Lai arī ir pagājis tikai pus gads kopš spēkā stājies lēmums par Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta apguvi, tas jau ir radījis zināmas problēmas.
Šogad lēmums attiecas tikai uz sestajām klasēm, kuras vēsturi sāk mācīties pirmo gadu. Katru gadu klāt nāks jauna klase. Tie, kas šogad sāka mācīties vēsturi, pēc četriem gadiem kārtos eksāmenu Latvijas vēsturē, pārējie turpina mācīties kā līdz šim, un arī eksāmeni tiks kārtoti iepriekšējā veidā.
"Es saprotu, kas tas nodalījums ir politisku iemeslu dēļ. Bet tagad radās vairākas grūti pārvaramas problēmas. Iznāk, ka katra vēsture ir tikai vienreiz nedēļā, tas nozīmē, ka tiklīdz kāds bērns ir saslimis, viņam nākamā stunda ir nevis nākamnedēļ, bet vēl pēc nedēļas," stāsta Rīgas centra humanitārās vidusskolas vēstures skolotāja Ilze Akmentiņa.
Arī kopējais stundu skaits ir mazāks. Vēstures skolotāja atzīst: „Mums ir jāmāca pasaules vēsturē laika periods no cilvēka izcelšanās līdz viduslaikiem. Tas viss ir jāiekļauj 34 mācību stundās. Kas nozīmē to, ka Senajai Ēģiptei ir paredzētas divas stundas, Senajai Grieķijai - trīs stundas. Ir grūti iedomāties kā sestās klases bērns to visu var apgūt tik īsā laika posmā. Turklāt Latvijas vēsture hronoloģiski sākas citā laikā. Latvijas vēsture sākas 10 000 p.m.ē un paralēli nekādu norišu nav. Tas nozīmē, ka pus gadu mēs runājam par valsts svētkiem, ģimenes vēsturi un personīgo vēsturi. Sanāk, ka vienā vēsturē ir viens saturs, bet otrā vēsturē kaut kas pilnīgi cits.”
„Es nezinu, kā tas viss norisināsies, bet kopumā paliek iespaids, ka bērni šos priekšmetu sāk uztvert kā kaut ko saraustītu. Sestās klases bērni ir ļoti mazi, un viņi bieži vien uz vienu vēstures stundu paņem otras vēstures grāmatas. Arī tas nesekmē rezultātu, jo vienmēr var teikt – es domāju tas ir uz nākamo reizi,” stāsta I. Akmentiņa.
Projekta ietvaros skolām tika piešķirti līdzekļi Latvijas vēstures grāmatu iegādei, tas nozīmē, ka citi mācību priekšmeti no tā necieta.
„Es ļoti ilgi mācu vēsturi un parasti mācot abus priekšmetus kopā sanāk, ka sestajā klasē mācību uzsvars ir uz pasaules vēsturi, un Latvija ir mazāk, bet devītajās klasēs uzsvars ir uz Latvijas vēsturi, pasaules vēsture ir tikai fonam. Un tad, kad šis saturs ir saraustīts uz pusēm, man rodas iespaids, ka tas cietīs,” savos novērojumos dalās I.Akmentiņa.
I.Akmentiņa atzīst, ka gan viņai, gan viņas kolēģiem rodas iespaids, ka jaunā sistēma ir apgrūtinoša: „Latvijas vēsturē mēs runājam par valsts svētkiem un svinamajām dienām, kur sestās klases skolniekam ir jāpārspriež komunistiskā terora vai totalitārisma upuru piemiņas diena, lai noskaidrotu kāpēc tā ir jāatceras.”
Arī paši skolēni atzīstas aizmāršībā: „ Es vienmēr ņemu abas vēstures grāmatas, jo es mēdzu sajaukt. Arī klasesbiedri bieži jauc, vai ir pasaules vēsture, vai Latvijas,” stāsta Rīgas centra humanitārās vidusskolas sestās klases skolniece Laura.
Skolēnu patika par priekšmetiem un zināšanas atšķiras. „Man vieglāk apgūt pasaules vēsturi, jo, kad runājām par Ēģipti es zināju vairāk nekā, kad runājam par Latviju,” saka skolniece Anastasija. Savukārt Elēnai vieglāka liekas Latvijas vēsture: „Man bija vieglāk mācīties Latvijas vēsturi, jo tas viss jau ir zināms.”