Dzintra Jātniece: "Ar aviāciju ir jāsaslimst!"
Nav vienas vienīgas veiksmīgas karjeras formulas – reizēm viss sākas ar nejaušību. Tieši tā notika ar Dzintru Jātnieci, kura jau 28 gadus strādā starptautiskajā lidostā Rīga un šobrīd vada Lidlauka vadības departamentu, lai gan pēc vidusskolas absolvēšanas par aviācijas nozari nezināja praktiski neko.
"Vadītājas darbs ir ne tikai dinamisks un interesants, bet arī ļoti atbildīgs, jo aviācijas darbību stingri regulē normatīvie akti un viens no svarīgākajiem aviācijas nozarē strādājošo uzņēmumu uzdevumiem ir rūpes par pasažieru drošību," saka pati Lidlauka vadības departamenta direktore, kura šajā amatā strādā kopš 2007. gada 1. septembra. Par to, kā attīstījusies viņas karjera, nepieciešamajām profesionālajām kompetencēm, sadarbību ar jauniešiem un citiem aktuāliem jautājumiem – turpmākajā intervijā.
– Vai jūsu nokļūšana aviācijas nozarē bija mērķtiecīgi plānota vai arī veiksmīga apstākļu sakritība?
– Veiksmīga nejaušība (pasmaida). Vidusskolas laikā nebiju teicamniece, vēlējos sekmīgi pabeigt mācības un pēc tam sākt strādāt. Divus gadus nostrādāju bērnudārzā par auklīti, līdz kaimiņš, kurš bija 22. maršruta autobusa vadītājs, piedāvāja palīdzēt atrast darbu lidostā Rīga – informācijas birojā strādāja viņa paziņa. Izrādījās, darbinieki patiesi bija nepieciešami, turklāt mana lielākā priekšrocība bija latviskā izcelsme, jo 1983. gadā lidosta bija Aeroflot sastāvā, kurā pārsvarā strādāja krievu tautības cilvēki. Darba intervijas laikā pārbaudīja gan manas latviešu, gan krievu valodas zināšanas, un pēc veiksmīgi izturētas medicīniskās komisijas Aviācijas poliklīnikā 1983. gada 25. oktobrī uzsāku darbu lidostas informācijas birojā – noteiktas stundas strādāju gan kā diktore, gan izziņu biroja darbiniece.
– Kā norisinājās turpmākā karjeras virzība?
– Līdz ar izmaiņām valstī amatus ieņēma gados jauni vadītāji, kuri pamanīja manu potenciālu un deva iespēju iepazīties ar citu amatu specifiku. No darba brīvajā laikā gāju skatīties, kā strādā dispečers – informators, jaunā vadība to ievēroja, un 1987. gadā saņēmu piedāvājumu braukt mācīties uz Sanktpēterburgas Civilās aviācijas akadēmiju. Pēc akadēmijas absolvēšanas man piedāvāja lidostas dispečera vietu, un es, protams, piekritu. Darba pienākumos ietilpa gaisa kuģu kustības un to apkalpošanas kontrole. Zināmas korekcijas dzīvē ieviesa 1990. gads, kad es aizgāju bērna kopšanas atvaļinājumā – aizgāju decembrī un pēc diviem gadiem atgriezos lidostā, kuru bija skārušas pārmaiņas – Aeroflot vairs neeksistēja, kompānija sadalījās trijos dažādos uzņēmumos, un arī mana amata nosaukums un pienākumi bija nedaudz mainījušies. Maiņas vecākā dispečera amatā nostrādāju līdz pat 2005. gadam.
Pieaugot atbildībai, sapratu, ka, lai kļūtu par jebkura līmeņa vadītāju, jābūt augstākajai izglītībai, tādēļ iestājos Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā. Izvēlējos mācīties trīs vakarus nedēļā un savu izvēli nenožēloju, jo mācību process šķita interesants un ar studentiem strādāja profesionāli pasniedzēji. Lai arī pati nekādas izmaiņas nemanīju, kolēģi gan – mācoties augstskolā, biju pilnveidojusi komunikatīvās un personāla vadīšanas prasmes, un tas ļāva spert nākamo soli izaugsmes virzienā. Kad 2006. gadā Pasažieru servisa departamenta direktora vietniece devās dekrēta atvaļinājumā, šo amatu piedāvāja man, un tā sākās mana karjera vadošā amatā. Sākotnēji nedaudz nobijos, jo amats šķita pietiekami augsts, bet vienmēr esmu uzskatījusi, ka labāk nožēlot izdarīto nekā neizdarīto, tāpēc piekritu. Amata pienākumi paredzēja atbildību par peronu apkalpošanu, darbinieku apmācīšanu un drošības pasākumu ievērošanu. Tāpat manā pakļautībā bija gan koordinatori, gan krāvēji, gan speciālās tehnikas vadītāji, gan gaisa kuģu apkopējas.
2007. gadā, kad notika lidostas reorganizācija, tika izveidots Lidlauka vadības departaments, un man par pārsteigumu sekoja piedāvājums vadīt šo departamentu. Nelaidu garām izdevību, jo zināju, ka Lidlauka vadības departaments ir kaut kas mans, tas ir lidlauks, ko vienmēr esmu pārzinājusi. Arī attiecības ar kolēģiem vienmēr bija labas, zināju, kurš darbinieks ko dara, jo pārrunājām dažādus jautājumus, kopīgi risinājām problēmas. Nezināju vienīgi to, kas lācītim vēderā, ka ir šie ICAO (Starptautiskās civilās aviācijas organizācija – aut.) dokumenti, kas regulē lidlauka darbību. Stājoties amatā, ar tiem, protams, iepazinos.
– Cik liela atbildība gulstas uz jūsu pleciem?
– Nebaidīšos apgalvot, ka ļoti liela, jo principā starp mani un lidlauku liekama vienādības zīme. Mūsu departamenta pienākumos ietilpst lidojumu kontrole, peronu kustības drošība, satiksmes noteikumu ievērošanas uz lidlauka pārraudzība un lidlauka uzturēšana. Kādu laiku nodarbojāmies arī ar ugunsdzēsības un krīzes vadību, bet šos pienākumus pārņēma cits departaments. Tā vietā klāt nākusi tehniskā grupa, kas veic pasažieru pārvadāšanu. Joma, ko nekad neesam izlaiduši no rokām, ir drošība uz perona jeb angliski – safety. Tas nozīmē drošu pasažieru un gaisa kuģu pārvietošanos. Ņemot vērā, ka laika gaitā ievērojami pieaugusi gaisa kuģu kustības intensitāte, mums jāveic arī esošo servisa ceļu pārmarķēšana atbilstoši nepieciešamajiem standartiem.
– Kādas profesionālās kompetences nepieciešamas Lidlauka vadības departamenta vadītājam?
– Prioritāri tās ir zināšanas par konkrēto jomu un regulāra to papildināšana. 2008. gadā piedalījos Starptautisko lidostu asociācijas rīkotajos kursos un ieguvu speciālistes diplomu drošības jautājumos. Šie kursi deva iespēju iepazīties ar citu lidostu pieredzi normatīvo aktu prasību ieviešanā un ievērošanā un skaidrāk apzināties, kādā virzienā mums jāstrādā.
– Cik darbinieku šobrīd ir jūsu pakļautībā?
– Departamentā strādā 83 cilvēki, kuri sadalīti vairākās grupās. Tehniskajā grupā ietilpst autobusu vadītāji un to brigadieri, kas veic pasažieru pārvadāšanu un uzrauga pasažieru drošību, lidojumu kontroles daļā strādā dispečeri, kas seko līdzi geitu un stāvvietu plānošanai un gaisa kuģu kustībai, perona kustības inspektori, kuri veic gaisa kuģu pavadīšanu lidlaukā un seko līdzi satiksmes noteikumu ievērošanai un gaisa kuģu apkalpošanai uz lidlauka, savukārt lidlauka daļas darbinieki rūpējas par skrejceļa, manevrēšanas ceļu un peronu tehnisko stāvokli – ziemas sezonā veic sniega tīrīšanas darbus, bet vasarā – zāles pļaušanu, kā arī perona marķējuma un tehniskā stāvokļa uzturēšanu. Vēl ir arī putnu un dzīvnieku kontroles daļa.
– Kādu jomu speciālisti var strādāt jūsu vadītajā departamentā?
– Putnu un dzīvnieku kontroles daļas darbiniekiem labi jāpārzina bioloģija. Potenciāls noteikti varētu būt tiem studentiem, kuri specializējas ceļu uzturēšanā un būvniecībā. Par autobusa vadītāju var strādāt jebkurš, ja vien ir D kategorijas vadītāja apliecība un iepriekšēja pieredze autobusa vadīšanā. Arī dispečera amats neprasa specifiskas zināšanas, visa pamatā ir spēcīga loģiskā domāšana un spēja ātri reaģēt saspringtās situācijās, jo reizēm lēmums par to, kā sakārtot pasažieru plūsmu iekāpšanas sektoros un organizēt lidmašīnu kustību stāvvietās, jāpieņem vien nieka pāris sekunžu laikā.
– Kādus darbinieku motivēšanas paņēmienus lidosta izmanto?
– Manuprāt, būtiskākais motivators ir stabilitāte, jo lidosta ir, bija un būs, līdz ar to darbs ir garantēts. Svarīgas ir arī savstarpējās attiecības kolektīvā un vadītāja attieksme pret darbiniekiem – ja darbinieki jutīsies uzklausīti, saprasti un būs informēti par uzņēmumā notiekošo, viņi būs ieinteresēti strādāt. Ekonomiski grūtie laiki lika darbiniekiem iemācīties pieņemt, ka ne vienmēr būtiskākās ir materiālās dāvanas un prēmijas.
– Vai piedalāties Ēnu dienā un dodat jauniešiem iespēju pie jums iziet praksi?
– Jā. Šogad Ēnu dienas ietvaros putnu un dzīvnieku kontroles speciālistam bija četras ēnas, jaunieši sekoja līdzi arī dispečeru un perona kustības inspektoru darbam. Tāpat neliedzam prakses iespējas arī studentiem. Šobrīd prakses ietvaros pie mums strādā studente no Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes. Viņa palīdz plānot autobusu vadītāju skaitu vasaras sezonai, kad ievērojami palielināsies lidojumu skaits.
– Ko jūs ieteiktu jauniešiem, kuri vēlas strādāt aviācijas nozarē?
– Nepietiek ar to, ka patīk lidmašīnas un pati lidošana – ar aviāciju ir jāsaslimst. Šī ir joma, kurā ir daudz reglamentējošo dokumentu, sākot ar Čikāgas konvenciju par civilo aviāciju un visiem tās pielikumiem un beidzot ar visām Eiropas regulām – visas šīs prasības ir jāpieņem, jo tās nav apspriežamas. Tiem, kuri vēlas strādāt pasažieru apkalpošanas nodaļās, jāpatīk strādāt cilvēkiem, jābūt laipniem, smaidīgiem un savaldīgiem arī situācijā, ja klients ir neapmierināts vai pat agresīvs.
Noteikti der apsvērt, kāds darba grafiks katram ir piemērotākais. Lidosta strādā visu diennakti septiņas dienas nedēļā, un tas nozīmē, ka ne vienmēr brīvdienas un svētku dienas būs iespēja pavadīt kopā ar mīļajiem. Lidmašīnas lido un lidos, tāpēc daļa darbinieku strādā maiņu darbu. Ja cilvēks to pieņem, tad viņam ir visas iespējas veidot karjeru lidostā. Pats galvenais ir vēlme strādāt!