"Pa pusei zudusī paaudze"; kovids jauniešiem radījis jaunu normalitātes sajūtu

 
©Pixabay.com

Hemingvejs par “zudošo paaudzi” dēvēja Pirmo pasaules karu piedzīvojušos jauniešus, Remarks, savukārt, šo jēdzienu attiecināja uz Otrā pasaules kara jaunatni. Pārlieku nesabiezinot krāsas, var droši teikt, ka šodienas jauniešus nu jau var saukt par ja ne gluži “zudošo paaudzi”, tad “ pa pusei zudušo paaudzi” pavisam noteikti.

Kad lietas attīstās to dabiskajā kārtībā, katrs jaunais posms sniedz zināmu laiku adaptēties un pielāgoties. Diemžēl situācijā, kas valda pēdējo trīs gadus, tehnoloģisko progresu, ko citādi būtu mērojuši kā maratonu, esam pieveikuši sprinta cienīgā tempā. Arī karš savā ziņā vienmēr nedabiski ir forsējis esošo situāciju, kas citādi būtu attīstījusies daudz ilgākā periodā, līdz ar to nebūt nav pārspīlēts, izmantojot “zudušās paudzes” jēdzienu.

Redziet, vēl 2019. gadā mēs zinājām, ka, piemēram, iepazīties un izklaidēties iespējams virtuāli, pandēmija mums iemācījusi, ka arī mācīties, strādāt un kopumā pilnvērtīgi funkcionēt iespējams, nemaz neizejot no savas mājas. Viss, kas tam ir vajadzīgs, ir dators ar interneta pieslēgumu.

Laikā, kad ierobežojumi bija nedaudz atslābuši un pulcēšanās kļuvusi vaļīgāka, pirmšķietami vajadzēja prognozēt lielu pieprasījumu pēc klātienes un iespēju atgriezties pie agrākās situācijas. Realitātē novērojumi lika manīt pretēju ainu. Lielāka daļa nosveras: attālināti ir ērtāk. Bet tas ir ērtums-mirāža, jo faktiski tu tik un tā paliec zaudētājos.

Funkcionālās nepieciešamības ļoti ērti iespējams pievarēt elektroniski. Nav problēmu apmeklēt nedz lekciju, nedz stundu, turklāt vēl pie situācijas, kad reizumis nav nepieciešams ieslēgt kameru un mikrofonu. Tomēr mācīšanās neietver tikai sausu zināšanu apgūšanu, tāpat tās nav tikai sarunas pārtraukumos vai dzīvas diskusijas ar pasniedzēju, kas visbiežāk iet garām attālinātajā mācību procesā. Neredzamā aisberga daļa vēl ir neizsakāmi liela, turklāt tā sevī ietver lietas, kas no pirmā iespaida pat nešķiet saistītas ar izglītības iegūšanas procesu. Iemācīties ieslēgt Zoom ir nieks, salīdzinot ar to praksi, kas nepieciešama, lai varētu konstruēt veiksmīgas attiecības ar vienaudžiem

Attālinātās mācībās atgādina situāciju, kad tu pārvietojies mežā un pēkšņi nonāc purvā - it kā koku ir mazāk un visam vajadzētu būt vieglākam, bet patiesībā kājas grimst dziļāk rāvā. Attālinātās mācības aiztaupa ceļa laiku, pusdienu naudu, arī kādu brāzienu, iespējams; bet pēc šāda virspusēja rēķina un reducēšanas analoģijas arī teātri varētu skatīties tikai pa televizoru, jo tas taču nemaina izrādes būtību. Vai arī tomēr maina gan?

Lai kā arī nebūtu, jātic, ka Covid pandēmija kaut kad beigsies, tomēr mēs vēl ilgi nebeigsim dzīvot šajā pandēmijā. Būs jāvelta daudz pūļu, lai reanimētu klātienes dzīves burvību. Nesējot lieku pesimismu jau tāpat drūmajā ikdienā, cerības staram jāmin skats no ikdienas tramvaja dzīves, kad kāds jauniešu pāris, kurš pacietīgi bija sēdējis maskās, meitenei gatavojoties kāpt laukā (puisim vēl bija palikušas pāris pieturas, ko braukt) novilka maskas un uz atvadām noskūpstīja viens otru. Lai arī epidemiologi par šo varētu pateikt kādu biezu vārdu, pielīdzinot to Jūdas skūpstam, man gribētos ticēt, ka par spīti visiem ierobežojumiem un to sekām attālinātās dzīves veidolā, mīlestībā būs tas cerības stars, kas palīdzēs saprast, cik būtisks ir “dzīvs kontakts”. Attiecības var veidot arī attālināti, bet iemīlēties… iemīlēties var tikai klātienē!

Katram gadsimtam “jāiznēsā sava zudusī paaudze”, iespējams, pat vairākas, domājams, ka šobrīd ir pēdējais brīdis rīkoties, lai vēl ko mainītu šajā šķietamajā neizbēgamībā. Pretējā gadījumā priekšstats par normālo lietu kārtību būs mainījies tik ļoti, ka to būs ārkārtīgi sarežģīti atgriezt jelkādos normalitātes ietvaros.