Valsts policija tomēŗ ir uzsākusi kriminālprocesu Stāmerienā nosistā suņa lietā. "Veicot izmeklēšanu, policija aizturēja, kādu 1952.gadā dzimušu vīrieti. Saistībā ar notikušo uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 230.panta cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem un izmeklēšana turpinās," informē Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Vecākā speciāliste Zane Vaskāne.
Neatkarīgā jau rakstīja, ka Stāmerienas pagastā iedzīvotāji neklusēja un vietējam laikraktam "Dzirkstele" pauda savu sašutumu par brutālu suņa nosišanu, taču iesniegumu Valsts policija neuzrakstīja. Valsts policija sākotnēji, veicot mutiski saņemtās informācijas pārbaudi, neguva apstiprinājumu minētajiem faktiem un kriminālprocesu neuzsāka, tomēr vēlāk, gūstot jaunu papildu informāciju, Valsts policija uzsāka kriminālprocesu suņa nosišanas lietā. Policija noskaidrojusi, ka aizturētais vīrietis Stāmerienas pagastā svešu suni ir nositis pagājušā gada 28.decembrī.
Pēc Krimināllikuma 230. panta par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, kuras rezultātā tas gājis bojā vai sakropļots, vai par dzīvnieka spīdzināšanu, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas, un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.
Policija noziegumu atklājusi reizē ar vietējo laikrakstu "Dzirkstele". Laikraksts, kuram par notikušo nežēlību pret suni pastāstīja vietējie iedzīvotāji, vispirms publiskoja no mutes mutē pārstāstīto informāciju, bet vēlāk veica savu izmeklēšanu un atspoguļoja tās rezultātus "Dzirkstelē". Sadarbībā ar Gulbenes dzīvnieku aizsardzības biedrības "Ķepaiņu draugu klubs" vadītāju Iru Žeiguri laikraksta žurnāliste devās uz Stāmerienu apciemot vīrieti, kuru iedzīvotāji tur aizdomās par suņa nosišanu. Viņš "Dzirkstelei" vaļsirdīgi apstiprināja, ka pēc kādas sievietes lūguma ir nositis pieklīdušu sunīti, kurai bijis "paliels ēders" un, visticāk, drīzumā bija jādzimst kucēniem. Vīrietis teica, ka suni todien redzējis pirmo reizi. Dzīvnieks esot bijis pavisam neliels - varbūt trīs sprīžus garš. Vīrietis pastāstīja, ka beigto suni apracis. Parādīja arī, kurā vietā, aizvedot uz turieni. Aprakt dzīvnieku decembra beigās neesot bijis grūti, jo tobrīd zeme bijusi atlaidusies. Vīrieša norādītā vieta ir Pogas un Stāmerienas ezeru savienojošā kanāla malā, vēsturiskās, šobrīd neapdzīvotas muižas ēkas pakājē. "Dzirkstele" noskaidroja, ka šajā vietā zeme nepieder Gulbenes novada deputātam Dzintaram Poļakam, kā iepriekš laikrakstam bija stāstījuši Stāmerienas iedzīvotāji.
Plašu sabiedrības rezonansi ieguvušā gadījuma ar klaiņojošas, gūsnas kucītes ielikšanu maisā, brutālu nosišanu un aprakšanu Stāmerienas pagastā varēja nebūt, ja dzīvnieka saimnieks būtu ievērojis labturības prasības - pirmkārt, būtu gādājis par suņa sterilizāciju, dzīvniekam sasniedzot pusgada vecumu, otrkārt, nepieļautu četrkājainā drauga klaiņošanu un pienācīgi rūpētos. Bet, ja suns kļuva saimniekam nevajadzīgs, Latvijā ir 28 dzīvnieku patversmes, kur var atdot dzīvnieku. Šo visiem zināmo patiesību Neatkarīgajai vēlreiz apstiprina biedrības "Dzīvnieku patversme "Mežavairogi"" vadītāja Danuta Priede.
Saimnieks ar savu suni ir tiesīgs rīkoties likumā noteiktajā kārtībā un var arī neveikt suņa sterilizāciju. Taču ne saimnieks pats, ne kāds cits nav tiesīgs brutāli nogalināt suni, uzsver D.Priede, jo tas, kādā veidā suni var sūtīt uz citiem medību laukiem, ir noteikts Veterinārmedicīnas likumā. Par Stāmerienas gadījumu viņa saka: "Problēma ir tur, ka mums patīk papļāpāt par to, bet mēs negribam uzņemties atbildību. Pirmām kārtām iedzīvotājiem bija jāraksta oficiāls iesniegums Valts policijai. "
Novilcināšanās ar informācijas sniegšanu par suņa brutālu nogalināšanu, pēc D.Priedes domām, no iedzīvotāju puses ir bezatbildība. Viņa aicina par to padomāt un atcerēties citreiz: "Pat tad, ja jums ir šaubas vai jums ir tikai aizdomas par vardarbību pret dzīvnieku, pret bērnu vai par jebkādu noziedzīgu nodarījumu, ir jāziņo Valsts policijai. Un nevajag baidīties nosaukt savu vārdu, uzvārdu. Cilvēkiem gribas aizbildināties: "Es jau neesmu stukačs!" Par ko mēs baidāmies? Mēs baidāmies ziņot par nelikumībām?! Tad principā mēs potenciāli esam līdzzinātāji. Tas ir jāpzinās."
"Pats galvenais - jāsaprot, ka katrs cilvēks, kurš ir uzņēmies atbildību par dzīvnieku, ir atbildīgs līdz galam. Katrs cilvēks kā indivīds! Ja cilvēks kaut ko no saviem pienākumiem attiecībā pret mājdzīvniekiem nav izdarījis, viņš ir jāsoda. Viss. Sunītis sen vairs nav tāda kā baltmaize, bes kuras nevar iztikt. Laukos mājao pieslēgt signalizāciju ir daudz vieglāk nekā suni uzturēt. Būsim reāli! Tas, ka man vajag sargu mājāš, neiztur kritiku. Tāpēc, ka šādi cilvēki suni neapmāca. Mēs no patversmes cilvēkiem nekad suņus nedodam kā sargus, ja vien nav pretī konologs, kas ir gatavs veikt apmācību. Mēs cilvēkiem skaidrojam to, ka neviens suns nesargās māju tikai tāpēc, ka viņš tur sēdēs pagalmā. Lai panāktu sargāšanu, ar suni ir jāstrādā," skaidro D.Priede.
Viņa uzskata, ka brutāli gadījumi ar suņiem Latvijā nav norma. Daudzi ņem dzīvniekus no patversmes un maksā par visām obligātajām formalitātēm, lai dzīvnieks būtu legāls. D.Priede arī uzskata, ka virumu iedzīvotāju nebaida un neattur no mājdzīnieku turēšanas ne obligātā suņu čipēšana, ne citas labturības prasības. Protams, ne jau visi ir atbildīgi līdz galam, kā norāda D.Priede, cik nečipēi suņi Latvijā bija pērn un ir arī šogad. Taču viņa nepiekrīt tiem, kuri saka, ka daudzi saimnieki tagad padzenot no mājām suņus, lai tikai nebūtu tie jāčipē. Valstī šogad ir palieloinājies ne tikai čipēto, bet arī oficiāli reģistrēto suņu skaits. Šajā sakarā "Mežvairogi" jau ir piedzīvojuši pirmos pozitīvos darba augļus, kas patiešām gandarī.
"Nupat mums bija divi fantastiski gadījumi. Vecam opītim Viļānos tika atgriezts viņa sunītis, kurš bija aizbēdzis no mājām un pirms noķeršanas divas nedēļas bija klīdis apkārt. Pateicoties tam, ka dzīvnieks bija ne tikai čipēts, bet arī reģistrēts, mēs dzīvnieku nogādājām atpakaļ mājas. Saimnieks bija priecīgs. Otrs gadījums bija Ozolnieku novadā, kur suns bija no mājām pazudis apmēram mēnesi. Mēs viņu atradām pie Bauskas. Tātad attālums bija milzīgs. Un saimnieki bija ārkārtīgi priecīgi, ka suns ir atradies un viss ir kārtībā. Tādu labo gadījumu Latvijā ir arvien vairāk. Cilvēki novērtē suņu čipēšanas un reģistrācijas nozīmi," saka D.Priede.