Latvijā ir noformējusies personu kliķe, kas uzskata, ka tikai viņiem ir tiesības iejaukties sabiedrisko mediju redakcionālajā neatkarībā, ka viņiem ir tiesības noteikt, kuras personas drīkst intervēt un kuras nekādā gadījumā nedrīkst. Turklāt daži no šo personu loka uzskata, ka viņi drīkst publiski dot vadošus norādījumus Latvijas sabiedrisko mediju vadībai. Tikai šī personu grupa ir nevis mistiski oligarhi, bet vairāki ļoti konkrēti – privileģēti – sabiedrisko mediju darbinieki.
Ja neticat šim apgalvojumam, tad uzmanīgi noklausieties Latvijas Radio pirmā kanāla 11. jūlija pārraidi Krustpunkti. Pārraides desmitajā minūtē Latvijas Radio pārraides vadītājs Arnis Krauze norāda LTV valdes priekšsēdētājam, kādas personas būtu jāintervē izklaides raidījumā Dziesmu sirdij rodi Ventspilī. Atbilstoši Krauzes vadošajiem norādījumiem raidījumā bija jānosaka aizliegums intervēt noteiktu personu un tā vietā jāintervē… Ventspils «Gada ostas kapteinis». Tātad viena sabiedriskā medija pārraides vadītājs - Arnis Krauze - uzskata, ka viņš drīkst iejaukties cita sabiedriskā medija - LTV - pārraides redakcionālajā neatkarībā un drīkst citām pārraidēm noteikt intervējamo personu sarakstus un sarakstu ar personām, kuras intervēt nedrīkst. Arnis Krauze uzskata, ka viņš drīkst izmantot sabiedriskā medija Latvijas Radio raidlaiku, lai tiešraidē pieprasītu LTV valdes priekšsēdētājam Ivaram Beltem noteikt cenzūras ierobežojumus noteiktām LTV pārraidēm. Viņš pat nepiepūlējās noskaidrot, kādus konkursus atbalsta Ventspils brīvostas pārvalde. Ja persona, kurai uztic vadīt Latvijas Radio ietekmīgāko pārraidi, kaut vai pacenstos ievērot Latvijas Radio rīcības kodeksu un, pirms gvelzt glupības ēterā, pārbaudītu savu ziņu patiesumu, tad uzzinātu, ka Ventspils pašvaldība un Ventspils brīvostas pārvalde nerīko konkursu «Gada ostas kapteinis». Ventspils brīvosta atbalsta konkursu vidusskolēniem Enkurs, lai piesaistītu vidusskolēnu interesi par jūras virsnieka profesiju.
Latvija ir paradoksu zeme. Latvijas Radio tiešraidē LTV valdes priekšsēdētājs, gandrīz vai atvainodamies, aicina cita sabiedriskā medija darbinieku nejaukties LTV pārraižu saturā.
Diemžēl Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļa Ivara Āboliņa paustā kritika par Latvijas Radio («LR ir kā smagnējs kuģis, kurš jau gadiem dreifē pēc nejauši uzņemta kursa, bet tā administratīvais aparāts ir uzblīdis tiktāl, ka struktūrvienību funkcijas ir sajukušas vienā putrā, kamēr vienota satura veidošana ir atstāta otrajā plānā») ir pilnībā jāattiecina arī uz Latvijas Televīziju.
Abu Latvijas sabiedrisko mediju lielākā problēma nav vienas vai otras pašvaldības sponsorētu pārraižu esamība, bet gan tas, ka dažas ietekmīgas ētera personības jau sen ir privatizējušas svarīgāko sabiedrisko mediju pārraižu saturu, ka tādi jēdzieni kā sabiedrisko mediju misija, redakcionālā neatkarība u. c. tiek izmantoti, lai neviens nevarētu profesionāli izvērtēt politiski angažētās kliķes izdarības. Tieši personu grupa, kurai ir izdevies privatizēt LTV un LR ziņu pārraižu saturu, ir salīdzināma ar vēzi, kas saēd gan LTV, gan LR sabiedrisko nozīmi.
Šajā politiski korumpētajā virtuvē iesaistītie gan LTV, gan LR darbinieki apkalpo Vienotības propagandas vajadzības un tāpēc ir ieguvuši tik lielu politisku ietekmi, ka viņi jau diktē to, kā ir jārīkojas gan LTV, gan LR valdēm. Daži no LTV vidējā hierarhijas līmenī esošiem darbiniekiem, piemēram, satura redaktora līmenī, publiski pieprasa LTV valdei īstenot noteiktus ekonomiska rakstura lēmumus, un valde kā dresēts pūdelis prasības nekavējoties izpilda.
Žonglējot ar terminu redakcionālā neatkarība, Latvijas valstij piederoša uzņēmuma darbinieki apšauba un deklarē, ka nepildīs valsts varas deleģētas neatkarīgas pārvaldes institūcijas lēmumus par sabiedrisko mediju prioritātēm.
LTV un LR pārvaldes funkcijas ir nodotas Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei. Ja NEPLP nosaka, ka vienam LR kanālam ir vairāk jāatskaņo nevis komerciāls saturs, bet latviskā mūzika, tad tas ir īpašnieka lēmums.
Ja uzņēmuma vadība nevēlas pildīt īpašnieka lēmumu, tad tai ir jāatkāpjas. Savukārt Latvijas darbinieki, kuri ir pret Latvijas mūzikas atbalstu sabiedriskajā radio, drīkst meklēt laimi komerciālajos medijos.
Tiem sabiedrisko mediju ierindas darbiniekiem, kuri tagad pieprasa NEPLP locekļa Ivara Āboliņa atkāpšanos, vajadzētu sākumā iepazīties ar auditoru atzinumu par LR darbu, tad izlasīt LR rīcības kodeksu, tad padomāt, ka šajos apstākļos godīgāk būtu pieprasīt to sabiedrisko mediju darbinieku atkāpšanos, kuri kompromitē sabiedrisko mediju kā tādu.
