Mihailovs: Solncevas grupējums neeksistē
Februāra sākumā Latvijas Avīze publiskoja informāciju, ka it kā Solncevas noziedzīgajam grupējumam Krievijā pasūtīta KNAB priekšnieka vietnieces Jutas Strīķes slepkavība. Par šīs grupas līderi minēts Sergejs Mihailovs, kurš bieži vien presē saukts arī par Mihasju.
Nejauši Neatkarīgā uzzināja, ka biznesmenis Sergejs Mihailovs ir informēts par publikācijām Latvijā un to vērtē kā pasūtītu apmelošanas kampaņu. Lai noskaidrotu S. Mihailova viedokli par šiem apvainojumiem, Neatkarīgā Maskavā satikās ar biznesmeni. Tikšanās notika S. Mihailovam daļēji piederošā 33 stāvus augstā viesnīcā Astrus. Saruna notika vēlā naktī, jo biznesmenis bieži strādā līdz pat agram rītam. Intervijas laikā viesnīcas koridoru apsargāja iespaidīga biznesmeņa personīgā apsardze.
– Jūsu vārdu Latvijā saista ar gatavošanos uzbrukt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietniecei Jutai Strīķei. Vai jūs viņu pazīstat?
– Nē! Nekad neesmu viņu saticis, viņu nepazīstu. Notikumus, par kuriem raksta prese, uzskatu par murgainiem.
– Jums ir vienalga, ko par jums raksta?
– Godīgi sakot – vienalga. Man ir vesela psihe, es esmu pārdzīvojis pietiekami daudz stresu un jūtos normāli. Raugoties no likumdošanas viedokļa, ir pilnīgi nepareizi mani dēvēt par Solncevas grupējuma līderi. Šveices tiesa konstatēja, ka nav tāda Solncevas grupējuma un nav tāda līdera. Tas nozīmē, ka dēvēt mani par Solncevas grupējuma līderi ir pretlikumīgi! Tas viss ir nepatiesība no sākta gala, taču tā joprojām tiek izplatīta.
Bet kas tad man! Es būvēju baznīcas, esmu nodibinājis labdarības fondu, ļoti daudz palīdzu Krievijas trūkumcietējiem, bērnu namiem. Ar vislielāko prieku palīdzētu arī Latvijai, nodarbotos ar labdarību... taču tur mani apmelo, lai sabiedrībā radītu par mani negatīvu iespaidu.
– Kuram tas varētu būt izdevīgi? Kurš konkrēti jums Latvijā kaitē?
– Pieļauju, ka ir kaut kādi spēki, kuri deva impulsu jūsu pieminētajai publikācijai. Viņi nevēlas, lai man dotu atļauju iebraukšanai Latvijā. Kāds baidās no konkurences biznesā, kāds par kaut ko ir sabijies. Par mani taču tik daudz ir sarakstīts un sastāstītas visādas teikas un šausmu stāsti. Es ne par ko nebrīnos.
– Kuri konkrēti uzņēmēji varētu būt ieinteresēti jūs neielaist Latvijā?
– Nezinu.
– Latvijā darbojas nopietni uzņēmēji, kuri varētu baidīties konkurēt ar jums, piemēram, Jurijs Šeflers?
– Šis jaunais cilvēks Šeflers kaut kad manu vārdu pieminēja presē, izteicās par mani negatīvi. Taču es viņu nepazīstu. Iespējams, vienu reizi esam tikušies kaut kādā rautā, ne vairāk.
– Vai viņš varēja ietekmēt politiķus, lai tie jūs iekļautu nevēlamo personu sarakstā?
– Jā! Iespējams. Ticami. Vēl jo vairāk, ņemot vērā to, ka viņam pieder daudzi miljardi. Ko nevar panākt ar naudu, to var panākt ar lielu naudu.
– Vai jums ir zināma Latvijas melnā saraksta veidošanas tehnoloģija?
– Nē. Šo procedūru nezinu.
– Jūs nezināt, kādēļ melnajā sarakstā iekļuvāt tieši iekšlietu ministra Mareka Segliņa un premjera Andra Šķēles laikā?
– Pieļauju, ka tas bija kāda pasūtījums. Varbūt arī tas notika piesardzības dēļ – Rietumos pret mani daudz kas tika fabricēts. Par notikušo es varu paust tikai nožēlu. Latvija ir skaista vieta, man patīk šī valsts, tās iedzīvotāji, viņu mentalitāte man ir saprotama.
– Vai ar Andri Šķēli esat pazīstami, esat tikušies?
– Nē. Latvija un es pašlaik esam ļoti tālu viens no otra. Sekoju līdzi radio un TV sniegtajai informācijai – tas arī ir viss. Man nav īpašu interešu. Vienīgais, ko vēlētos – pastaigāties pa Rīgu, pabūt kādā koncertā, piemēram, Jaunais vilnis. Man vairāk neko nevajag. Bet kā lai es aizbraucu, ja tur par mani izplata nepamatotus apmelojumus.
– Pienāk pasūtījums cilvēka slepkavībai. Prese tūlīt pat publisko šo faktu un to, kurš šādu pasūtījumu saņēmis. Vai kas tāds ir iespējams?
– Tas nav normāli. Tā ir dzeltenā prese. Vienīgais, ko viņi raksta, ka ziņas iegūtas no drošiem avotiem. Viss! Viņiem tā ir pati ērtākā frāze. Kādi droši avoti?
Ja es pret šo rakstu autoriem vērsīšos tiesā – kā viņi aizstāvēsies? Atkārtosies tas pats, kas Šveices tiesā. Cilvēki, kuri mani apvainoja, tur stāvēja un klusēja. Es viņiem vaicāju: nosauciet motīvus! Neatbildēja. Ja šo rakstu autori satiksies ar mani aci pret aci, viņi apjuks un nespēs atbildēt ne uz vienu no maniem jautājumiem. Labākajā gadījumā viņi sāks atsaukties uz kaut kādiem superspiegu ziņojumiem.
– Jūs negrasāties tiesāties ar tiem, kuri jūs saista ar gatavoto uzbrukumu?
– Kādēļ gan ne? Es varētu vērsties tiesā, taču nezinu, cik ilgi tā vilksies un pie kā tas novedīs. Advokāti no Latvijas man jau ir iesnieguši attiecīgos priekšlikumus. Es vēl padomāšu!
Krievijā nepalaižu garām nevienu publikāciju, kurā pieminēts mans vārds. Piemēram, Ukrainā tiesāties ir bezjēdzīgi, jo tur pēc publikācijas nevienu neatradīsi. Latvija nav Ukraina, tādēļ padomāšu. Visticamāk, tiesāšos. Kuram gan vajadzīga šī nomelnošana? Iespējams, tiesa noskaidros arī nomelnošanas iemeslus. Es to ļoti vēlētos.
– Jūs sakāt, ka grupējumi neeksistē. Tādā gadījumā – cik ticami, ka tik augsta ranga Latvijas cīnītāja ar korupciju slepkavība pasūtīta Krievijā?
– Tie ir murgi. Grupējumi varbūt arī eksistē, taču nav tāda juridiska termina. Kas attiecas uz mani, nevienam nav tiesību mani ar to saistīt. Tiesa konstatēja – nav tāda grupējuma. Ja kas tāds ir, tad jābūt pierādījumiem. Jābūt noziegumiem, vainīgajiem un līdzdalībniekiem. Nekā tāda nav. Kādēļ par to tiek rakstīts un tiražēts pa visu pasauli? Kādam visu laiku niez parunāt par kaut kādu tur solnceviešu grupējumu. Solnceva ir skaista pilsēta, kurā dzīvo brīnišķīgi cilvēki. Es pats esmu solncevietis. Riebjas man šīs aplamās runas!
– Runājot par slepkavības pasūtīšanu. Kādu versiju jūs izvirzītu: varbūt mūsu politiķi nolēmuši izdabāt Rietumiem, kuri jūs uzskata par krievu mafijas pārstāvi, varbūt tas ir jūsu konkurentu pasūtījums?
– Nedomāju, ka tajā iejaukti politiķi. Visticamāk, vainojams viens dumjš nelietis, kurš lēma parādīt savu visaptverošo kompetenci, iespējams, cenšoties novirzīt izmeklēšanu uz nepareizā ceļa. Krievijas Federālais drošības dienests neko par to nezina, jūsu specdienesti arī par to neko nezina, bet kaut kāds jūsu gudrinieks, izrādās, visu zina. Absurds!
– Latvijas melnajā sarakstā figurējušas interesantas personas: Jurijs Lužkovs, Boriss Berezovskis, Josifs Kobzons. Vai par šo tēmu ar Kobzonu neesat sprieduši?
– Ar Kobzonu nē. Saprotiet, es Šveices tiesā esmu uzvarējis gadsimta procesu. Es tiku vainots visādos noziegumos, taču visas apsūdzības izrādījās melīgas. Apsūdzības liecinieki vienkārši meloja. Tas viss detalizēti aprakstīts grāmatā Mihailovs vai Mihasj?.
Interesanta epizode: tāds Aleksandrs Abramovičs stāsta: mani vajāja solncevieši, biju spiests doties uz Ameriku, viņi mani Amerikā atrada, man nācās viņiem samaksāt 300 000 dolāru. Es viņam vaicāju: kādā veidā jūs maksājāt? Esot pārskaitījis Beļģijas bankai. Vaicāju, vai viņam ir dokumenti? Viņš iesniedza dokumentus flāmu valodā. Kurš tad tur flāmu valodu saprot? Par laimi, mans advokāts beļģietis izlasīja flāmu valodā rakstīto un paziņoja: atvainojiet, šeit rakstīts, ka 300 000 dolāru Beļģijas bankā nav ieskaitīti! Iedomājieties, to advokāti iesniedza kā oficiālu dokumentu, kurš izrādījās viltojums. Tiesā to visu klausījās žurnālisti no
70 valstīm. Vaicāju, kur tad ir šī nauda? Viņš atbildēja, ka pārskaitījis uz Ženēvu, bet pēc tam kopā ar izmeklētāju izņēmis no konta skaidrā naudā. Vaicāju, kādēļ jūs melojat? Sēž piesēdētāji un to visu klausās. Tur visi bija tādi pseidoliecinieki. Visus atmaskojām. Paldies dievam, piesēdētāju žūrija sastāvēja no objektīviem normāliem cilvēkiem, kuri, to visu noklausoties, teica: jūs šo cilvēku divus gadus un divus mēnešus turējāt cietumā, lai mums tagad visas šīs blēņas būtu jāklausās?
– Vai viegli ir dzīvot starp Mihasja mafijas krusttēva tēlu un savu īsto vārdu?
– Es nebūt neesmu balts un pūkains. Man ir arī zobi, esmu bijušais sportists. Tagad nodarbojos ar biznesu. Manu biznesu neviens ar spēku man neatņems. Ja nu vienīgi ar likuma palīdzību, ja to pārkāpšu. Bet, ja kāds atnāks un teiks: atdod savu biznesu – nekad neatdošu!
Esmu ticīgs cilvēks. Dzīvoju saskaņā ar sirdsapziņu, būvēju dievnamus. Šobrīd mēs dievnamu ceļam Solncevā. Šim mērķim no personīgā konta pārskaitīju 11 miljonus ASV dolāru. Tā ir manis nopelnīta nauda. Runas, ka es esot sagrēkojies un tagad attīrot savu sirdsapziņu, ir muļķīgas mietpilsoņu runas. Vai tad tāds, kuram nav sirds, ticības asna, kādam kaut puskapeiku dos?
– Jūs sakāt, ka savu biznesu nevienam neatdosiet. Vai tad Krievijā joprojām tā notiek, ka kāds var uzbraukt un atņemt?
– Var! Taču tagad tas notiek citādās, sarežģītākās formās: reideri, vilkači uzplečos un tamlīdzīgi.
– Jūsu viedoklis par Lužkova iekļaušanu melnajā sarakstā? Kad bija mērs, viņu sagaidīja ar ziediem – kolīdz viņu atbrīvoja, tā uzreiz liegums ieceļot Latvijā?
– Kad Jurijs Mihailovičs atradās Maskavas mēra amatā, viņš atļāvās Latvijai adresēt dažus izteikumus. Tas netika aizmirsts. Kad viņš pārstāja būt par mēru, protams, par to atminējās. Viņam nevajadzēja tā uzvesties. Lai arī cik subjektīva būtu viņa attieksme, esot mēra amatā, viņam nebija tiesību par Latviju tik nepiedienīgi izteikties. Tā bija viņa personīgā kļūda, par kuru viņš tagad samaksā.
– Latvijas iekšlietu ministre neilgi pēc Lužkova iekļaušanas melnajā sarakstā zaudēja amatu. Vai šie notikumi varētu būt savstarpēji saistīti?
– Iespējams. Ir cilvēki – giganti. Tie ir cilvēki ar lielu naudu un ietekmi. Neapšaubāmi Jurijam Mihailovičam ir nopietni sabiedrotie. Ne velti viņš vērsās ar lūgumu pēc uzturēšanās atļaujas. Tas nozīmē, ka viņam Latvijā ir nopietni sabiedrotie, kuri viņam apsolīja, ka viss noritēs normāli. Bet tie ir mani pieņēmumi.
– Varbūt zināt sabiedroto uzvārdus?
– Nē! Uzvārdus ne.
– Kad pēdējo reizi viesojāties Latvijā, ko tur darījāt?
– Kad ierados Latvijā, man tur viss patika. Nopirku māju, pārvedu tur savu Rolls-Royce. Viss gāja brīnišķīgi. Tad pēkšņi ne no šā, ne no tā – liegums ieceļot. Es nevienam neko sliktu neesmu izdarījis. Latvijā pat savu biznesu nesāku, lai tikai, nedod dievs, kādam ceļu nešķērsotu. Vēlējos tur tikai atpūsties un baudīt Baltijas dabu. Varbūt notikušo var skaidrot ar tiesas procesu Šveicē. Kad procesu uzvarēju un saņēmu naudu, Rietumu specdienesti to neaizmirsa un sāka man taisīt visādas nelietības līdz pat šai dienai.
– Kādā veidā?
– Mani neielaiž dažādās valstīs. Pavisam nesen mani atsūtīja atpakaļ no Kubas. No Kubas – brīvības salas! Bezvīzu valsts! Man pēkšņi paziņoja, ka es tur esot nevēlams viesis! Līdz Kubai lidoju 13 stundas, pēc tam 13 stundas atpakaļ. 26 stundas pavadīju gaisā! Valsts taču nabadzīga! Bet es neesmu nabadzīgs. Krievijā esmu oficiāls miljonārs. Oficiāls! Es maksāju nodokļus, nodarbojos ar absolūti caurredzamu biznesu. Ierados Kubā, noīrēju viesnīcā labu numuru, lai neteiktu – izcili krāšņu kubiešu izpratnē. Es tur pavadītu laiku, iztērētu šai zemei tik vajadzīgo naudu. Nē! Ņēma un neielaida. Aizbraucu uz Tunisiju. Arī Tunisijā mani neielaida. Tunisiju var saprast – bijusī Francijas kolonija. Savukārt ķīnieši mani ielaiž.
– Kurās valstīs vēl jūs neielaiž?
– Nelaida visās Eiropas valstīs, Šengenas zonā nelaida.
– Arī tagad Šengena ir slēgta?
– Tagad šur tur laiž, šur tur ne. Piemēram, man ir atvērta Itālijas vīza, bet Vācijā mani nelaiž. Vaicāju viņiem, vai viņi mani uzskata par noziedznieku? Viņi saka – nē, jūs neesat noziedznieks bet jūs taču zināt, ka mēs, vācieši, esam paši modrākie. Man nācās braukt atpakaļ.
– Igaunijā un Lietuvā jūs ielaiž, bet Latvijā ne?
– Godīgi sakot, neesmu mēģinājis. Es jums tagad sniedzu komentārus un pēc tam pamēģināšu ieceļot. Ar lielāko prieku aci pret aci oficiāli tiktos ar jūsu iekšlietu pārstāvjiem.
– Ar ministru?
– Protams! Kaut ar Valsts prezidentu! Kad cilvēkam ir godīgi mērķi, viņam nav ko baidīties. Kā Bībelē teikts – mīlestībai baiļu nav. Es mīlu cilvēkus, mīlu valsti, demokrātiju. Protams, ja ir pseidodemokrātija, tad sākas visādi šķēršļi. Ja jūs mani neielaižat, tad izskaidrojiet, kāpēc. Piemēram, Francijā mani advokāti jau vairākus gadus nespēj izdabūt atbildes ne no vienas instances.
– Jūs runājāt par pseidodemokrātiju. 2011. gada Krievija – tā ir demokrātija vai pseidodemkrātija?
– Tā ir vēl nenobriedusi demokrātija. Premjers un prezidents, kā mēs redzam, cenšas normalizēt Krievijas sociālo, ekonomisko un politisko dzīvi. Man šo politiķu pārkārtojumi patīk, bet cik tie ir dziļi un patiesi, tas ir uz viņu pašu sirdsapziņas.
– Vai pie šiem politiķiem jums kā biznesmenim vieglāk strādāt?
– Kā lai to pasaka... Es likumu nepārkāpju, un man viss ir kārtībā. Pēc likuma noteikta daļa jāatdod valstij un noteikta daļa paliek pašam. Cita lieta, ja es likumu nepārkāpju, bet pie manis vienalga atnāk. Taču tagad tā vairs nav.
– Ko jūs domājat par Putina un Medvedeva spēlēm ar premjera un prezidenta amatiem? Ar ko tas beigsies?
– Anekdote: tēvs prasa dēlam: kur biji? – Tēt, es ar biedru šahu spēlēju. – Nu un kurš kuru? – Ne viņš mani, ne es viņu. Mēs vienkārši šahu spēlējām.
Es šīs spēles nepētu, jo tas nav manam prātam darbs. Jau teicu, ka man šīs pārmaiņas patīk. Redzēsim, kā tās realizēsies.
– Vai jūs komunicējat ar mūsu politiķiem vai kādreiz komunicējāt, vai pētāt mūsu politisko dzīvi?
– Nekomunicēju un neesmu to darījis. Kādēļ man pētīt, ja man gandrīz astoņus gadus liegta iebraukšana valstī? Kādēļ lai pētītu valsti, kura mani atgrūž un izdomā visādas teikas. Baltija neaprobežojas tikai ar Latviju. Man ir ar ko nodarboties. Jau vairāk nekā 15 gadus nodarbojos ar labdarību, un tai ziedotā summa jau sasniegusi 100 miljonus ASV dolāru! Es cilvēkiem esmu atdevis 100 miljonus dolāru! Tie nav tukši vārdi, to apliecina 300 tūkstoši dokumentu. Jelkāda labdarība tiek novērtēta. Es ar to lepojos. Tas nav patoss. Es esmu Krievijas patriots.
– Iekšlietu ministri bieži mainās. Ja jau jums Latvijā pieder nekustamais īpašums, varbūt jūs lūgsiet pastāvīgās uzturēšanās atļauju? Varbūt mēģināsiet vēlreiz ieceļot?
– Vairs nav nekustamā īpašuma. Visu pārdevu. Arī automašīnu izvedu. Es tur vairs nekad nepirkšu nekustamo īpašumu. Man būtu interesanti paklausīties koncertu, pastaigāties kāpās. Viss! Nekustamie īpašumi? Dievs pasarg! Es divas reizes uz viena un tā paša grābekļa nekāpšu!
– Tas nozīmē, ka investīcijas un lūgums izsniegt pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā no jums nav gaidāms?
– Nē. Cita lieta – būtu labi, ja man ļautu ieceļot. Man taču neko nevajag – pāris dienu atpūsties, satikties ar draugiem, apmeklēt baznīcu, nodarboties ar labdarību. Uzsveru, ka man par to visu neko pretim nevajag.
– Rietumu presē jūs tiekat minēts kā krievu mafijas krusttēvs. Vai tad krievu mafija eksistē?
– Krievu mafijas tās klasiskā izpratnē nav. Mafija, tā ir augsti organizēta struktūra. Amerikā pagāja vairākas desmitgades, līdz tā izveidojās. Līdzīgi – kamora vai triāde kaut kur Ķīnā. Pie mums valdīja komunistiskais totalitārais režīms. Totalitārismā mafija nevar būt. Mums valdīja vienpartijas sistēma un visi pūta vienā stabulē. Neviens neļautu formēties struktūrai, kura konkurētu ar valsti.
Kas 20 gadu laikā varētu izveidoties? Kaut kādas bandiņas. Mafija ir pavisam kas cits. Japānā valsts vara uztver mafiju kā neatņemamu sastāvdaļu. Piemēram, Japānas marmora gaļas tirgū valsts nelien, jo to kontrolē mafija. Turklāt oficiāli. Kad apmeklēju Japānu, man gids par to stāstīja. Mafija ir visās valsts struktūrās. Kas kaut ko tādu ļaus Krievijā? Kāda te mafija?
Par to runā tādēļ, lai cilvēkus iebiedētu. Tiesā Šveicē pret mani liecināja vecākais Federālā izmeklēšanas biroja virsnieks Levinsons, sakot: Mihailovu ASV jau sen iesēdinātu. Mums ir krimināllieta, malači šveicieši! Es piecēlos un vaicāju: cienītais Robert Levinson, jūs apstiprināt, ka ASV pret mani ir krimināllieta? Viņš sāka peldēt. Viņš pagriezās pret mani, taču to tiesā nedrīkstēja darīt. Tiesa viņam izteica aizrādījumu: Levinson, pagriezieties pret žūriju. Viņš sanervozējās. Kāpēc? Tāpēc, ka meloja. Nekādas krimināllietas pret mani nav!
Man bija aizstāvības liecinieks Remzijs Klārks, bijušais ASV ģenerālprokurors, ASV tieslietu ministrs. Viņš teica: "Man kā bijušajam ASV prokuroram ir pieeja krimināliem failiem. Pirms braukšanas uz Šveici paskatījos failos par Sergeju Mihailovu. Zvēru – nekādas krimināllietas pret viņu nav!"
Tad no Krievijas ieradās majors Nikolajs Uporovs. Viņam vaicāja: par kādu naudu jūs uz šejieni atbraucāt? Kurš jums ļāva atbraukt? Krievija jūs oficiāli nesūtīja! Kurš jūs finansēja, kurš jums pirka biļetes, un kā jūs iekļuvāt liecinieku aizsardzības programmā? Viņš atklāja, ka Šveices policija. Saprotat?
Šveices policijai nebija nekādu pierādījumu, un tad viņi uzaicināja nabaga majoru Uporovu, kurš tur tādas lietas sastāstīja...
– Tādā gadījumā – no kurienes radies Mihasja tēls?
– Vajadzēja atrast ienaidnieka tēlu. Tādi kā Berezovskis un Gusinskis ienaidnieka tēlu vienmēr ir lipinājuši ar lielu centību. Pirmajam bija slepenā informācija no Krievijas Federācijas Drošības padomes, otrais zem sevis savāca visus Krievijas plašsaziņas līdzekļus. Kur viņi abi ir tagad? Pirmais pārdevies Anglijas slepenajiem dienestiem, bet otrs spāņiem. Abas ir spēcīgas personības, kuras ilgu laiku stāvēja pie Krievijas valsts vadības stūres.
– Vai Berezovskis savu ietekmi no Londonas ir saglabājis?
– Nelielu. Tā nav Berezovska, bet gan viņa naudas ietekme. Tagad viss ir citādi tāpēc, ka viņš Krievijā ir oficiāls noziedznieks. Ieradies Anglijā, viņš zibenīgi atdevās specdienestiem, jo pirms tam bija Krievijas drošības padomes sekretārs. Protams, viņš tiem visu izstāstīja! Tie, protams, viņu neatdos nekad mūžā!
– Latvijā viņu ielaida, bet pēc tam pārstāja ielaist...
– Tās visas ir spēles. Baltkrievijā viņš ieceļo, arī Gruzijā. Viņš ir respektabls, taču Dievs tas kungs viņam nelēma dzīvot Krievijā. Vai Londonā viņš dzīvo laimīgi? Nē! Zinu, ka viņš ļoti vēlētos dzīvot Krievijā, jo šī mentalitāte viņam ir saprotama, viņš šeit uzauga, mācījās, aizstāvēja doktora disertāciju. Galvā viņam smadzenes ir, taču sirds auksta.
***
UZZIŅAI
Sergejs Mihailovs – juridisko zinātņu doktors, Eiropas Ekonomikas, pārvaldes un tiesību akadēmijas profesors, uzņēmējs, labdarības fonda Učastije aizbildņu padomes priekšsēdētājs, PSRS sporta meistars grieķuromiešu cīņā. Dzimis Maskavā 1958. gadā. Precējies, divas meitas.
1996. gadā Šveices tiesībsargājošās iestādes viņu aizturēja. Apcietinājumā pavadīja 2 gadus un 2 mēnešus. Pasaules žurnālisti Mihailovu dēvēja par Mihasju – Solncevas noziedzīgā grupējuma vadoni un krievu mafijas krusttēvu. Beigu beigās 72 sējumu apjomīgā krimināllieta izgāzās, piesēdētāji Mihailovu atzina par nevainīgu, viņam tika izmaksāta Šveices vēsturē vēl nebijusi kompensācija – pusmiljons ASV dolāru. Par šo gadsimta prāvu 1999. gadā Oļegs Jakubovs uzrakstīja grāmatu Mihailovs vai Mihasjs?. Mihailovs noliedz saistību ar noziedzīgo pasauli un tiesājas ar žurnālistiem, kuri Krievijā izplata tamlīdzīgu informāciju.
Par atbalstu Krievijas Pareizticīgajai baznīcai S. Mihailovs apbalvots ar vairākiem baznīcas ordeņiem, vienu no kuriem 2004. gadā viņam pasniedza Maskavas un visas Krievijas patriarhs Aleksijs II. Par pirmās Krievijas polārās dreifējošās stacijas finansēšanu Ziemeļpolā viņam piešķirts Krievijas goda polārpētnieka tituls. Par nopelniem tēvijas labā viņš apbalvots ar augstāko Krievijas Gaisa desanta karaspēka balvu – ģenerāļa Margelova ordeni. Par palīdzībuveterāniem S. Mihailovam goda rakstu pasniedzis Krievijas iekšlietu ministrs Rašids Nurgalijevs.