Daļa vecāku, kuru bērni mācās speciālajās skolās, vēlas, lai šīs izglītības iestādes tiktu pārdēvētas. Viņi uzskata, ka vārdam speciālā ir negatīva nokrāsa un var viņu atvasēm radīt problēmas nākotnē. Citi vecāki un skolu vadītāji gan iebilst, ka jāmaina sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un sistēma.
Tikai divas programmas ir nestandarta
Speciālo skolu direktori atzīst, ka daudzus vecākus biedē jebkuras diagnozes, kas liecina, ka viņu bērns ir atšķirīgāks nekā citi, tāpēc viņi tik jūtīgi reaģē uz jebkuru mājienu. Patiesībā septiņās speciālās izglītības programmās no deviņām bērni apgūst izglītības standartu pilnā apjomā, proti, tādu pašu programmu kā jebkurš bērns Latvijā. Paralēli notiek rehabilitācija un atbalsts fizisko, somatisko, redzes, dzirdes un citu traucējumu gadījumos. «Tagad pat pedagoģiski medicīniskā komisija nevis nosūta bērnu uz attiecīgo skolu, bet tikai iesaka tur mācīties. Daļai šādu skolu nav šā vārda «speciālā», bet gan sanatorijas tipa, rehabilitācijas centrs vai kāds cits vārds,» teic Adamovas speciālās internātskolas direktors Jānis Puriņš. Viņam gan neesot nekas iebilstams, ja mainītu arī esošo, ja tikai tas nenozīmējot to, ka šīm skolām tiek atņemta 10-20% piemaksa.
Vajadzīgas pamatotas reformas
Jūrmalas speciālās skolas direktors Indulis Skudra uzsver, ka cilvēki ar speciālām vajadzībām ir tādi paši sabiedrības locekļi kā visi citi un viņu savādākums nebūt nav iemesls tam, lai viņus slēptu aiz kodiem vai jelkādiem citiem nosaukumiem. Jo – kas gribēs, tas zinās arī šos šifrējumus. «Ko tas mainīs? Kāds no tā būs ieguvums? Esmu pret reformām bez nopietna pamatojuma,» apsvērumus pauž Jūrmalas speciālās skolas direktors. Ne I. Skudras, ne J. Puriņa audzēkņu vecāki līdz šim neesot pauduši neapmierinātību ar skolas nosaukumu. Tāpat neesot dzirdējuši, ka viņu skolu beidzēji netiktu pieņemti profesionāli tehniskajā skolā vai tiktu tajā diskriminēti.
Rīgas speciālās pamatskolas – attīstības centra direktore Irīda Jansone gan ir saskārusies ar gadījumiem, kad viņas vadītās skolas absolventu neņem pretī kādā citā mācību iestādē tieši tāpēc, ka viņš beidzis speciālo skolu. Starp tiem, kas visai šķībi skatās uz šādu mācību iestāžu audzēkņiem, esot arī vispārizglītojošo skolu pedagogi. Viņa atzīst, ka šo attieksmi mainīt ir grūti un to var panākt tikai ar sabiedrības izglītošanu. Valsts izglītības satura centra (VISC) Speciālās izglītības nodaļas sāktā diskusija par skolu nosaukumu maiņu varētu būt viens no veidiem, kā pievērst uzmanību šai problēmai. «Gribu uzsvērt: nosaukuma maiņa nemainīs šo skolu prestižu. Jāmaina sabiedrības attieksme, tajā skaitā – arī vispārizglītojošo skolu pedagogu, un tas ir garš process,» uzsver I. Jansone.
Arī šīs skolas audzēkņa Rūdolfa mamma nav pārliecināta par to, ka nosaukums kaut ko maina: «Neredzu, kāpēc būtu jākaunas no tā, ka bērns ir savādāks un mācās šādā skolā. Problēma ir cilvēku, tajā skaitā – pašu vecāku, uztverē.» Viņa uzskata, ka speciālās skolas ir vispiemērotākās bērniem ar īpašām vajadzībām, jo parastā skolā diez vai viņi saņems izglītību, kas atbilst viņu veselībai un spējām. Rūdolfa mamma ir apmierināta ar skolu, tikai vēlētos, lai bērniem vēl plašāk piedāvātu apgūt praktiskās un pat profesionālās iemaņas.
Atsēž stundas pa tukšo
I. Jansone norāda, ka nereti galvenais iemesls, kāpēc šāds skolēns tiek paturēts parastajā skolā, esot: nauda seko skolēnam. Tad nu notiekot tā, ka bērns ar mācīšanās grūtībām tikai atsēž stundas un bieži vien neko neapgūst, pat neiemācās lasīt. Ja šāds audzēknis esot mierīgs un kluss, stundu atsēdēšana varot ieilgt vairākus gadus. Kustīgākie un nemierīgākie skolēni, kuri, garlaicības mākti, sāk traucēt citus klasesbiedrus, ātrāk tiekot atsijāti un aizsūtīti uz speciālo skolu.
«Ik mācību gadu pēc 1. septembra (kad nauda skolām par skolēnu skaitu jau sadalīta) pie mums nonāk pieci seši parasto skolu audzēkņi. Turklāt ne tikai no sākumskolas, bet, piemēram, no 6. klases. Izrādās, pa šiem gadiem viņš tā arī pat lasīt nav iemācījies,» neapmierinātību ar atsēdēšanu pauž I. Jansone. Diemžēl daļa vecāku neparko nevar pieņemt, ka viņu bērns kaut ko nespēj, tāpēc labāk ļauj viņam nīkt parastajā skolā, nevis izvēlas šādu mācību iestādi. «Tad notiek tā, ka, atnākot no parastās skolas, bērns sākumā neceļ acis uz augšu, jo saskāries ar attieksmi, ka viņš ir mazvērtīgāks nekā pārējie. Te viņš beidzot atgūst pašapziņu – ar viņu strādā vesela komanda: pedagogi, psihologi, psihiatrs. Vai tiešām nav labāk, ja bērni ar mācīšanās traucējumiem skolā sāk iet jau 1. klasē, kuras programmu apgūst divus gadus, pamatīgi apgūstot lasītprasmi (ja bērns neprot lasīt, tad arī nespēs apgūt citus priekšmetus), nevis tad, kad viss jau pamatīgi ielaists?» vaicā skolas direktore, piebilstot – ir gadījumi, kad bērns šādā skolā atveras un var turpmāk mācīties vispārējo programmu.