Politisko provokatoru grupa, kas publiskoja t.s. oligarhu sarunu ierakstu atšifrējumus, mēģina iestāstīt visai Latvijas sabiedrībai, ka pazīstamas personas jebkurā privātā sarunā viens otram saka tikai patiesību, patiesību un neko citu, izņemot patiesību. Taču šāds apgalvojums ir dziļi maldīgs un nepatiess.
Jebkura cilvēku valoda nav absolūti perfekts instruments, lai ar tās palīdzību izteiktu visu cilvēka emocionālo sajūtu gammu, lai absolūti viennozīmīgi aprakstītu cilvēku rīcību vai notikumus. Cilvēka valoda vienmēr ir formalizēts un abstrakts realitātes atainojums. Uz jautājumu, cik precīzi Baltā grāmata ataino Jāņa Jaunsudrabiņa bērnību, izcilais latvju rakstnieks atbildēja, ka ar viņa paša bērnību Baltajai grāmatai ir tikpat daudz līdzības cik ziedošai linu druvai ar jau gatavu linu kreklu.
Vislabāk mēs saprotam sarunu partneru teiktā nozīmi, cik vārdi ir patiesi vai melīgi, ja piedalāmies komunikācijā tieši. Jebkurš ieraksts, video vai audio, sniedz jau mazāku informācijas daudzumu nekā tiešā komunikācija. Videoierakstā sejas tuvplāns neparāda pārējo ķermeņa daļu valodu un otrādi. Vēl mazāk informācijas ir audioierakstā. Lai saprastu teiktā nozīmi, bieži ir svarīgi redzēt cilvēka sejas izteiksmi - vai, to sakot, cilvēks smaida, smīn vai ir vienaldzīgs utt. Ja nav pat audioieraksta, bet ir nezināmas kvalitātes sarunas teksta atšifrējums, tad nav iegūstama informācija par to, kādā intonācijā attiecīgais teikums ir izteikts. Audioieraksts ļauj identificēt jokus un apcelšanu. Visbiežāk tikai no sarunas atšifrējuma, ja nav audiofaila, nav iespējams identificēt nopietni un nenopietni teikto. Arī tad, ja ir precīzi identificējams teiktā saturs, ir jāņem vērā, ka cilvēku runas saturu ietekmē ļoti daudzi faktori - cilvēka uzskati, noskaņojums, zināšanas un pieredze. Cilvēka teiktā saturu ietekmē leksikas apjoms, gramatikas lietošanas prasmes utt. Ir dabiski, ka daudzi cilvēki privātās sarunās mēdz lielīties, vēlas izlikties par varenākiem un ietekmīgākiem, nekā tie ir patiesībā. Savukārt citi cilvēki rīkojas pretēji - izsakās, ka viņiem klājas daudz sliktāk, nekā ir patiesībā. Daudzi cilvēki privātās sarunās nesaka patiesību, jo nevēlas sarunu partneri aizvainot vai to pret sevi noskaņot negatīvi vai arī lai nesaasinātu konfliktu utt.
Cilvēku dabā ir pārspīlēt savus sasniegumus un noniecināt pretinieku sniegumus. Daudzu vadītāju dabiska rīcība, pat privātās sarunās, ir sev piedēvēt savu padoto sasniegumus, bet savas kļūdas uzdot par padoto nemākulīgu rīcību.
Šāda rīcība nav skaista, bet ir dziļi cilvēciska.
Cilvēka dabā ir noticēt tam, kam cilvēks vēlas noticēt, bet neticēt faktiem un informācijai, kas ir pretrunā ar cilvēka simpātijām, uzskatiem un priekšstatiem. Privātās sarunās cilvēki ne vienmēr identificē, kad runa ir par aizdomām, baumām un minējumiem. Privātās sarunās cilvēki parasti nemēdz atsaukt iepriekšējās sarunās izteiktos nepatiesos faktus, pat tad, ja atklājas, ka viņu izteiktie autoritatīvie apgalvojumi, kas patiesībā bija baumas, izrādījās nepatiesi. Cilvēku dabā ir klusēt par pieļautajām kļūdām, cerot, ka tās netiks pamanītas un ātri tiks aizmirstas.
Cilvēka dabā ir uzdot nākotnē ieplānotus notikumus par jau notikušiem. Cilvēka dabā ir pagātnes formā runāt par nākotnes notikumiem, lietot pagātnes formu attiecībā uz notikumiem, kuri vēl nav pat notikuši un, iespējams, nekad nenotiks.
Cilvēka dabā ir sajaukt vārdus, terminus un īpašvārdus. Cilvēka dabā ir laiku pa laikam pārteikties un neizlabot teikto. Cilvēka dabā ir laiku pa laikam kļūdīties, nosaucot nepareizus uzvārdus, valstu vai uzņēmumu nosaukumus, kā arī gada skaitļus. Cilvēki daudz labāk atceras notikumu secību nekā konkrētu gada skaitli.
Cilvēki var iegūt pārliecību par kādas aplamas informācijas patiesumu un ilgstoši izplatīt aplamu informāciju, visu laiku ticot, ka izplatītā informācija ir patiesa.
Cilvēki ne vienmēr seko notikumu attīstībai. Ja kaut kādu apstākļu iespaidā agrāk patiesais apgalvojums (laimīga laulība) vairs nav patiess (jau šķīrušies), tad daudzi cilvēki ilgstoši turpina izplatīt iepriekšējo (nu jau maldīgo) apgalvojumu, jo vienkārši nezina par apstākļu maiņu utt.
Savstarpēji labi pazīstami cilvēki savstarpējā saziņā lieto izteicienus, apzīmējumus, saīsinājumus, eifēmismus un vārdkopas, kuri ir saprotami tikai attiecīgajā vidē. Cilvēki individuālajā saskarsmē var izmantot ne tikai formālo gramatiku. Tie var plaši lietot teikumus ar reducētu un nepilnu struktūru, žargonu un valodas pragmatiku.
Cilvēki mēdz jokot, parodēt un āzēt viens otru. Latviešu sadzīves jokos ir normāli personificēt līdzdalību sabiedrībā plaši apspriestos noziegumos, piedēvējot vainu (vai līdzdalību) noziegumos sev vai saviem sarunas partneriem.
Šādos apstākļos cilvēku privāto sarunu ierakstus vērtēt pēc tiem kritērijiem, kādi tiek piemēroti liecības došanai tiesā vai publiskām politiskām runām, ir neprofesionalitātes, diletantisma un pilnīgas aprobežotības pazīme.
Privātu sarunu ierakstu publiskošana, piemērojot tiem publisku runu vai tiesu liecību kritērijus, ir precīza manipulācija, jo lielākā daļa Latvijas lasītāju, skatītāju un klausītāju nesaprot nianses starp pazīstamu personu teikto privātā sarunā un pazīstamu personu publiskām runām. Tāpēc 99% no lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem jebkurus publiskotus politiķa izteikumus vērtēs ar līdzīgiem kritērijiem, kādi tiek piemēroti publiskām un politiskām runām, publiskām intervijām vai publiskām debatēm.
Ja personas, kuras savā rīcībā ir ieguvušas citu personu privātu sarunu ierakstus, tos publisko, apgalvojot, ka viss, kas tur ir teikts, atbilst patiesībai, tad tās maldina sabiedrību. Korektam masu informācijas līdzeklim, pirms publicēt privātās sarunās izteiktus apgalvojumus, ir jāpārbauda apgalvojuma patiesums.
Taču žurnāls Ir, publiskojot privātu sarunu ierakstus, ne tikai nepārbaudīja tajos pausto apgalvojumu patiesumu, bet nepatiesus un apmelojošus apgalvojumus izcēla - kompromitējot cilvēkus, kuri, pašiem nezinot, tika pieminēti kaut kādās sarunās.