LU rektors: ar mācībspēku kvalitāti Latvijā viss ir kārtībā, ir izteikts pasniedzēju trūkums

Latvijā ar mācībspēku darba kvalitāti viss ir kārtībā, taču izteiktais pasniedzēju trūkums samazina studentu iespējas bagātināt pieredzi projektos. Šādu viedokli pauda Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš.

Sarunājoties ar daudziem studentiem, kuri atgriezušies no studijām apmaiņas programmās ārzemēs, rektors lūdzis pastāstīt par novērotajām atšķirībām, kā studiju process atšķiras LU un mācību iestādē ārvalstīs, kurā students apguvis zinības. Atbildes pārsvarā atkārtojušās - kamēr tiek lasītas lekcijas, situācija ir ļoti līdzvērtīga, taču atšķirība rodas faktā par nepietiekamo finansējumu un lielajām mācībspēku slodzēm, kas nozīmē, ka bieži vien nav mācībspēka darba ar studentu pie dažādiem projektiem, kas ir ierasta augstākās izglītības prakse ārvalstīs.

"Mūsu mācībspēku kvalifikācija lekciju sagatavošanai un nolasīšanai neatpaliek no ļoti labām Rietumu universitātēm. Starpība rodas līdz ar nepietiekamo finansējumu un mācībspēku lielajām slodzēm. Akadēmiskajā žargonā runājot, tas attiecas uz dienas otro pusi, kad normālā augstskolā pasniedzējs kopā ar studentu strādā pie projekta laboratorijā, arhīvā vai bibliotēkā. Tāpēc tiem studentiem, kam es pats lasu lekcijas, saku — kad jūs atnāksiet uz laboratoriju, jūs šo mācību priekšmetu sāksiet saprast ar aknām. Kamēr jūs klausījāties lekciju, jūs varbūt kaut ko sapratāt, bet diezgan virspusēji. Pašam esot procesā un risinot problēmu, nevis mākslīgi izdomātu uzdevumu, tu saproti priekšmetu un nozari līdz galam," klāstīja Auziņš.

"Kāpēc pie mums tas nenotiek? Ne tāpēc, ka pasniedzējiem būtu slinkums strādāt projektos vai tam nepietiktu prasmes. Tā nav taisnība. Iespējas ir, bet mazā finansējuma dēļ jālasa papildu lekcijas citās augstskolās un darbam projektos īsti nepietiek laika," viņš paskaidroja.

Rektors pauda pārliecību, ka iespējas studentiem darboties kopīgos projektos uzlabotu ne tikai izglītības kvalitātes problēmu, bet arī studentu sociālo jautājumu, jo studenti par šo darbu arī saņemtu algu un nebūtu jāmeklē iespējas paralēli studijām piepelnīties.

Savukārt otra lielā problēma Latvijā ir mācībspēku skaitlisks trūkums.

'"Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, Latvijā ir apmēram 4000 mācībspēku ar doktora grādu. Salīdzinājumam – vienā labā Rietumu universitātē, kas ir izmēros līdzīga Latvijas Universitātei, mācībspēku skaits ir apmēram 2000. Tātad Latvijā, kur ir apmēram 60 augstākās izglītības iestāžu, šie četri tūkstoši norāda uz trūkumu. Tā ir milzu problēma," sacīja Auziņš.

"Tad, kad mēs stāstām, kā pietrūkst Latvijas augstākajai izglītībai — protams, naudas, bet akadēmiskā personāla mums pietrūkst vēl varāk. Augstākās izglītības budžets šajā gadā ir apmēram 30 miljoni latu, kas, protams, ir daudz, bet atrast papildu 10 miljonus latu, tas ir, manuprāt, tikai politisks lēmums. Tas ir iespējams, ja ir politiska vēlme un spēja pieņemt lēmumu. Turpretī ātri palielināt akadēmiskā personāla skaitu nevar. Tas ir gana skrupulozs darbs vairāku gadu garumā. Tas jāsāk laicīgi risināt," viņš piebilda.

Vienlaikus Auziņš uzsvēra, ka LU pasniedzēju vidējais vecums ir starp 40 un 50 gadiem, kas ir ļoti normāls vecuma sadalījums. Ir daudz jaunu pasniedzēju ar ļoti labu izglītību - gan Latvijā, gan ārzemēs iegūtiem doktora grādiem.