Latvijas lepnuma tiesa atklāj sadalīto ģimeņu traģēdiju

© nra.lv

Zemgales apgabaltiesas Aizkraukles sesijā prokurora Aleksandra Sorokas un tiesneša Vladislava Sprudzāna vadībā sāka izskatīt 1963. gadā dzimušā jēkabpilieša Viļa Simanova lietu, kurš apsūdzēts mazgadīgās meitas noduršanā un mājas aizdedzināšanā.

Slepkavība kā prātam neaptverama īpaši sabiedrības uzmanību saista ar faktu, ka V. Simanovs ieguvis Latvijas lepnuma titulu par to, ka pašaizliedzīgi izglābis Daugavas ledū ielūzušu pusaudzi. Aprīļa naktī notikušais vedināja uz aizdomām par apsūdzētā psihiskām problēmām, taču ekspertīzē V. Simanovs atzīts par pieskaitāmu.

Traģiskā nakts

Naktī no 28. uz 29. aprīli Jēkabpilī, Pasta ielā 83 norisinājās traģēdija – V. Simanovs nodūra savu septiņus gadus veco meitu, aizdedzināja māju un aizbēga. Ugunsdzēsējiem liesmas samērā ātri izdevās nodzēst, ugunsgrēkā cietušo nebija. Taču policija blakus mājai esošajā garāžā atrada 2002. gadā dzimušās Alises līķi ar durtu brūci krūtīs. Bērns nogalināts ar vienu dūrienu, kas skāris sirdi un plaušas. Krūšu kurvī sakrājušās asinis bijušas tiešais nāves cēlonis, vēsta tiesu medicīnas eksperts. Drīz tika atrasts un apcietināts arī aizdomās turamais.

Apsūdzība V. Simanovam celta pēc Krimināllikuma 117. panta 2. punkta par slepkavību vainu pastiprinošos apstākļos – noslepkavota persona, vainīgajam apzinoties, ka tā ir bezpalīdzības stāvoklī. V. Simanovs tiek apsūdzēts arī pēc 185. panta 2. punkta par mantas tīšu iznīcināšanu un bojāšanu, ja tas izdarīts ar dedzināšanu vai citādā vispārbīstamā veidā. Par to apsūdzētajam draud mūža ieslodzījums vai brīvības atņemšanu uz laiku no desmit līdz divdesmit gadiem ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem, konfiscējot mantu.

Šis ir viens no traģiskajiem stāstiem par ģimeni, kurā kāds no vecākiem devies uz ārzemēm, kurp centies pārvest arī bērnus. Nogalinātās māte un tēvs dzīvojuši civillaulībā, līdz māte devusies uz Angliju, kurp vēlējusies pārvest arī pēdējo no bērniem – mazo Alisi. Sieviete aprīļa nogalē ieradusies Latvijā, lai saņemtu atļauju meitu pārvest pie sevis. Liecinieki liecina, ka gan romu tautības tēvs, gan meitenītes māte, latviete, bērnus mīl, par viņiem rūpējušies, taču tēvs bijis pret meitas aizvešanu.

Notikumiem pa pēdām

Tiesas sēdē kā cietušais piedalījās V. Simanova civilsievas brālis, kurš māsai bija atvēlējis dzīvesvietu no vecākiem mantotajā mājā Pasta ielā 83. Viņš liecināja, ka 29. aprīļa naktī viņam zvanījis V. Simanovs un sacījis, ka meitene ir beigta un māju viņš nodedzināšot. Vīrietis sacīja, ka īsi pirms tam no lidostas uz Jēkabpili atvedis no Anglijas atbraukušo māsu. Viņas un V. Simanova ģimenē visai bieži notikuši trači, tāpēc, būdams noguris, nakts vidū viņš šos draudus neesot uztvēris nopietni. Taču no rīta, braucot pa Pasta ielu, redzējis, ka māja ir degusi, un sapratis, ka noticis kas slikts, tāpēc devies uz policiju. Par apsūdzētā un māsas attiecībām tiesā viņš izteicās maz. Māsas dzīvē neesot jaucies tāpēc, ka nav atbalstījis viņu dzīvesveidu. Zinot, ka materiāli abiem neklājies viegli, dažreiz arī materiāli atbalstījis. Pirms došanās uz Angliju māsai pat nācies meklēt patvērumu Jēkabpils krīzes centrā. Māsa pirms jaunā gada ar mazo dēlu devusies uz Angliju, kur jau dzīvojusi viņas pieaugusī meita, bet Alise palikusi pie tēva. Cietušais uzturēja prasību par zaudējuma atlīdzību par nodedzināto māju. Licencētu speciālistu slēdziena viņam nebija, bet, pēc paša aplēsēm, zaudējumi esot 20 000 līdz 25 000 latu.

Tiesā liecināja arī taksometra šoferis, kurš liktenīgajā naktī un dienu pirms tās vairākkārt vedis V. Simanovu kā pasažieri, kā arī personīgi viņu pazīst, jo dažus gadus dzīvojis kaimiņos. Vīrietis stāstījja, ka dienā V. Simanovs ar taksometru uz kādu dzīvokli Ķieģeļu ielas mikrorajonā vedis televizoru un citas mantas, kā arī braucis nodot metāllūžņus. Todien viņš lietojis džinu un alu, lai gan dzeršana viņam neesot bijusi raksturīga. Apsūdzētais arī palūdzis kannu ar dažiem litriem benzīna, jo viņam mājā esot jādedzina ugunskurs, ko liecinieks arī iedevis. Vēlāk naktī viņš izsaucis taksometru un sagaidījis to uz Daugavas dambja. V. Simanovs esot odis pēc dūmiem, taču šoferis domājis, ka tas no ugunskura. Vēlāk taksometra šoferis, braucot pa Pasta ielu, redzējis, ka deg V. Simanova māja un zvanījis viņam, viņš atteicis, ka tūlīt pat ieradīsies, taču nav ieradies un uz citiem zvaniem nav atbildējis.

Tuvinieki neizpratnē

V. Simanova brālis, kurš liecināt bija ieradies no Anglijas, kā iemeslu traģēdijai minēja abu laulāto nesaskaņas. Brālis meitu mīlējis, par viņu ļoti rūpējies un pārsvarā viens arī audzinājis. Jēkabpils pašvaldība viņam piešķīrusi trīsistabu dzīvokli, ko brālis gribējis saremontēt, lai varētu tur dzīvot kopā ar dēlu un meitu no iepriekšējās laulības, kā arī mazo Alisi. Liecinieks minējis, ka brālis vienmēr bijis ļoti mierīgs, alkoholu gandrīz nelietojis, tikai dažreiz alu. Kad no ārzemēm atbrauksi sieva, tā gribējusi meitu vest pie sevis, mānījusi ārā no mājas ar konfektēm. Bērns, protams, gribējis abus – gan mammu, gan tēti, bet māte gribējusi meiteni paņemt pavisam, un ar viņu neesot bijis iespējams vienoties. Tomēr viņš nesaprotot, kāpēc brālis izdarījis noziegumus, varbūt tobrīd tā bijusi doma iespītēt sievai?

Pēc liecinieku uzklausīšanas tiesa secināja, ka nepieciešams uzklausīt Alises māti, kā arī viņas un V. Simanova pieaugušos bērnus, un prokurora ieteikto liecinieku – V. Simanova kaimiņu.

Latvijā

Daudz tiek runāts un darīts, lai sabiedrībā izskaustu vardarbību pret sievietēm. Bet kā ir ar vardarbību pret vīriešiem? Vīrieši un pusaudži lielākoties klusē un slēpj pret viņiem vērstās vardarbības faktus. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi uzskata: vardarbības upura statuss ir apkaunojošs. Turklāt tiesībsargājošajās iestādēs uz vīriešiem lūkojas kā uz otrās šķiras upuriem, sak, ko tu te gaudo, savas problēmas tev kā vīrietim jārisina pašam! Par šo situāciju saruna ar pusaudžu psihoterapeitu, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītāju Nilu Saksu Konstantinovu.