Latvijas mākslas augstskolu asociācijas viedoklis augstskolu padomju institūcijas iedibināšanas jautājumā 2012.gada 22.oktobrī
Latvijas augstskolās nav nepieciešams izveidot padomju politisko komisāru institūciju analogus. Augstskolu autonomija ir vienīgā joma, kurā Latvija pēdējos gados ir panākusi nelielu virzību starptautiski atzīstamas augstākās izglītības politikas iedzīvināšanas virzienā. Cerība, ka demokrātisku institūciju aizstāšana ar ministru nozīmētiem partiju pārstāvjiem, uzlabotu augstākās izglītības kvalitāti un efektivitāti, balstās domāšanā, kura ir mantota no mūsu totalitārās pagātnes.
Augstskolu politiskās padomes
Publiski izskanējušās izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa ieceres aizstāt augstskolu senātus un satversmes sapulces ar augstskolu padomēm, nevajadzētu sajaukt ar mēģinājumiem padarīt efektīgāku un profesionālāku augstskolu pārvaldi citās Eiropas valstīs. Kā jau atzina pats Roberts Ķīlis, augstskolu padomes ir iecerētas galvenokārt tamdēļ, ka tās varētu kalpot augstskolu apvienošanai. Proti, jau pati augstskolu padomju iecere balstās noteiktu, ministra lobētu politisku pozīciju iedzīvināšanā. Pašsaprotami, ka šādā gadījumā būtu iecerēts, ka augstskolu padomju sastāvu noteiktu arī pats ministrs, jo pretējā gadījumā, tās nebūtu izmantojamas, dažu šauru un pretrunīgu politisku mērķu sasniegšanai. Līdz ar to augstskolu padomes iegūtu bēdīgi slaveno valsts uzņēmumu politizēto padomju aprises. Tai skaitā arī skandalozo padomju sastāvu maiņu līdz ar ministriju partejiskās piederības maiņu un citām politiskajām partijām pietuvināto padomes locekļu iecelšanu. Ņemot vērā kaut vai mūsu līdzšinējo pieredzi, proti, to, ka pašreizējais ministrs ir sešpadsmitais izglītības un zinātnes ministrs un Izglītības un zinātnes ministriju ir pārvaldījusi pietiekami plaša amplitūda atjaunotās Latvijas politisko spēku: Latvijas tautas fronte, Latvijas ceļš, Tēvzeme un brīvība/LNNK, Demokrātiskā partija "Saimnieks", Tautas partija, Jaunais laiks, Latvijas Pirmā partija, Zaļo un zemnieku savienība un šobrīd Reformu partija (bijusī Zatlera reformu partija), nav grūti iedomāties, kādā haosā nonāktu Latvijas augstākā izglītība, ja līdz ar kārtējā politiskā spēka nomaiņu ministrijas vadībā mainītos arī augstskolu padomju locekļi.
Tieši iecerēto padomju politiskais raksturs arī iezīmē to viskritiskāko aspektu. Mainīsies partijas un ministri, mainīsies viņu politiskās prioritātes un mainīsies arī augstskolu pārvalde. Protams, iespēja iemaisīties augstskolu darbā un vienlaikus nodrošināt partijām pietuvinātus un to politiskās nostādnes atbalstošus cilvēkus ar apmaksātām politiskām darba vietām, varētu padarīt tradicionāli grūto izglītības un zinātnes ministra amatu par iekārotu politisko darījumu koalīciju veidošanā, tomēr, politisko padomju institūts neko neuzlabotu Latvijas augstākajā izglītībā un sagrautu Latvijas augstskolu autonomiju.
Latvijas vērtējums augstskolu autonomijas jomā
Augstskolu autonomija ir viena no retajām augstākās izglītības jomām, kurā Latvijai, salīdzinot tās augstākās izglītības politiku ar Eiropas kopējo augstākās izglītības telpu, varbūt neliels lepnums par paveikot. Saskaņā ar Eiropas universitāšu asociācijas veikto pētījumu University Autonomy in EuropE II. The Scorecard (By Thomas Estermann, Terhi Nokkala & Monika Steinel 2011), Latvijas augstākās izglītības institūciju autonomija vairākos aspektos atrodas pietiekami augstās pozīcijās, vienlaikus iezīmējot arī tās pozīcijas, kurās autonomiju būtu nepieciešams palielināt: pārvaldes autonomijā Latvija ir 14 vietā Eiropā, finansiālā autonomijā 4. vietā, akadēmiskā personāla izvēles autonomijā 6. vietā un akadēmiskajā autonomijā 20. vietā. Galvenie šķēršļi augstākam vērtējumam būtu sekojošie: Latvijas augstskolas nevar iekļaut savās kolektīvajās pārvaldes institūcijās ārējos locekļus, Latvijas augstskolas nevar brīvi izvēlēties kvalitātes novērtēšanas aģentūras (to diemžēl neparedz arī jaunie studiju virzienu akreditācijas noteikumi) un Latvijas augstskolām ir zināmi ierobežojumi atlasot akadēmisko personālu.
Vienlaikus būtu jāuzsver tas, ka Latvijas augstskolu koleģiālās pārvaldes institūcijās ir noteikts pietiekami augsts studējošo īpatsvars (ne mazāks kā 20% no Senāta, Satversmes sapulces un Šķīrējtiesas locekļiem) un tikai Latvijā un Horvātijā studējošajiem ir veto tiesības attiecībā uz studējošo intereses skarošajiem jautājumiem AII senātos. Tikai Latvijā, saskaņā ar Augstskolu likumu ir arī noteikts studējošo pašpārvaldes finansējuma apjoms vienas divsimtās daļas no augstskolu budžeta apjomā.
Augstskolu autonomija Eiropas augstākās izglītības telpā un Latvijā
Augstskolu autonomija ir būtisks Eiropas augstākās izglītības telpas modernizācijas pīlārs. Tās nozīme ir atzīta virknē Eiropas augstākās izglītības politiku veidojošu dokumentu. Sākot ar Magna Charta Universitatum, 1999. gada Boloņas deklarāciju un sekojošajiem Eiropas augstākās izglītības kopējo telpu iezīmējušajiem dokumentiem līdz pat 2012. gada Bukarestes deklarācijai un Eiropas Padomes 2012. gada 20.jūnijā pieņemtajai Rekomendācijai par valsts institūciju atbildību par akadēmisko brīvību un augstskolu autonomiju.
Saskaņā ar Eiropas Padomes rekomendāciju augstskolu institucionāla autonomija ietver sevī ne vien pētniecisko un studiju autonomiju, bet arī organizatorisko, finansiālo un akadēmiskā korpusa veidošanas autonomiju. Publiskās pārvaldes pārstāvji tiek mudināti nevis tieši iejaukties augstskolu autonomijā, bet veidot stratēģiska dialoga ietvarus, kuros tiktu iesaistīti augstskolu, studējošo un sabiedrības pārstāvji. Tādejādi tiek uzsvērts, ka jebkādas pārmaiņas augstskolu pārvaldes mehānismos būtu jāveic tā, lai neapdraudētu augstskolu autonomiju, kas ir pamats, lai "augstākā izglītība īstenotu tās daudzveidīgās lomas mūsdienu mainīgajā sabiedrībā". Turklāt tika uzsvērts, ka "institucionālā autonomija nav reducējama tikai līdz personāla vai studējošo akadēmisko brīvību jautājumiem". Publiskās pārvaldes veicējiem savas attiecības ar akadēmisko sabiedrību ir jāveido "savstarpējas uzticības un cieņas ietvaros". Tikai "uzticības klimatā augstākā izglītība var kalpot atvērtām demokrātiskām sabiedrībām un iedrošināt to attīstību balstoties ideju brīvībā un kritiskā un radošā domāšanā".
Augstskolu pārvaldes jautājumi tika aplūkoti arī 2011.gada nogalē Ļubļanā noritējušās līdzinieku studijās "Augstākās izglītības institūciju laba pārvaldība" (Peer Learning Activity “ Good Governance of Higher Education Institutions"), kuru organizēja Eiropas Komisija kopā ar Lubļanas universtiāti, iezīmējot to problēmu loku, ar kuru būtu jārēķinās ikvienam pārmaiņu veidotājam: akadēmiskajiem līderiem ir jāsaglabā spēcīgas vispārējās vadības funkcijas, augstskolu vadības profesionalizācija ir pozitīvi vērtējama, kamēr tā atbalsta akadēmisko vadību, studējošajiem ir aktīvi jāpiedalās augstskolu pārvaldībā un ārējiem augstskolu koleģiālo institūciju locekļiem ir jāsniedz būtisks ieguldījums augstskolu attīstībai. Turklāt, tika uzsvērts, ka visefektīgākais ceļš, kā Eiropā uzlabot augstskolu pārvaldību, ir nevis akadēmiskās vadības aizstāšana ar profesionālu menedžmentu, bet akadēmiskās vadības profesionālo kvalitāšu paaugstināšana, piemēram, izveidojot augstskolu vadību profesionālos treniņus (vienīgā valsts Eiropā, kurā tas šobrīd tiek īstenots ir Norvēģija).
Par Latvijas valsts dibināto augstskolu autonomiju pamatos ir iespējams runāt tikai sākot ar krīzes laiku - 2009. gadu, kad saskaņā ar izmaiņām Augstskolu likumā valsts dibinātās augstskolas tika atzītas par atvasinātām publiskām personām. Līdz ar jebkādiem apgalvojumiem par to, ka tieši augstskolu autonomija varētu būt par iemeslu augstskolu vai programmu skaitam, vai jebkādiem citiem Latvijas augstākās izglītības telpas publiski kritizētajiem aspektiem, nav tieša pamata. Tāpat arī pašreizējās Latvijas augstskolu pārvaldes struktūras kritiķiem gluži vienkārši nav nekādu pierādījumu tam, ka pašreizējais pārvaldes modelis, kurš balstās akadēmiskajā demokrātijā, ir neatbilstošs Latvijas augstskolu juridiskajam statusam. Gluži pretēji, varētu pat pieņemt, ka tieši akadēmiskā demokrātija bija vienīgais instruments, kurš ļāva saglabāt noteiktu kvalitātes līmeni krīzes laika katastrofālā finansējuma samazinājuma apstākļos.
Augstskolu pārvaldības pozitīvo pārmaiņu pragmatiskais modelis
Tādejādi augstskolu pārvaldes modeļa maiņas, ja tādas tiktu iecerētas, būtu jāveic respektējot augstskolu autonomiju, un, ņemot vērā augstskolu būtisko sociālo lomu, saglabājot augstskolu akadēmisko demokrātiju. Ātrākais un efektīgākais veids kā iekļaut augstskolu pārvaldes institūcijās ārējos locekļus, kuri būtu kompetenti un vienlaikus ieinteresēti augstskolas attīstībā, būtu modificēt jau esošo modeli. Latvijas augstskolās jau šobrīd ir pietiekami labi strādājoša ārējo ieinteresēto pušu pārstāvniecības institūcija - augstskolu padomnieku konvents, tomēr tās locekļi nepiedalās augstskolas kolektīvās pārvaldes institūciju darbā. To varētu labot, atļaujot augstskolām lemt par savu padomnieku konventa locekļu iekļaušanu augstskolu senatoru skaitā, nosakot to pārstāvniecības apmērus.
Šādas pārmaiņas nodrošinātu tiešu kompetentu ieinteresēto pušu pārstāvju klātbūtni pieņemot stratēģiski nozīmīgus lēmumus, vienlaikus izvairoties no augstskolu pārvaldes institūciju un akadēmiskā personāla atsvešināšanās riska un nemazinot augstskolas personāla motivāciju piedalīties augstskolas darbā un attīstībā.
Augstskolu pārvaldības diversifikācija
Šobrīd Augstākās izglītības padome ir uzsākusi dažādu pārvaldes modeļu koncepcijas apspriešanu. Ir zināms, ka vismaz vienas valsts dibinātas augstskolas rektors ir izteicis viedokli atbalstot augstskolu padomju izveidi. Iespējams, ka kādas augstskolas iekšējās pārvaldes loģika arī varētu nosacīt vēlmi atkāpties no pašreizējā plašas akadēmiskās demokrātijas pārstāvniecībā balstītā modeļa, to aizstājot ar augstskolas padomes institūciju. Likumsakarīga izvēle šādā gadījumā būtu augstskolu autonomijas respektēšana, nosakot, ka augstskolu pārvalde ir diversificējama atbilstoši augstskolas nosacītajiem stratēģiskajiem mērķiem un uzdevumiem, tās diversifikācijas stratēģijai. Tomēr, būtiskākais apsvērums būtu jāsaglabā, pārvaldes struktūru un tās sastāvu maiņu nedrīkstētu padarīt atkarīgu no politiskajām kaprīzēm.
Mūsdienu pasaule ir pārlieku sarežģīta un tās attīstība ir pārlieku dinamiska, lai mēs pieņemtu, ka kāda politiskā partija vai ideoloģija paustu negrozāmu patiesību. Vēl vairāk, radīt situāciju, kurā politiskajām partijām rastos kārdinājums savus politiskos mērķus transformēt patiesības monopolu nosakošajos mehānismos būtu milzīgs risks mūsu valsts un sabiedrības nākotnei. Tikai atvērts dialogs, diskusija par vērtībām, tai skaitā arī par augstākās izglītības pamatā esošajām vērtībām, var veicināt sarežģītās un mainīgās nākotnes vajadzībām piemērotu, daudzveidību akceptējošas izglītības sistēmas izveidi. Latvijas izvēle augstākajā izglītības pārvaldē šobrīd iezīmējas daudz plašākā kopsakarībā. Tā ir visas sabiedrības izvēle starp demokrātisku vai politisko komisāru diktētu nākotni
Latvijas Mākslas augstskolu asociācijas, kura apvieno Latvijas Mākslas akadēmiju, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un Latvijas Kultūras akadēmiju, vārdā
Asoc. prof. Dr. art. Andris Teikmanis
Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors