LU rekors Auziņš: Augstākās izglītības reforma – kā trakonama baseins

Jau labu laiku norit diskusijas par Latvijas augstākās izglītības nākotni un nepieciešamajām pārmaiņām, kas ļautu noturēties, ja ne pasaules, tad vismaz Baltijas vai Skandināvijas reģiona akadēmiskajā apritē. Vai reformas to veicinās? Jā, bet varbūt vispār nav nekādas saprašanas, ko īsti ar tām vēlamies panākt – naudas samazināšanu vai efektivitātē balstītu augstākās izglītības kvalitāti? Uz sarunu aicinājām Latvijas Universitātes rektoru profesoru Mārci Auziņu.

– Kāda ir Latvijas izglītības kvalitāte salīdzinājumā ar citām valstīm?

– Skaitļos to grūti izmērīt, taču kvalitāti palīdz salīdzināt dažādi starptautiskie reitingi. Piemēram, pasaules universitāšu un koledžu reitings, kurā klasificētas vismaz 12 000 augstskolas. Pēc tā vadoties, teiktu, ka labākās Latvijas mācību iestādes ir vismaz Skandināvijas reģiona augstskolu līmenī. Protams, ir tādas, kas, pēc šā reitinga skatoties, atrodas tālu no vidējā līmeņa.

– Vai mūsu labākās augstskolas ir spējīgas sagatavot intelektuālo eliti, kas neatpaliek no t.s. efeju līgas piederīgajiem?

– Ja gribam būt reālisti, jāatzīst, ka diez vai tuvāko desmit, divdesmit gadu laikā Latvijā būs augstskolas, kas konkurēs ar Stenfordu, Kembridžu vai Oksfordu. Varbūt mums patiesībā to arī nemaz nevajag. Atzīmēšu, ka tas ir jautājums gan par senumu (salīdzinoši jauna augstskola ar savu īslaicīgo pieredzi nespēs iekļauties augstākajā līgā), gan par naudas apmēriem (gada finansējums ASV lielajām augstskolām mērāms miljardos dolāru). Latvijas augstskolām vajadzētu nodrošināt vismaz Eiropas pirmā simtnieka līmeni.

– Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētājs Roberts Ķīlis par augstākās izglītības reformu izteicies skeptiski. Proti, «ka jau iepriekšējais reformu plāns bijis vājš, bet tagad šis process novests līdz smieklīgam farsam». Ķīlis ir nikns, ka īstu reformu vietā ministrija piedāvā tikai uzlabotu finansēšanas sistēmu.

– Mans viedoklis līdzinās Roberta paustajai nostājai. Galvenā problēma, ka reformēt sākam no otra gala, noliekot ratus zirgam priekšā, proti, neredzot augstākās izglītības strukturālā modeļa ideālo variantu Latvijā. Tikai apjaušot, kādu to gribam, varam veidot atbilstošu finansēšanas sistēmu.

– Tātad vispirms jāsaprot, KO finansēt.

– Turklāt, definējot, kādu augstāko izglītību gribam gan pēc augstskolu struktūras, gan studiju programmu kvalitātes. Budžets un finansēšana ir tikai instrumenti, lai realizētu izvēlēto stratēģiju.

– Mainot esošo finansēšanas modeli, iecerēts realizēt principu nauda seko kvalitātei. Jums tas šķiet konstruktīvs priekšlikums?

– Manuprāt, grūti iebilst pret principu, ka jāfokusējas uz augstākās izglītības kvalitāti.

– Bažas rada kritēriji, kurus sarežģīti formulēt.

– Kritēriji ir viens jautājums, bet ir vēl arī otrs. Ministrijas sagatavotajā projektā noteikti pieci instrumenti, kādā veidā finansējums tiek sadalīts. Tomēr rodas jautājums: kā tos īstenot? Piemēram, ja vērtējam augstskolas pēc kritērija, cik izcila līmeņa publikācijas ir profesoriem, nenoliedzami šis faktors ir ļoti labs (mēs taču gribam, lai būtu uz zinātni balstīta augstākā izglītība un teicamas kvalifikācijas mācībspēki). Problēma tikai, ko sauksim par izcilām publikācijām. Jau pirmās diskusijas parādījušas, ka nav skaidrs, kā to noteikt.

– Pasaules bankas (PB) eksperti ierosina par pusi samazināt no valsts budžeta finansēto vietu skaitu Latvijas augstskolās.

– Jā, starp citu, ļoti dīvaini, ka PB ieteikumi ir konfidenciāla informācija. Tad, kad prezidenta kancelejā tos iedod, man jāparakstās, ka nevienam neizpaudīšu. Tā ir ačgārna situācija. Kas attiecas uz rekomendācijām par augstākās izglītības finansēšanu, jāteic, esmu redzējis vēl radikālākus ieteikumus.

– Kas ir tie vēl radikālākie PB ieteikumi? Varbūt nevarat par to runāt, jo jūs saista klusēšanas zvērests?

– Kā saprotu, es nedrīkstu citēt, bet atstāstīt varu. Viens no pēdējās misijas priekšlikumiem bija finansējumu zinātnei samazināt par pusi, bet augstāko izglītību no valsts pārstāt finansēt pavisam.

– Patlaban valdība šos ieteikumus nav īstenojusi, bet, ja tos realizētu, kādas būtu sekas?

– Paskaidrošu, kāpēc man tie šķiet nepieņemami. Sakot, ka jau tagad liela daļa studentu par mācībām maksā paši un tāpēc nekas daudz nemainīsies, ja to darīs visi, sīkāk jāpapēta pati finansēšanas struktūra. Aina ir šāda: ļoti daudzi maksā par studijām sociālajās zinātnēs, bet tikpat kā neviens vairākumā inženierzinātņu, dabaszinātņu un humanitārajās specialitātēs. Ja tagad atņemsim šīs finansētās budžeta vietas, radīsies vesela rinda nozaru, kur vispār pārstāsim gatavot speciālistus. Lai izskolotu vadības vai ekonomikas speciālistus, ir salīdzinoši viegli atvērt jaunu sociālo zinātņu augstskolu. Vajadzīga minimāla infrastruktūra – galvenokārt auditorijas, kur profesori var lasīt lekcijas. Savukārt, lai studētu dabaszinātnes, nepieciešamas laboratorijas, iekārtas un izejmateriāli. Naivi un neiespējami cerēt, ka to visu pilnā mērā atmaksās studenti no savas mācību maksas. Ejot šādu ceļu, var nograut nozares, kuras sabiedrībai ir vitāli svarīgas, – inženierzinātnes, dabaszinātnes. Tieši no šā sektora nāk inovācijas un ekonomiku stimulējošas idejas. Otra, ļoti nozīmīga studiju daļa (ko bieži nenovērtējam) – humanitārās zinātnes. Man jau šķiet, ka daļa no problēmām, kas ir ekonomiskās krīzes pamatā, saistītas nevis ar slikti organizētu ražošanu, bet gan ačgārnu attieksmi pret savu valsti. Tikai humanitārās zinātnes var iemācīt pareizu šo sabiedrības aspektu.

– Latvijas akadēmiskā sabiedrība. Ir iemesls satraukumam, ka aina veidojas tāda pati kā Latvijas sabiedrībā kopumā? Runa ir par novecošanos.

– Jā un – nē. Ja paskatāmies Latvijas Universitātes (LU) mācību spēku vidējo vecumu, tas ir nedaudz pāri 40 gadiem. Izskatās optimistiski. Tā sauktajos treknajos gados pie mums ieradās daudzi lektori no ASV, Zviedrijas, Vācijas un Izraēlas – gados jauni, akadēmiski labi izglītoti cilvēki, ar doktora grādu. Latvijā augstākās izglītības iestādēs un zinātniskajās institūcijās ir 4000 cilvēku ar doktora grādu. Šāda līmeņa akadēmiskā personāla mums pietiek dažām augstskolām. Diemžēl profesoru skaitu ar vienu valdības lēmumu nevar divkāršot. Tas ir ilgs un sarežģīts process. Mums ir ļoti labas kvalifikācijas mācību spēki, taču viņu ir daudz par maz. Pēc lekcijām, dienas otrajā pusē, kad profesoriem kopā ar studentiem vajadzētu strādāt pie reāliem pētniecības projektiem, arhīvos, laboratorijās vai bibliotēkās, viņiem vienkārši tam neatliek laika, jo jābrauc uz otro vai trešo augstskolu. Es saviem studentiem mēdzu teikt: jūs noklausījāties manu lekciju, bet labākajā gadījumā aptvērāt to ar prātu; kad strādāsim kopā laboratorijā, manis stāstīto sapratīsiet ar aknām. Vēl viens labums no šādas pētnieciskās prakses – studentiem par to maksā algu. Tādējādi viņiem nav jāmeklē darbs kaut kur tālu no savas specialitātes un paralēli viņi turpina arī mācīties. Tieši tāda ir uz zinātni balstīta izglītība, ko var īstenot tikai zinātnes universitātē.

– Ir taču iemesli, kāpēc profesori skraida no vienas augstskolas uz citu, gluži kā tas kapu orķestris Jāņa Streiča filmā Mans draugs – nenopietns cilvēks. Tātad programmas dublējas.

– Ja spriežam, labi vai slikti, ka Latvijā divās augstskolās māca medicīnu, tad atcerēsimies, ka ekonomikā, šķiet, bija 32 paralēlās programmas; informācijas tehnoloģijās pāri par desmit. Tāpēc dublējošajās programmās trūkst pasniedzēju. Viņiem jāstrādā daudzās vietās, un kvalitāte krīt. Bieži esam dzirdējuši viedokli, ka Latvijā augstskolu esot par daudz. Viens no argumentiem šādam uzskatam: nepietiek kvalitatīvu mācību spēku.

– Kā jums pašam šķiet – Latvijā augstskolu ir par daudz?

– Varbūt pat nav par daudz, taču ir vajadzīga precīza augstskolu tipoloģija. Jā, var iebilst, ka visi kritēriji jau pastāv, proti, ir zināms, kas drīkst saukties par universitāti, akadēmiju vai koledžu, reģionālo augstskolu u.tml.

– Kāpēc tas ir svarīgi?

– Jau dažus gadus Latvija Avīze publicē Latvijas augstskolu reitingus. Pret to ir dažāda attieksme. Kritiķi iebilst: kā gan jūs varat salīdzināt augstskolu X kaut kur valsts reģionā ar Latvijas Universitāti – tās taču ir tik atšķirīgas! Iespējams. Tajā pašā laikā, kad jautājam, kurš drīkst realizēt doktora programmas un kur var īstenot zinātniskos projektus, atskan atbilde: nu, kā – mēs taču visi esam līdztiesīgi! Kā gan vieniem var ļaut, bet citiem ne?

– Pie kā šī līdztiesība ir novedusi?

– Pagājušā gada dati liecina, ka doktora programmās studenti uzņemti 20 augstskolās, bet tikai 11 no tām sešos gados bijusi kāda publikācija respektablos starptautiskos zinātniskos žurnālos. Tātad apmēram puse nevar starptautiski pierādīt, ka tajās pastāv jel kaut kāda internacionāli pamanāma zinātne un pētniecības darbs.

– Taisām ciet reģionālās augstskolas?

– Precīzi nodefinējam, ka ir augstskolas, kuru pamatuzdevums ir gatavot studentus bakalaura un maģistra līmenī tajās nozarēs, kas reģionam nepieciešamas, lai attīstītu tautsaimniecību. Tās būtu līdzīgas Amerikas koledžām, kur pasniedzējam neprasa milzīgu pētniecības slodzi. Nākamajā līmenī varētu būt nozaru universitātes, pie kurām pieder arī mākslas skolas. Tās realizē bakalaura un maģistra programmas, kā arī doktora programmas sava profila nozarē. Proti, ja tā ir inženierskola, tad inženierijā; ja lauksaimniecības skola, tad lauksaimniecības zinātnēs; ja medicīnas, tad medicīnā utt. Šajā gadījumā no profesoriem prasām, lai viņi būtu augsta līmeņa profesionāļi savā nozarē, pierādot to ar starptautiskām publikācijām, patentiem, māksliniecisko jaunradi. Piramīdas augšējā daļā atrastos zinātnes universitātes, kuras realizētu visu šo profilu kopumā. Te mācību spēki lielā mērā tiktu vērtēti pēc viņu devuma pētniecībā. Ja sistēma būvēta tādā veidā, iespējams, ar 4000 doktoriem Latvijā pietiktu.

– Vai būtu lietderīgi koncentrēt spēkus vienai lielai Latvijas dižuniversitātei?

– Latvijā šo ideju pauž Jānis Vētra*. Tā pārņemta no ASV. Mana pieredze sakņojas Bērklijas universitātē, kas ir viena no vienpadsmit Kalifornijas universitātes sastāvdaļām; tā atrodas pirmajā piecniekā pasaulē un itin nemaz nezaudē savu identitāti, esot šādā sistēmā. Arī Eiropā ir daži šādi piemēri, bet man šķiet, ka Latvijā mans piedāvātais modelis ir daudz atbilstošāks.

– Kādu vidējās izglītības produktu no vidusskolas saņem Alma mater?

– Daudz runājam par to, vai vidusskolā sagatavotais jaunietis ir pietiekami zinošs vienā vai otrā nozarē, vai viņš lasījis literārus darbus, mācījies ķīmisko reakciju formulas utt. Man tas nešķiet svarīgākais, par ko jāsatraucas.

– Par ko ir jāsatraucas?

– Par motivāciju un māku strādāt. Ja students kaut ko konkrētu nezina, tāpēc jau esam mēs, pasniedzēji, lai trūkstošās zināšanas iemācītu, bet, ja viņiem trūkst motivācijas studijām, tad neviens, pat vislabākais profesors, neko lielu viņam iemācīt nespēs.

– Viena lieta ir zināšanu bāze, cita – patstāvīga domāšana, spēja analizēt dažādas dzīves situācijas, balstoties uz skolā iegūtajām intelekta potencēm, nevis iekaltajiem stereotipiem. Vai Latvijas izglītības sistēma ir spējīga radīt radošus un patstāvīgi domājošus cilvēkus?

– Ziniet, man ir kāds paziņa, kas strādā Dānijā. Pie viņa studē daudz jauniešu no Dienvidaustrumāzijas – Ķīnas, Indonēzijas, Šrilankas. Reiz es viņam saku: klau, draugs, tev taču ir tik ļoti paveicies! Kā zināms, neviens nav tik motivēts smagi strādā kā cilvēki no šā reģiona. Tiesa gan, bet, izrādās – tad, kad viņi atnāk uz eksāmenu un profesors jautā (piemēram): kādā krāsā ir šī krūze, tipiskais šā reģiona pārstāvis atbild sev raksturīgā veidā. Proti, students iztēlojas, ko profesors gribētu no viņa dzirdēt. Ja, viņam šķiet, ka pasniedzējs domā (varbūt), ka krūze ir sarkana, nevis zaļa, tad students saka – sarkana! Ja zila, tad saka, ka zila. Respektīvi, nav vēlmes patstāvīgi spriest un trūkst drosmes runāt pretī profesoram. Latvijā šādas problēmas nav.

– Vai LU pētniecības darbs ir nodrošināts atbilstoši starptautiskajiem standartiem? Es domāju laboratoriju infrastruktūras (aparatūras, izejmateriālu), pieejamās informācijas bāzes atbilstību modernam pētniecības procesam.

– Neesam sliktākajā situācijā, jo mums ir Eiropas struktūrfondu nauda, ar kuras palīdzību infrastruktūru esam būtiski sakārtojuši. Tomēr pastāv arī problēmas. Pirmkārt, ar aparatūras nopirkšanu nekas vēl nebeidzas, jo to vajag arī ekspluatēt. Klāt nāk izdevumi, kas saistīti ar jaunu reaktīvu iegādi, aprīkojuma apkalpošanu utt. Samazinoties zinātnes finansējumam, sākas sarežģījumi. Otrkārt, nopietna problēma saistās ar pieeju informācijai. Ja runājam par zinātniskajiem izdevumiem, it sevišķi dabaszinātnēs un inženierzinātnēs, jāteic, ka Rietumos uz bibliotēku pēc tiem neviens vairs neiet. Tie jau sen ieskenēti elektroniskā veidā un pieejami lielajās datu bāzēs.

– Par kuru izmantošanu jāmaksā...

– Jā, tas nav par velti. Bieži nevaram atļauties šīs datu bāzes abonēt. Ceram, ka nākotnē situācija mainīsies, jo palaišanas stadijā atrodas Eiropas finansēts akadēmisko tīklu projekts. Tā abonēšanai paredzēti ievērojami līdzekļi. Nenoliedzami, zinātniskajā pētniecībā ir absolūti nepieciešami gudri cilvēki un moderna aparatūra, bet tieši tikpat svarīga ir pieeja arī informatīvi intelektuālajam produktam.

– Augstākā izglītība un zinātne. Vai tie ir cieši saistīti jēdzieni Latvijā?

– Augstākā izglītība un zinātne ir cieši saistīti jēdzieni normālā sabiedrībā. Labi... tagad iedomājieties, ka mēs izejam uz ielas un, satiekot pirmo garāmgājēju, es viņam saku: sveicināti, mani sauc profesors Auziņš. Es pētu atomu supersīkstruktūru un faktiski to daru par jūsu naudu, jo zinātne ir sabiedrības finansēta joma. Sakiet, cienītais, vai tam ir jēga šķiest naudu? Visticamāk, atbilde būtu noliedzoša – tā teikt, vai tad sabiedrībā trūkst reālu problēmu, kur tērēt naudu daudz prātīgākām lietām? Protams, jautājumu var formulēt arī citādi, paskaidrojot, ka es – profesors Auziņš – strādāju augstskolā, apmācu desmit doktorantus un veicu savus pētījumus kopā ar tiem. Pat ja lielākā daļa no tiem nākotnē nepraktizēs atomu pētniecību, tik un tā viņi tiks pie augstvērtīgas akadēmiskās izglītības un būs sabiedrībai ļoti noderīgi. Kāpēc? Tāpēc, kas spēs risināt sarežģītus uzdevumus un problēmas. Turklāt šie cilvēki būs ieguvuši zināšanas, kuras jebkurā brīdī pēkšņi var kļūt ļoti inovatīvas. Dzirdot šādus argumentus, droši vien arī atbilde būs pozitīva.

Zinātnes kopsakarība ar tautsaimniecību – šī ir pasaulē ļoti diskutēta tēma. Kad ekonomisti saka: pierādiet, ka zinātne atmaksājas, izrādās, to nemaz nav tik vienkārši pierādīt. Tomēr pētījumi ir notikuši. Viens no man zināmajiem bijis Anglijā, otrs – ASV. Angļu pētījumā, analizējot dažādas nozares mainīgos laika periodos, atklājies, ka zinātnē ieguldītā nauda atmaksājas (vidēji) viena gada laikā. Atgriežoties pie jautājuma par t.s. zinātnes universitāti, parādās vēl viens arguments tai par labu. Amerikāņu pētījums atklāj mērauklas, kuras izvēlas lielās starpnacionālās korporācijas, izlemjot investēt kādas valsts ražošanā. No 12 kritērijiem trīs attiecas uz augstāko izglītību. Pirmais – vai šajā valstī ir zinātnes universitāte. Ja ir, tad starptautiskās korporācijas nežēlos finansējumu, jo skaidrs, ka pretī saņems inovatīvas idejas un labi sagatavotus jaunus cilvēkus, kuri spējīgi radoši strādāt. Otrais – vai valsts finansē fundamentālo, akadēmisko zinātni. Ja finansē, tātad pastāv visi iepriekš minētie faktori. Trešais – cik daudz jauno speciālistu tiek sagatavoti inženiertehniskajās zinātnēs. Ja šo komponentu nav, tā ir skaidra zīme: nav vērts investēt.

– Ņemot vērā faktu, ka investori Latviju neizvēlas, jāsecina: mūsu augstskolas nav inovāciju poligons. Kādi iemesli nosaka šādu situāciju?

– Iespējams, tie ir divi. Vistriviālākais: līdzekļi, ko no sava IKP atvēlam zinātnei, pērn bija 0,61% (Eiropā vidēji – 2%, Skandināvijā – pat 3–4%). Otrs iemesls liek uzdot jautājumu: vai augstākās izglītības un zinātnes organizatoriskā struktūra ir tāda, kurā investējot iespējams cerēt uz nopietnu atdevi? Dzirdami argumenti (arī no valdības), ka investēt nevajag, jo nav potenciāla atdevei. Manā jaunībā bija anekdote par trakonama baseinu, kuru iestādes vadība ar ūdeni piepildīšot tikai tad, kad pacienti iemācīšoties peldēt. Latvijas valdība pret zinātni un augstāko izglītību izturas tāpat. Tā teikt, radiet ideālu struktūru, ideālu sistēmu, un tikai tad mēs investēsim naudu. Sakot, ka valdība īstenos reformas tajā vai citā nozarē, faktiski ar to tiek domāts finansējuma samazinājums. Cerēt, ka var veikt nopietnas pārmaiņas, sistēmā neinvestējot, ir maldi – tā nekur pasaulē nenotiek. Rezultātā esam tur, kur esam, saprotot, ka ilgtermiņā katastrofāli zaudēsim konkurences cīņā gan Eiropā, gan pasaulē kopumā.

Man ir niķis minēt piemērus un salīdzinājumus. Te būs vēl viens. Arī Somijā patlaban notiek izglītības reformas; augstskolas tiek samazinātas vai apvienotas. Tad nu lūk – tiekoties ar Turku universitātes rektoru, viņš man bažīgi stāsta, ka viņa universitātei pievieno biznesa skolu. Jautāju, kā tad izdevies rast kopsaucēju. Izrādās, valdība šim reformu procesam piešķīrusi piecus miljonus eiro. Man kļuva lielas acis, un es prasu: kas tās par izmaksām, kam tiks tērēta ŠĀDA summa?! Vai tiešām tas maksā tik daudz? Tad somu kolēģis man saka: protams, tas maksā daudz mazāk, taču šāda nauda ir vajadzīga tādēļ, lai mēs gribētu to darīt, lai būtu stimuls. Ar to es gribu sacīt, ka valstij ir dažādi mehānismi, kā veicināt pārmaiņas. Minētais piemērs ir vienkāršākais paņēmiens. Latvija var nonākt situācijā, kad augstskolas pārstās eksistēt tajā brīdī, kad pietrūks naudas diplomu drukāšanai. Tieši tik ilgi tās pastāvēs, nesatraucoties par piedāvātās izglītības kvalitāti.

– Nu, nē! Nav vairs tie laiki. Krīze pieliks pie vietas.

– Naivi domāt, ka valdības vietā visu paveiks krīze. Atcerieties, kā notika ar rīkojumu samazināt aģentūru skaitu ministrijās? Princips bija šāds: sanāciet kopā un izlemiet, kura no jums pašlikvidēsies. Tāda pati analoģija ar augstskolu optimizāciju. Skaidrs, ka katrai ir savas intereses un pašsaglabāšanās instinkts, lai to labprātīgi nedarītu. Tāpēc jāpiespiež vai jāstimulē no ārpuses. Tomēr kāda pozitīva tendence no krīzes ir – pieaugusi vēlme iegūt patiešām kvalitatīvu izglītību, kas ļauj konkurēt darba tirgū.

* Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs