Viens no lielākajiem modernās tirgus ekonomikas maldiem ir pārliecība, ka cilvēks vienmēr uzvedas racionāli – cilvēki savā izvēlē vienmēr vadīsies pēc attiecīgajā tirgus konjunktūrā izdevīgākā un racionālākā lēmuma. Tomēr šī gada Nobela prēmiju ekonomikā tika piešķirta amerikāņu ekonomistam Ričardam Tāleram par kārtējo pierādījumu, ka cilvēki savā ekonomiskajā uzvedībā neuzvedas racionāli.
Ēka, kas ir celta bez pamatiem vai uz nedrošiem pamatiem, nevar būt stabila. Šādas pārdomas radās, vērtējot 27. oktobrī notikušo Pārresoru koordinācijas centra organizēto konferenci par valsts attīstības mērķu sasniegšanu, vērtējot paveikto un darāmo Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2014.-2020. gadam (NAP) īstenošanā.
NAP paredz līdz 2020. gadam īstenot «ekonomikas izrāvienu», lai nodrošinātu «katra Latvijas iedzīvotāja un valsts labklājības» pieaugumu.
Daļa no konferences dalībniekiem pauda sašutumu, ka plāns nepildās, ka labklājības izaugsme atpaliek. Citi slavēja NAP un aicināja to nemainīt. Veidojot NAP, tā autori savāca noteiktus ekonomiskos rādītājus, sarēķināja to vēsturisko pieauguma tendenci, tad attiecīgās pieauguma prognozes ierakstīja kā plāna rādītājus. Svarīgākais NAP rādītājs ir IKP uz vienu iedzīvotāju (produktivitāte). Bija cerības, ka, līdzšinējām attīstības tendencēm turpinoties, attiecīgie rādītāji turpinās tāpat augt, bet, tā kā tie ir ierakstīti Nacionālajā attīstības plānā, tad attiecīgos rezultātus varēs uzdot par valdošās koalīcijas grūtā un sviedru pilnā darba rezultātu valsts un ikviena pilsoņa labā.
Kā matemātiski var palielināt IKP uz vienu iedzīvotāju? IKP uz vienu iedzīvotāju var palielināt, palielinot dalāmo (IKP) vai samazinot dalītāju (iedzīvotāju skaitu). IKP uz vienu iedzīvotāju pieaugumu var veicināt, izspiežot no valsts tās iedzīvotāju grupas, kuru ieguldījums IKP ir mazāks par vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju. Zemu produktīvās grupas, kuru klātbūtne mazina IKP uz vienu iedzīvotāju, ir lauku iedzīvotāji, mazizglītotu etnisku minoritāšu pārstāvji, daudzbērnu ģimenes u.c.
Bija cerība, ka, padzenot no valsts mazāk produktīvās iedzīvotāju grupas, IKP uz vienu iedzīvotāju strauji augs un, tuvojoties 2020. gadam, valdības līderi varēs taurēt, ka valdošās koalīcijas darbība ir rezultējusies labklājības valstī. Diemžēl Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju var būtiski palielināt, tikai veicinot iedzīvotāju skaita samazināšanos.
Nacionālā attīstības plāna fanātisko piekritēju un Latvijas redzamāko tehnokrātu reformistu plāna lielākā problēma ir tā, ka tie Latvijai uzspiesto IKP uz vienu iedzīvotāju audzēšanas stratēģiju vēlas balstīt uz aplamiem pieņēmumiem par tirgus ekonomikas visspēcību un to, ka vienīgais, ko vēlas pilnīgi visi Latvijas iedzīvotāji, ir nemitīgs labklājības pieaugums, ka mazāk produktīvas cilvēku grupas vēlēsies labklājību daudz vairāk par izglītotās vidusšķiras ļaudīm un cilvēki ar zemiem ienākumiem Latviju pametīs ātrāk.
Taču noticis ir pretējais. Latviju masveidā pamet augsti kvalificēti profesionāļi un cilvēki darbaspējas vecuma sākumā. Savukārt ļoti liela Latvijā palikušo iedzīvotāju daļa nevēlas atteikties no savas izpratnes par dzīves kvalitāti šodien, lai ziedotos nemitīgam labklājības pieaugumam tālā, nezināmā nākotnē. Ļaudis, kas dzīvo pārtikas trūkumā, aukstumā un kuriem pietrūkst paša nepieciešamākā, visticamāk, rīkosies racionāli. Tie strādās vairāk un vairāk, lai nodrošinātu savas ģimenes labklājības pieaugumu. Taču, tiklīdz elementāras vajadzības ir apmierinātas, arvien mazāk ļaužu izvēlēsies strādāt vēl smagāk un vēl vairāk, lai turpinātu palielināt labklājību arvien vairāk par jebkuru cenu. Vai ikviens cilvēks vēlēsies strādāt virsstundas (mazāk tikties ar saviem tuvajiem un atteikties no hobijiem), lai divu kotlešu un vienas dārzeņu porcijas vietā ēdienreizē varētu apēst trīs kotletes un dubultu dārzeņu porciju? Vai ikviens cilvēku vēlēsies strādāt virsstundas, lai cūkgaļas sacepuma vietā ēstu sacepumu ar strausa vai kamieļa gaļu (tā ir dārgāka, tātad labklājība lielāka)? Vai ikviens cilvēks vēlēsies strādāt ilgas virsstundas, lai katru gadu mainītu viedtelefonu pret modernāku un modernāku? Minēsim piemēru. Ļoti daudzi gatavojas Latvijas simtgades svinību vakarā apmeklēt svētku salūtu kopā ar bērniem. Ja cilvēkiem, kas uzvedas racionāli, piedāvās 2018. gada 18. novembra vakarā pastrādāt, solot samaksāt vairākus simtus eiro, tad racionāls cilvēks izvēlēsies strādāt un šādi vairos savu un valsts labklājību.
Vai ikviens Latvijas cilvēks būs ar mieru simt eiro samainīt pret simtgades svinībām kopā ar ģimeni? Domāju, ka nē! Turklāt pat neatkarīgi no ienākumiem.
Pieaugoša labklājība nav sinonīms vārdam dzīves kvalitāte. Izvēloties strādāt virsstundas simtgades svinību vietā, cilvēks īslaicīgi iegūs lielāku labklājību, bet uz kādu laiku samazinās savas dzīves kvalitāti, jo raudoši bērni un pievilti ģimenes locekļi dzīves kvalitāti neuzlabo.
Varbūt pašlaik ir pēdējais laiks mainīt Nacionālajā attīstības plānā noteiktos mērķus. Ja labklājība ir panākama, tikai padzenot no valsts mazāk produktīvas iedzīvotāju grupas, tad ir amorāli šādi būvēt labklājību šeit palikušajiem. Valstij ir jāveicina nevis nemitīgi augoša labklājība ikvienam neizbraukušajam, bet gan jānodrošina, lai cilvēku apmierinātība ar dzīvi Latvijā būtu stabila un augoša. Jo vairāk cilvēku būs apmierināti ar dzīves apstākļiem Latvijā, jo vairāk cilvēku te paliks un nemeklēs laimi svešumā.