Vai Latvijai ir jāizstājas no UNESCO?

 
©F64

Līdz 2016. gada beigām Latvijas ārpolitiskā stratēģija bija skaidra un nemainīga. Latvija deklarēja absolūtu uzticību un stratēģisko partnerību ar ASV. Par ASV solījumiem izturēties nopietni pret NATO līguma 5. pantu (militārs uzbrukums Latvijai ir uzbrukums ikvienai NATO dalībvalstij) Latvijas ārpolitika nonāca ASV stratēģisko interešu atkarībā.

Turklāt atkarībā nonāca ne tika ārpolitika. Kā liecina Wikileaks publiskotie ziņojumi no ASV vēstniecības Rīgā, Latvijā bija noformējies ietekmīgs proamerikānisks klans, kura locekļi izdabāja ASV līnijai, skrēja uz ASV vēstniecību ziņot par Latvijas pozīciju, gatavojot ES lēmumus, piesedza amerikāņu blēžus, kas tika pieķerti nemaksājam nodokļus Latvijā utt. Kādu brīdi Latvijā rezidēja tik bezkaunīga ASV vēstniece, kura bez kautrēšanās publiski un ciniski nodiktēja žurnālistiem, par kuru Latvijas politiķi tuvākajā laikā būtu jāparādās negatīvu publikāciju sērijai, un Latvijas proamerikānisko mediju darboņi iztapīgi un ātri izpildīja ASV vēstnieces tiešos norādījumus.

Tiesa, Latvijas histēriskais proamerikānisms nebalstījās Latvijas ekonomiskajās interesēs. ASV uzņēmumi nav veikuši kaut cik nozīmīgas investīcijas Latvijā. Latvijas un ASV ārējā tirdzniecība nav nozīmīga: 2016. gadā Latvijas eksports uz ASV bija ap 1,5% no valsts kopējā eksporta, bet importa daļa no ASV bija mazāka par 1% no kopējā importa. Pat vislielāko ģeopolitisko saasinājumu laikā Krievijas ekonomiskā nozīme Latvijai desmitkārt pārsniedza ASV nozīmi. Savukārt ES ekonomiskā nozīme, vērtējot tikai preču eksportu, ir piecdesmit reižu lielāka par ASV ekonomisko nozīmi Latvijai.

Naudas plūsmas jomā ES nozīme Latvijai ir vēl lielāka. No 2004. gada Latvija ar ES starpniecību saņem Eiropas Savienības bagātāko valstu ģenerēto naudas plūsmu, jo Latvija līdz šim no ES saņēma ievērojami vairāk nekā iemaksāja ES budžetā. Taču Latvijas valdībai tas netraucēja ik pa brīdim iekost šajā rokā, kad bija pieprasījums aizstāvēt amerikāņu ārpolitiskās intereses. Tas arī bija saprotami. ASV konsekventi lobēja un atbalstīja Austrumeiropas iekļaušanu NATO un ES, lai ar Austrumeiropas satelītu palīdzību iegūtu ietekmes sviru pret vecajām ES dalībvalstīm. Tāpēc daudzi vecajā Eiropā, bet jo īpaši Francijā un Vācijā, kādu laiku Austrumeiropas valstis uzskatīja par amerikāņu piekto kolonnu, kuras mērķis bija virzīt ES politiku atbilstoši amerikāņu ekonomiskajām un ārpolitiskajām vajadzībām.

Latvijas proamerikāniskā inerce saglabājās arī pēc tam, kad par ASV prezidentu kļuva ekscentriskais Donalds Tramps. Kad ASV prezidents rupji uzbrēca saviem suverēnajiem un līdztiesīgajiem NATO partneriem, lai tie nekavējoties palielina savus militāros izdevumus, Baltijas valstu līderi nostājās miera stājā un kā padevīgi sulaiņi apsolīja izpildīt visu, ko kungs - ASV prezidenta kostīmā - vēlas. Pašcieņai, valstu suverenitātei un pat racionālai loģikai nebija vietas ASV prezidenta un Austrumeiropas pakalpiņu attiecībās.

Pirmās problēmas un apjukums sākās pēc ASV prezidenta dīvainās runas ANO Ģenerālajā asamblejā šī gada septembrī. Vēl lielāks apjukums izcēlās 12. oktobrī, kad Trampa administrācija paziņoja, ka ASV izstājas no Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO), bet vēl lielāks apjukums izcēlās, kad ASV prezidents 13. oktobrī deklarēja jauno ASV politiku attiecībā pret Irānu.

Laikam šī bija pirmā reize, kad Latvija ārpolitiski uzmeta ASV. ASV piemēram - pamest UNESCO - sekoja tikai patiešām vienīgā valsts, kas uzvedas kā ASV stratēģiskais partneris - Izraēla. Pat Latvijas agresīvākie proamerikāniskie aktīvisti nekliedz, lai Latvijas ļaudis nekavējoties norautu visas ar UNESCO simboliku rotātās plāksnītes no kultūras mantojuma objektiem. Nesekoja kviecieni, ka gadījumā, ja Latvija neatbalstīs ASV pozīciju UNESCO jautājumā, tad ASV bloķēs NATO 5. pantu, ja Latvijai pēkšņi uzbruks kāds militārs agresors.

Pat vairāk! Ietekmīgākie eiroatlantisti pēkšņi nomainīja ģeopolitisko retoriku, jo ASV prezidenta deklarētā jaunā pieeja Irānas jautājumā nonāca krasā pretrunā gan ar ES kopējām, gan ar lielo ES dalībvalstu ekonomiskajām interesēm. Latvijas agresīvie eiroatlantisti tagad sāk piesardzīgi murmināt, ka Latvijai tomēr vairāk vajadzētu respektēt ES intereses un ārpolitiskais vektors būtu vairāk jānovirza no Vašingtonas uz Briseli.

Tikai pateicoties Donaldam Trampam, Latvijas ārpolitikas veidotāji sāk apjēgt, ka stratēģija stāvēt ar vienu kāju uz viena, bet ar otru kāju uz cita zirga laikā, kad zirgi virzās pa atšķirīgu trajektoriju, nav produktīva. ASV no Latvijas pieprasa palielināt izdevumus, bet ES kohēzijas politika nodrošina naudas plūsmu, kas stabilizē Latvijas ekonomiku. Pirmo reizi līdz dažu eiroatlantistu apziņai nonāca tēze, ka varbūt kādreiz ir jābeidz kost tajā rokā, no kuras tu saņem ēdienu.

Latvijai nav jāseko ASV piemēram attiecībā uz UNESCO. Galu galā ASV no 1985. līdz 2003. gadam jau bija izstājušās no šīs starptautiskās organizācijas.

Latvijai ir primāri jāvadās no savām ekonomiskajam interesēm. Savukārt Latvijas ārpolitika ir jāveido tā, lai neviena cita valsts netiktu provocēta pārbaudīt praksē, vai pret Latviju NATO ievēros 5. panta noteikumus vai līdzīgi kā Otrā pasaules kara laikā mūsu stratēģiskie partneri neliksies ne zinis par Latvijas problēmām.