Vasaras vidū Labklājības ministrija ir metusies sākt vērienīgas reformas, lai nozīmīgi palielinātu dažu finanšu starpnieku ienākumus. Ir iecerēts noteikt, ka iemaksas brīvprātīgajos pensiju fondos būs obligātas. Ir iecerēts no 2018. gada piespiest visus saimnieciskās darbības veicējus, kuru ienākumi mēnesī būs mazāki par 430 eiro, obligāti pārskaitīt 5% no ikmēneša ienākumiem uz brīvprātīgajiem pensiju fondiem jeb t. s. pensiju trešajā līmeņa fondiem. Labklājības ministrija ir iecerējusi obligātās iemaksas trešajā pensiju līmenī attiecināt arī uz autoratlīdzību saņēmējiem.
Tik nekaunīga finanšu starpnieku lobēšana, kādu pašlaik īsteno Labklājības ministrija, nav piedzīvota kopš Parekss bankas visspēcības laikiem. Neveiksmīgi pensiju fondu biznesmeņi nespēj nozvejot jaunus klientus, pat izmantojot valsts piešķirto atbrīvojumu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa iemaksām trešajā pensiju līmenī, un ir atraduši iztapīgus politikāņus, kas ar obligātuma normām tagad iepūtīs jaunu elpu trešā pensiju līmeņa pārvaldes nīkuļojošajā biznesā.
Šeit ir jāatgādina, ka Latvijas pensiju sistēmas 2. un 3. līmenis tika ieviests laikā, kad Latvijā banku lobijs bija visspēcīgs. Lai izdabātu banku un citu finanšu starpnieku interesēm, Latvijas 2. un 3. līmeņa pensiju sistēma ir pieskaņota nevis nākotnes pensionāru, bet gan finanšu starpnieku, bet jo īpaši - komercbanku, interesēm. Abu līmeņu pensiju fondi iekasē nesamērīgi lielu komisijas maksu par naudas pārvaldi un faktiski nenes nekādu atbildību par savas darbības rezultātiem. Latvijas 2. līmeņa pensiju sistēma faktiski padarīja ikvienu sociāli apdrošinātu darba ņēmēju par banku dibinātu pensiju fondu dzimtcilvēku bez tiesībām atstāt mantojumā saviem tuviniekiem pensiju uzkrājumus, kas veikti cilvēka dzīves laikā.
Normālās zemēs, piemēram, ASV, nākotnes pensijas krājējs var pārvaldīt savus nākotnes pensijas uzkrājumus pats vai izvēlēties kādu no ļoti daudziem ieguldījumu fondu pārvaldniekiem. Nodokļu atlaides tiek piemērotas abos gadījumos.
Pirms piecpadsmit gadiem individualizētu ieguldījumu fondu pārvaldes iespējas - īpaši zemo algu saņēmējiem - bija stipri ierobežotas. Bija nepieciešama personīga klātbūtne, tāpēc risinājums par finanšu starpnieku iesaistīšanu bija racionāls. Taču informācijas tehnoloģiju revolūcija ir individualizētu ieguldījumu fondu pārvaldi padarījusi tikpat vienkāršu kā interneta banku norēķinu veikšanu.
Ja labklājības ministram rūpētu nevis finanšu starpnieku, bet nākotnes pensionāru labklājība, loģisks solis būtu atļaut ikvienam Latvijas iedzīvotājam pārvaldīt pašam arī iemaksas 2. pensiju līmenī, nodalot šīs iemaksas atsevišķā uzkrājumu kontā un nemaksājot izšķērdīgi lielās komisijas maksas licencēto fondu pārvaldniekiem.
3. pensiju līmenis nīkuļo arī tāpēc, ka maksātnespējīgā publika neuzticas tiem žipčikiem, kas pārvalda gan 2., gan 3. pensiju līmeni. Ja patiešām ir svarīgi, lai saimnieciskās darbības veicējiem un autoratlīdzības saņēmējiem būtu ienākumi vecumdienās, tad nav jālobē nemākulīgu starpnieku bizness. Tad ar likumu ir jānosaka, ka saimnieciskās darbības veicējiem ir uzkrājumos obligāti jānovirza noteikts procents no regulārajiem ienākumiem. Šo līdzekļu daļu nedrīkst iztērēt patēriņam, bet drīkst izmantot ieguldījumiem ES banku depozītos, ES valstu parādzīmēs vai ES fondu un obligāciju tirgos. Vismaz saimnieciskās darbības veicējiem ir jādod tiesības izvēlēties pārvaldīt savus uzkrājumus pašiem vai brīvprātīgi tos pārskaitīt uz pensiju 3. līmeņa fondiem. Pašlaik Labklājības ministrija postulē, ka visi Latvijas saimnieciskās darbības veicēji ir pilnīgi muļķi, kuri paši nespēs pārvaldīt savus uzkrājumus, tāpēc uzkrājumi obligāti jāatdod finanšu starpnieku pārvaldē. Ja visi Latvijas saimnieciskās darbības veicēji patiešām ir tādi muļķi, par kādiem tos uzskata Labklājības ministrija, tad varbūt būtu lietderīgi visu Latvijas saimniecības veicēju biznesu nodot pārvaldē trešā līmeņa pensiju fondu starpniekiem?
Kādus absurdus vēl spēj izģenerēt Labklājības ministrija, lai izdabātu vienai nelielai uzņēmēju grupai? Izskatās, ka ir pēdējais laiks mainīt Labklājības ministrijas nosaukumu. Tupinot tādā pašā garā, tā ir steigšus jāpārdēvē par Finanšu starpnieku labklājības ministriju.