Tukumā eksplozija saplosa profesionālu metinātāju

Sprā­dziens me­ti­nā­ša­nas lai­kā kā­dā Tu­ku­ma au­to­ser­vi­sā iz­dzē­sa 30 ga­dus ve­cā Ar­ņa dzī­vī­bu. Jaun­ais vī­rie­tis bi­jis sa­va dar­ba pro­fe­si­onā­lis, drau­gi ir ne­iz­prat­nē, kas ar vī­rie­ti iz­spē­lē­jis tik ne­žē­lī­gu jo­ku.

Sprā­dziens pir­tī

Ne­dē­ļas lai­kā Tu­ku­mā no­ti­ku­ši di­vi sprā­dzie­ni. Ne­lai­mes vie­tas vie­na no ot­ras at­ro­das ap­mē­ra trīs kilo­met­ru at­tā­lu­mā. Eks­plo­zi­jā, kas no­ti­ka 2. ap­rī­lī ap pulk­sten 13, skais­tum­kop­ša­nas, ve­se­lī­bas un spor­ta cen­trā «Har­mo­ni­ja», pa­ma­tī­gi bo­jā­ta ēka un da­žā­das trau­mas eks­plo­zi­jas ra­dī­tā gai­sa viļ­ņa dēļ gu­vu­ši se­ši cil­vē­ki. Vis­sma­gāk cie­tu­si kā­da sie­vie­te, ku­rai lauz­ta ro­ka. Ie­spē­jams, se­kas bū­tu sma­gā­kas, ja pir­tī, kur bi­jis sprā­dzie­na epi­centrs, at­ras­tos cil­vē­ki, ta­ču uz at­pū­tas kom­plek­su at­nā­ku­šie ļau­dis vēl uz­tu­rē­jās ģēr­btu­vē. Ar ap­ku­res sis­tē­mu it kā viss bi­jis kār­tī­bā. Ne­tiek iz­slēgts, ka sprā­dzie­nu iz­rai­sī­ju­šas dūm­gā­zes, tā­pat tiek iz­ska­tī­ta ver­si­ja par ļaun­prā­tī­gu rī­cī­bu.

Lik­te­nī­gā ben­zīn­bā­ka

Sa­vu­kārt 25. mar­tā ap pulk­sten de­vi­ņiem va­ka­rā no­ti­ku­šais sprā­dziens au­to­ser­vi­sā Sta­ci­jas ie­lā iz­dzē­sis 30 ga­dus ve­ca vī­rie­ša dzī­vī­bu. Eks­plo­zi­ja no­ti­ka brī­dī, kad vī­rie­tis ar pus­au­to­mā­tu me­ti­nā­ja no kra­vas au­to­ma­šī­nas no­ņem­tu ben­zī­na bā­ku. Zi­nāms, ka me­ti­nā­tājs no­ti­ku­ma vie­tā bi­jis viens, ne­lai­mi vi­sai ātr­i pa­ma­nī­jis ser­vi­sa ap­sargs, kurš arī iz­sau­cis me­di­ķus. Ne­at­lie­ka­mā me­di­cī­nis­kā pa­lī­dzī­ba ie­ra­du­sies da­žu mi­nū­šu lai­kā, ta­ču vī­rie­tis no gū­ta­jām trau­mām mi­ra ne­lai­mes vie­tā. Po­li­ci­ja par no­ti­ku­šo pa­gai­dām tu­vā­ku in­for­mā­ci­ju ne­sniedz, no­rā­dot, ka vēl ir daudz ne­skaid­rī­bu un no­zī­mē­tas eks­per­tī­zes.

Pār­gu­rums vai stei­ga?

Au­to­ser­vi­sa pla­ša­jā te­ri­to­ri­jā »VZ« iz­de­vās sa­stapt kā­du no bo­jā gā­ju­šā Ar­ņa ko­lē­ģiem, kurš zi­nā­ja teikt, ka vī­rie­tis bi­jis ļo­ti labs un pie­re­dzē­jis me­ti­nā­tājs, kurš, ie­spē­jams, pār­gu­ru­ma un stei­gas dēļ pie­ļā­vis lik­te­nī­gu kļū­du. Deg­vie­las tver­tni me­ti­nāt esot at­ve­dis kāds no pil­sē­tas auto­kra­vu pār­va­dā­tā­jiem, kurš nu pats jū­to­ties sa­bi­jies un vai­nīgs par no­ti­ku­šo. «Ne­viens jau klāt tur ne­bi­ja un ne­zi­na, kā viss no­ti­ka. Dzir­dē­ju ti­kai, ka klients at­ve­dis ne­iz­maz­gā­tu bā­ku. Pro­tams, Ar­nim bi­ja jā­do­mā par dro­šī­bu un bā­ka dar­bam jā­sa­ga­ta­vo pa­rei­zi, it kā jau viņš bi­ja to maz­gā­jis – bla­kus at­ra­da gan ziepj­ūde­ni, gan sūk­li. Zi­nā­tā­ji teic, ka bā­ku va­ja­dzē­ja iz­pūst, lai me­ti­nā­tu, bet kas to lai zi­na, kā viss īs­ti bi­ja. Ne­sa­pro­tu, kā va­rē­ja no­tikt tik bries­mī­gas lie­tas, Ar­nis vien­mēr skru­pu­lo­zi ie­vē­ro­ja dar­ba dro­šī­bas no­tei­ku­mus,» sma­gi no­pū­šas ko­lē­ģis. Ar­nis bā­ku nav vis me­ti­nā­jis tel­pā, bet pa­gal­mā. Te arī at­ras­ta pa­ma­tī­gi de­for­mē­tā tver­tne un sma­gi cie­tu­šais vī­rie­tis. Ar­nis bi­jis paš­no­dar­bi­nā­ta per­so­na un au­to­ser­vi­sā ap­tu­ve­ni trīs ga­dus saim­nie­ko­jis bi­ju­šās krā­so­ta­vas tel­pās. «Viņš bi­ja viens no re­ta­jiem la­ba­jiem me­ti­nā­tā­jiem pil­sē­tā, tie­šām sa­va ama­ta pro­fe­si­onā­lis. Vi­ņam vien­mēr va­rē­ja uz­ti­cē­ties, ne­kad ne­tai­sī­ja brā­ķi, īsāk sa­kot, viņš bi­ja cil­vēks ar zel­ta ro­kām. Diem­žēl lik­te­nis vi­ņam iz­rā­dī­jās ne­žē­līgs, sā­pi­not vi­ņa ve­cā­kus, mā­su, sie­vi­ņu un ma­zo dē­lē­nu,» sa­ka kāds bi­ju­šais Ar­ņa klients.

Tu­vi­nie­ki ne­spēj at­gū­ties

Pēc tra­ģis­kās ne­lai­mes Ar­ņa ģi­me­ne un drau­gi ir emo­ci­onā­li sa­grau­ti un vi­si kā viens no sa­ru­nas ar »VZ« at­sa­kās. «Es vēl ne­va­ru at­gū­ties pēc bē­rēm. Uz Ar­ņa ka­pa bi­ja tāds zie­du pa­klājs, kā vi­sai re­ti pie Brī­vī­bas pie­mi­nek­ļa re­dzams,» at­klāj kāds draugs. No Tu­ku­ma 27 kilo­met­rus at­tā­la­jā Zem­ītē, kur Ar­nis dzī­vo­jis un gā­jis sko­lā, jaun­o vī­rie­ti at­ce­ras ti­kai ar la­biem vār­diem. «Ar­ni un mā­su ve­cā­ki, kas ir tie­šām la­bi cil­vē­ki, jau no ma­zām die­nām ra­di­nā­ja pie dar­ba,» at­ce­ras kā­da pen­si­onā­re. «Ar­nis bi­ja ļo­ti labs ģi­me­nes cil­vēks, viņš bi­ja iz­da­rīgs, iz­pa­lī­dzīgs un zi­nošs. Re­gu­lā­ri dzir­dē­ju vī­rus, ja bi­ja va­ja­dzīgs kāds teh­nisks pa­doms, sa­kām: «Jā­uz­pra­sa Ar­nim, viņš no­teik­ti zi­nās!»»