Izglītības ministrs: Straujas reformas vienas nakts laikā nenotiks

Saruna ar jauno izglītības un zinātnes ministru Vjačeslavu Dombrovski.

– Stājoties amatā, sacījāt: «Izglītības un zinātnes ministra amatā turpināšu Roberta Ķīļa uzsāktās reformas.» Kuras no idejām un kā, jūsuprāt, būtu realizējamas vispirms?

–Kā savas prioritātes es gribu nosaukt, pirmkārt, skolotāju atalgojuma sistēmas sakārtošanu un algu paaugstināšanu. Nākamā prioritāte ir profesionālās izglītības reforma, ceļot tās prestižu un stiprinot to ciešā sadarbībā ar darba tirgu, par paraugu ņemot Vācijas duālās izglītības modeli. Vēl viena prioritāte – augstākās izglītības kvalitātes celšana. Mums ir jānodrošina kvalitatīva izglītība mūsu bērniem, lai viņi nebrauktu prom mācīties uz ārvalstīm. Latvijas augstskolas jau sen nekonkurē savā starpā, bet gan ar citu valstu augstskolām. Pie prioritātēm gribu nosaukt arī mācību līdzekļu iegādes problēmas risinājumu – jānoņem šis slogs no vecāku pleciem un jānodrošina bezmaksas izglītība, kā tas ir noteikts Satversmē.

– Kā jau minējāt – viena no jūsu izvirzītajām darba prioritātēm ir saistīta ar pedagogu algu jautājumu. Ne viens vien norādījis, ka skolu finansēšanas modelis Nauda seko skolēnam rada situāciju, ka pedagogi (piemēram, Rīgā un Višķu pagastā) dara vienu un to pašu darbu, realizē līdzīgus stundu plānus, bet saņem ļoti atšķirīgu finansējumu. Šis modelis sagrauj mazās lauku skolas. Vai un kā ir plānots novērst šo netaisnību?

– Patiešām, princips Nauda seko skolēnam ne vienmēr sasniedz sākotnējo mērķi – konkurences veicināšanu, un tā ieviešana, jāatzīst, vēl joprojām nav līdz galam pārdomāta. Šis princips var strādāt tur, kur pastāv objektīvas iespējas skolām konkurēt savā starpā, cīnīties par skolēniem, piedāvājot labākas programmas, augstākus mācību rezultātus un citas iespējas. Piemēram, Rīgā šis princips darbojas, jo vecāki, vismaz sava mikrorajona ietvaros, var izvēlēties, uz kuru skolu bērns dosies mācīties: uz to, kura ir piecu minūšu attālumā, vai uz to, līdz kurai jābrauc divas tramvaja pieturas.

Taču laukos šāds princips nevar strādāt, jo neviens vecāks nevarēs atdot bērnu uz skolu, kura varbūt arī nodrošina kādā ziņā labāku kvalitāti, bet atrodas stundas brauciena attālumā. Tāpēc par lauku skolu pedagogu atalgojumu tagad ir jādomā īpaši, meklējot risinājumus, kā novērst nevienlīdzību, kas ir radusies.

Šobrīd teritorijās ar zemu apdzīvotības blīvumu tiek piemērots lielāks valsts mērķdotācijas pedagogu darba samaksai finansēšanas koeficients. Tāds princips attiecas uz deviņām pašvaldībām.

Lai risinātu situāciju, ministrijas darba grupā ir uzsākta arī nelielo lauku skolu atbalsta programmas izstrāde, paredzot radīt iespēju šīm skolām kļūt par daudzfunkcionāliem sociālajiem centriem. Atbalsts nelielajām lauku skolām tiek plānots arī Nacionālā attīstības plāna 2014.–2020. gadam īstenošanas ietvaros.

Pedagoģiskā atalgojuma samērošana dažādos Latvijas reģionos un novados ir paredzēta, ieviešot cita veida darba laika un samaksas sistēmu, ko šobrīd vairāk sasaista ar pāreju uz 40 darba stundu nedēļu.

Ministrija ir arī izstrādājusi grozījumus noteikumos par pedagogiem nepieciešamo izglītību un profesionālo kvalifikāciju, un pedagogu profesionālās kvalifikācijas pilnveides kārtību. To mērķis ir atvieglot un dot iespēju skolotājiem īsākā laikā iegūt papildu kvalifikāciju un tiesības mācīt kādu citu mācību priekšmetu, tādējādi nodrošinot iespēju skolotājiem ar mazu slodzi to palielināt, jo viņi varēs mācīt arī citus mācību priekšmetus dažādās izglītības pakāpēs.

Pedagogu motivācijas programmā, kuru IZM izstrādā kopā ar sociālajiem partneriem, ir ietverti vairāki pasākumi pedagogu atbalstam, tai skaitā mazajās skolās. Piemēram, plānojot paaugstināt finansējuma koeficientu no 0,75 uz 1 tajās 258 skolās, kur skolēnu skaits ir mazāks par 100, noteikt vienādu apmēru kvalitātes piemaksām 4. un 5. pakāpei.

Gribu vērst uzmanību, ka mēs strādājam pie tā, lai celtu pedagogiem mazākās algas, nevis mazinātu tās, kas ir lielākas. Uzstādījums ir panākt, ka par padarīto darbu, kas vienādi kvalitatīvi novērtēts, pedagogi visā Latvijā saņem attiecīgu samaksu un necieš tā dēļ, ka vairāku gadu garumā demogrāfiskā situācija valstī ir pasliktinājusies.

– Tuvojas mācību gada izskaņa, taču jautājumā par bezmaksas izglītību joprojām nav nekādas virzības. Vairāki skolu direktori uzsver – tas nav normāli, ka valsts ilgstoši nespēj definēt, kas ir bezmaksas izglītība. Kad šajā jautājumā būs jūtama virzība?

– Jau kopš 2005. gada MK noteikumi nosaka, ka uz katru skolēnu un pedagogu valstij gadā ir jāparedz septiņi lati mācību līdzekļu iegādei. Tomēr līdz šim šie normatīvi nekad nav bijuši izpildīti. Un krīzes laikā ikgadējais valsts finansējums mācību literatūras iegādei tika vēl samazināts – 2010. gadā līdz 0,68 latiem un 2011. gadā līdz 0,72 latiem. Līdz ar to mācību līdzekļu, jo īpaši darba burtnīcu, iegādes problēma lielā mērā tika novirzīta uz skolēnu ģimenēm.

Šai problēmai uzmanību pievērsa arī tiesībsargs, un rezultātā, pateicoties kopējām aktīvām darbībām, IZM ir piešķirti papildu līdzekļi. Tādējādi IZM ir panākusi, ka 2013. gadā ir trīskārt palielināts valsts finansējuma apmērs mācību līdzekļu iegādei gan skolēnam, gan skolotājam, un šogad tas ir 6,26 lati uz vienu cilvēku. Ministrija virzās uz to, lai 2014. gadā tas 13 gadu laikā beidzot pirmo reizi sasniegtu normatīvajos aktos noteiktā finansējuma apmēru – ne mazāk kā septiņus latus uz vienu izglītojamo un pedagogu.

IZM sagatavoja nepieciešamos grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, un 20. martā tie iesniegti Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Šobrīd komisijā rit diskusijas, tai skaitā par pašvaldību izteiktajiem iebildumiem par nepieciešamo pārejas periodu. Latvijas Pašvaldību savienība ir arī pieprasījusi 10 miljonus latu, lai izglītības iestādes varētu iegādāties nepieciešamo mūsdienīgam mācību procesam. Līdz ar to komisijai jādomā arī par finansējuma avotiem.

Katrā gadījumā mēs esam ieinteresēti, lai izstrādātie grozījumi likumos Saeimā tiktu pieņemti šīs sesijas laikā – līdz vasaras brīvlaikam.

Pagājušonedēļ komisija ir izdarījusi lielu darbu, ir panākta vienošanās par termina «mācību līdzekļi» definīciju, sadalot to iegādes atbildību starp valsti, pašvaldību un arī vecākiem. Plānots, ka valsts atbildībā būs gādāt par optimālo nodrošinājumu izglītības standarta apguvei, tas ir, finansējumu mācību literatūras, metodisko līdzekļu, papildu literatūras un digitālo un elektronisko mācību līdzekļu iegādei.

Savukārt pašvaldība finansētu tos mācību līdzekļus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu modernu mūsdienu mācību vidi, piemēram, uzskates līdzekļus, didaktiskās spēles, digitālos un elektroniskos izdevumus un resursus, izdales materiālus, mācību tehniskos līdzekļus, iekārtas un aprīkojumu, un mācību materiālus.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"