Pirms diviem mēnešiem sākās profesionālās ievirzes mūzikas un mākslas skolu izglītības programmu reforma. Aptaujātie gan nobažījušies, ka tā sagraus profesionālo mūzikas izglītību un veicinās amatierismu, kā arī raizējas par skolu izdzīvošanas iespējām nepietiekamā finansējuma dēļ.
"Reformas mērķis ir samazināt teorētisko stundu īpatsvaru, likt uzsvaru uz kolektīvo muzicēšanu. Ir izveidots jauns mācību priekšmets Mūzikas valoda. Metodiskie materiāli būs gatavi gada nogalē, tie tiek izstrādāti par Eiropas Sociālā fonda līdzekļiem, kā arī notiek tālākapmācības semināri pedagogiem (arī par Eiropas Savienības fondu līdzekļiem). Reformas noslēgumā skolās paredzēts īstenot divas programmas – Pamata programmu [paredzēta 1. līdz 4. klasei, kas nodrošina pamatiemaņu apgūšanu mūzikā] un Pilno programmu [mērķtiecīgāk attīstīs audzēkņu muzikālās spējas, šajā programmā varēs skoloties, apgūstot Pamata programmu un nokārtojot zināšanu un prasmju pārbaudījumu]," stāsta kultūras ministra padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Elīna Bīviņa. Reforma noslēgsies 2014. gadā. Viņa stāsta, ka valsts finansē Pamata programmu 80 procentiem bērnu un Pilno programmu 20 procentiem bērnu. "Ja pašvaldība var atļauties atbalstīt skolu finansiāli, tad attiecīgi Pilno programmu var apgūt lielāks bērnu skaits."
Pedagogi aizbrauc
Latvijā pašlaik darbojas 145 mūzikas un mākslas skolas, nodrošinot izglītošanās iespējas gandrīz 21 000 audzēkņu, taču it sevišķi mazo pašvaldību mācību iestādes raizējas, vai skolas durvis būs atvērtas arī nākotnē. Zilupes Mūzikas un mākslas skolas skolotāja Tatjana Fenčenko uzskata, ka reforma iznīcinās mazās lauku skolas. "Nelielām pašvaldībām nav iespējas finansēt skolotāju darba algas, vecāki provincē savas nabadzības dēļ arī nevarēs to izdarīt, un mūsu bērniem turpmāk nebūs iespējas vispusīgi attīstīties Un pedagogi aizbrauc uz ārzemēm?" neizpratnē ir T. Fenčenko.
Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktors, Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācijas (LMIIA) priekšsēdētājs Aivars Broks ir vēl kritiskāks: "Kad valdībai vajadzēja nogriezt naudu kaut kam, viena no kaut kā izrādījās profesionālās ievirzes (mūzika un māksla) izglītība. Pēc kāda laika, attapies, ka nu visai labi tas nav, iepriekšējais kultūras ministrs no iekšējām rezervēm atrada finansējumu 2009. gada četriem mēnešiem, kas ir tikai 30 procentu no vajadzīgā. Un tā mācību gads sākās ar to, ka visu skolu pedagogiem samazināja atalgojumu par 30 procentiem (no 350 latiem uz 250 latiem) un skolām samazināja slodzes praktiski par 70 procentiem. Mūsu asociācija sacēla troksni, rezultātā kultūras ministrs apsolīja, ka 2010. gadā izcīnīs astoņu miljonu finansējumu."
No 3000 uz 700 stundām
"Un tad top ideja par reformu – izveidot izglītības programmas, kurām pietiktu ar šo 65 procentu finansējumu. Un tālāk Kultūras ministrija (KM) nespēj īstenot vienīgo pareizo risinājumu – kopīgi ar visiem mūzikas profesionāļiem atrast visoptimālāko izeju no sarežģītās situācijas. KM ierēdņi uztaisa savu projektu – pilnīgu rasolu ar dažādiem dokumentiem, kuros ir atrodami pretrunīgi skaitļi un atzinumi, cits citu izslēdzoši argumenti, nekompetenti no profesionālā un metodiskā skatupunkta slēdzieni. Tiek sūtītas vēstules skolām ar maigi draudīgiem aicinājumiem licencēt KM izstrādātās četrgadīgās izglītības programmas ar stundu skaitu – nepilni 700. Šobrīd skolas realizē: astoņu deviņu gadu programmas pianistiem, stīdziniekiem un kora klasei ar stundu skaitu no 1950 līdz pat 3000 stundām (atkarīgs no specialitātes; arī skolās ir nelielas atšķirības) un sešu septiņu gadu programmas pūtējiem un akordeonistiem ar stundu skaitu no 1620 līdz pat 2000 stundām (atkarīgs no specialitātes).
Skolas ar bagātākām pašvaldībām cenšas mācīt pēc esošajām programmām, jo pašvaldības piemaksā klāt."
Ignorē nepieņemamas norādes
Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktors jaunajai kultūras ministrei iesaka savest kārtībā KM struktūru, kura (ne)atbild par mūzikas profesionālo izglītību. "Otrkārt, KM un visām saistītajām ar šo izglītību institūcijām vajadzētu sākt visu no sākuma – apzināties, kas un kur esam, neaizmirstot, ka Latvijā mūziķa profesija ir vienīgā, kurai ir nepieciešama mūzikas skolas, mūzikas vidusskolas un mūzikas augstskolas izglītība, kā arī pamazām atgūt nepieciešamo finansējumu kaut vai apmēram 80 procentu līmenī no nepieciešamā." KM gan norāda, ka, visticamāk, nākamā gada budžeta dotācija mūzikas un mākslas skolām būs šā gada līmenī.
Bet Cesvaines Mūzikas un mākslas skolas direktore Inta Stiene teic: "Reforma ir tikai sākumā, domāju, nevienam vēl nav pieredzes, tikai vīzijas. Ir bažas par to, ka neesam izaudzinājuši atbildīgus, analizēt un prognozēt spējīgus valstsvīrus. Jebkurā brīdī labi iesāktās lietas var iznīcināt, bez jebkādiem argumentiem."
Veicina amatierismu
Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas absolvente Dace Marta Raitgara akcentē: "Ja tagad saīsina programmas, tad pēc pieciem sešiem gadiem, kad manam dēlam būs jāmācās skolā, var gadīties, ka būs apgriezts tā, ka mūzikas skolas būs šā brīža amatieru pulciņu līmenī, nevis profesionālas mācību iestādes. Samazinot mūzikas teorijas apgūšanu, tas tikai veicina amatierismu. Kolektīva spēlēšana gan ir pozitīva prakse – attīsta spēju sadarboties, ieklausīties otrā, arī spēlēt intonatīvi tīrāk, ritmiski precīzāk, jo ansamblī nav pieļaujamas daudzas sīkas neprecizitātes, kuras solo sniegumā netiktu pat pamanītas.