Valsts prezidenta Apžēlošanas dienesta vadītāja Rita Aksenoka, kura iepriekš bijusi Ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja. J. Maizītis jautājumu novirzīja tagadējam ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram, kurš savukārt pateicis diezgan principiāli – nē, un viss. Lai sēž savu termiņu. A. Igars vērtē, ka neviena amatpersona, lemjot par lietas pārskatīšanu, negribēja uzņemties atbildību, jo atklātos visas pieļautās paviršības un nelikumības un sāktu lidot ierēdņu galvas.
Prasība noraidīta, neraugoties uz lūgumu ņemt vērā vairākus jaunatklātus un iepriekš vispār neizvērtētus apstākļus un faktus, jo likumā ir noteikts, ka tādos gadījumos lietas izskatīšana jāatjauno. Taču Ģenerālprokuratūra to visu uzskatīja par nebūtisku. «Tad jājautā, kas tad ir uzskatāms par būtisku? Cilvēku notiesā par to, ka viņš uzlicis papīram apakšā savu parakstu. Tas, redz, esot pietiekams iemesls, kaut gan pēc likuma arī vaļsirdīga atzīšanās neapliecina vainu, ja to neapstiprina liecinieki, lietiskie pierādījumi un ekspertīžu rezultāti,» neizpratnē ir A. Igars, apgalvojot, ka atzīšanās no viņa tikusi izsista. Par visu apsūdzēto nevainību A. Igars nevar apgalvot, taču viņš un viņa draugs Juris Matkevics nozieguma vietā neesot bijuši. Kā vienu no iepriekš neizvērtētiem faktiem A. Igars min slepkavības ieroci – akmeni, uz kura atrasti antigēni, kas pieder ceturtajai asinsgrupai, kādas nav ne notiesātajiem, ne upurim. Šo kliedzošo faktu uzgājis žurnālists Aidis Tomsons, kuram šajā lietā palīdzēja diplomēts mediķis. Patiesībā tas pat nebija jauns apstāklis, uz ko norādīja arī Ģenerālprokuratūra. Lietā bija eksperta atzinums par akmeni, uz kura atklāja sviedru nomazgājumus, ko atstājis cilvēks ar ceturto asinsgrupu. Taču nevienā tiesas sēdē šim Rīgas ekspertīžu centra dokumentam vispār nepievērsa uzmanību. Pats interesantākais, ka pat advokāti nepamanīja, ka nevienam no notiesātajiem un arī pašam cietušajam nav tādas asins grupas. Vēlāk oficiālajā versijā izskanēja, ka nozieguma vietā policisti bez cimdiem laiduši šo akmeni no rokas rokā. «Tad par kādu attieksmi pret lietiskajiem pierādījumiem, par kādu izmeklēšanu vispār var būt runa? Īstenībā visi lietiskie pierādījumi, arī liecinieku liecības runā tikai mums par labu,» norāda A. Igars. Arī Rita Aksenoka, pamatīgi iepazinusies ar šo lietu, atzina, ka tiesas spriedums balstīts tikai uz objektīvi nepārbaudītām apsūdzēto liecībām, kas ir pretrunīgas un neatbilst citiem lietas materiāliem.
Jāatgādina, ka šokējošie notikumi Latvijas sabiedrību satricināja 2001. gada martā. 15 gadus vecais ventspilnieks Artūrs Briedis ticis nolaupīts, mocīts un nogalināts. Saskaņā ar oficiālo versiju slepkavību pastrādājusi piecu jauniešu grupa ar mērķi no upura vecākiem izspiest ievērojamu izpirkuma maksu. Divi jaunieši, arī Ansis Igars, darbojās seno cīņu klubā Curonia, no kā arī žurnālisti atvasināja nosaukumu kuroniešu lietai. Izmeklēšanas gaitā trīs jaunieši atzinās vēl viena cilvēka slepkavībā. Aizdomās turamā jauniešu grupa papildinājās ar sesto līdzdalībnieku. Vēlāk izskanēja neoficiālas versijas, ka patiesībā abas slepkavības ir saistītas ar narkotiku apriti un iespējamo policistu saistību ar narkotirgoņiem. Taču šo versiju neviens tā arī nepārbaudīja. Visi seši jaunieši saņēma bargus cietumsodus.