KARJERA: Darbs, kas priecē pašu un citus
 
LINDA SECINA, ka gan dārznieka, gan arborista specialitāti sabiedrība vairāk asociē ar tā sauktajām sieviešu profesijām. «Arī manā laikā kursā bija vien daži puiši, un mūsdienās situācija ir tāda pati. Taču gribu uzsvērt, ka gan pasaulē, gan Latvijā labākie dārzu meistari bijuši tieši vīrieši.» ©Vladislavs Proškins/F64 Photo Agency

«Puķes, krūmi un koki man dod enerģiju, uzlādē. Tas ir kaut kas skaists un netverams vienlaikus,» saka Linda Rulle, kas ne tikai pēc iegūtās izglītības, bet galvenais – sirds aicinājuma – ir zinoša dārzniece un arboriste. Taču košu dārzu, apstādījumu veidošana nav viņas vienīgā dzīves aizraušanās – viņa ir izskolojusies arī par kinoloģi, laiks atrodas mūzikai, nesen viņa sākusi iepazīt aušanas tehniku un nolēmusi – reiz uzaudīs sev tautastērpu.

Salauztais pirksts atvieglo izvēli

Mīlestību pret dabu, zaļu, tīru un sapostu vidi Linda pārmantojusi no savas ģimenes. Arī mūzikas pasaulē viņu ieveda tieši ģimene, precīzāk - viņas vectēvs. Viņš izgatavoja vijoles un šo instrumentu arī spēlēja. Lindas mājās bija arī liels flīģelis, un, iespējams, gan vectēva, gan šī mūzikas instrumenta faktors Lindu iedvesmoja apgūt klavierspēli un iepazīt mūzikas plašo pasauli. Kad pēc pamatskolas absolvēšanas bija jāpieņem lēmums - ko tālāk, Lindai bija prātā divas izvēles - dārzniecība vai mūzika. Abas sirdij tuvas. Izvēle grūta. Taču liktenis laikam labāk zināja, kuru ceļu Lindai iet. Neilgi pirms iestājeksāmeniem, lai iekļūtu skolā, kurā Linda vēlējās apgūt bērnudārza muzikālās audzinātājas profesiju, viņa trolejbusā iespieda pirkstu un to salauza. Iestājeksāmeni gāja secen. Nu divu izvēļu vietā bija palikusi viena.

Februāris - atpūtai un mācībām

Un Linda iestājās Bulduru dārzkopības sovhoztehnikumā (tagad - Bulduru dārzkopības vidusskola). «Ne brīdi šo izvēli nenožēloju,» uzsver Linda. Ar šo skolu viņas izglītības ceļš gan nenoslēdzās - viņa ir izskolojusies arī par arboristi jeb kokkopi un dārza dizaineri. «Piemēram, studiju laikā mācījāmies dabas krāsas iekļaut interjerā. Un tagad šīs prasmes lieti noder, jo, plānojot apstādījumus, ir jāmāk likt kopā toņus.» Arī šobrīd jaunu zināšanu apguve turpinās. Kā stāsta Linda, tas ir nebeidzams process. «Nesen biju Vācijā seminārā, kur uzzināju par novitātēm koku veidošanā, par pilsētvidei derīgiem kokiem. Diemžēl pie mums joprojām redzama liela augu vienveidība. Bet tam tā nevajadzētu būt, jo kopš padomju laikiem sortiments ir ievērojami paplašinājies, arī klimats ir ieviesis savas korekcijas, piemēram, kādreiz magnolijas, Japānas katsura un citi svešzemju augi mūsu pilsētvidē šķita kas neiespējams, bet tagad tās aug un pārziemo arī pie mums. Taču, lai arī iespēju būtu ļoti daudz, ainavu arhitekti nereti izvēlas vienus un tos pašus augus un ieplāno apstādījumus ar tiem jaunajos daudzdzīvokļu namu projektos. Un stādaudzētāji arī nav ieinteresēti audzēt ko citu, jo pēc tā nav pieprasījuma no ainavu arhitektiem. Sanāk apburtais loks. Principā ziema ir tas laiks, kad man ir laiks tālākizglītoties, citos mēnešos tam nepietiek laika, jo ir daudz darāmā. Darbi sākas jau agrā pavasarī - dobju tīrīšana, koku apgriešana, zāliena renovācijas darbi, pavasara puķu stādīšana. Un intensīvi strādājam līdz pat vēlam rudenim. Savukārt, tuvojoties gada izskaņai, rotājam savus objektus - egles, veidojam adventes vainagus, virtenes. Atpūtai un mācībām piemērotākais laiks ir februāris. Bet visi pārējie mēneši - darba piesātināti.»

Lielākoties satopama objektos

Karstākajā darba laikā Linda praktiski visu darba dienu pavada objektos, tā sauktie papīra darbi birojā paliek otrā plānā. Tos var pagūt apdarīt, kad laikapstākļi nav sabiedrotie, piemēram, lietus līst aumaļām un visi ieplānotie dārza darbi jānoliek malā. «Pērnā vasara mums nebija vienkārša - saule karsēja, nezāles neauga, un grūti bija arī puķēm. Savukārt 2017. gada vasara bija par daudz lietaina,» atceras Linda.

Šobrīd viņa par savu darbavietu sauc apsaimniekošanas uzņēmumu Civinity, kur pilda dārznieces, arboristes un apstādījumu nodaļas vadītājas pienākumus. Laikā gaitā Linda ap sevi izveidojusi profesionālu komandu, lai kopīgiem spēkiem radītu sakoptu apkārtni. Darba lauks ļoti plašs - Rīga, Jūrmala, Saulkrasti, galvenokārt jauno daudzdzīvokļu māju projekti. Apsaimniekošanas jomā aizvadīti nepilni 12 gadi. Linda skaidro, ka viņu darbam motivē interesantais darba saturs un dinamiskais ikdienas ritms, kā arī saliedētais dārznieku kolektīvs. «Kopā strādājam un kopā arī atpūšamies, piemēram, ik pa laikam dodamies ekskursijās, lai iepazītu Latvijas mājražotājus, stādaudzētavas, dabu un ne tikai.»

Jāieliek sirds

Linda akcentē - viņai ir grūti iztēloties sevi rosāmies kādā citā specialitātē, nozarē. Dārzniecība ir viņas aicinājums. «Dārzniekam, arboristam ir jāmīl daba. Savu darbu nevar pildīt mehāniski, tajā neieliekot sirdi. Abas profesijas ir ļoti radošas, darba ritms dinamisks, nav divu vienādu dienu. Augiem, puķēm, kokiem ir ļoti īpaša enerģētika. Tā iedvesmo. Šīs profesijas piedāvā arī plašas darba un izaugsmes iespējas, piemēram, arborists var kļūt par koku inženieri, dārznieks - par ainavu arhitektu,» stāsta Linda, piebilstot, ka darbs prasa fizisku rūdījumu. «Ir maldīgi uzskatīt, ka, piemēram, dārznieks iestāda vien puķes un tās aplaista. Nebūt nē! Ir jāveic virkne sagatavošanas darbu - jāved zeme, jārok, un tas ir fiziski smagi.»

Par vienu no sava darba lielākajiem izaicinājumiem Linda uzskata vidusceļa atrašanu starp izmaksām un iespējām, «proti, no savas puses mēs varam piedāvāt ļoti lielu daudzveidību, ko un kā stādīt, taču iespējas jāsalāgo ar apsaimniekošanas izmaksām, ko sedz iedzīvotāji. Un ir jāatrod vislabākais risinājums, lai būtu skaisti un izdevumi par dārznieku darbu nepārsniegtu konkrētās mājas apsaimniekošanas budžeta iespējas.»

Labo citu kļūdas

Linda atzīst, ka ir nedaudz skumji, ka jaunieši reti izvēlas dārznieka, arborista profesijas. «Jaunie ir izauguši urbānā vidē - daudzi nav nedz ravējuši, nedz kopuši dārzus. Viņiem šīs profesijas ir paslīdējušas garām.»

Tiesa gan, profesija - ainavu arhitekts - jauniešu ausīm skan tīkamāk un šī specialitāte viņu vidū ir gana iecienīta. Taču, kā novērojusi Linda, ir viens būtisks bet - bieži vien viņiem nav izpratnes par dārznieka darbu, iztrūkst pamatiemaņu, un Lindai, saņemot jaunu objektu, nākas nopūlēties, lai izlabotu jauno ainavu arhitektu kļūdas. «Redzu, ka nav sapratnes par agrotehniskajam prasībām, ir nepareizi izvēlēti stādīšanas attālumi, pilsētvidei izvēlēti nepiemēroti augi un tamlīdzīgas kļūdas, kas ir jālabo. Izvēloties augus, nepietiek ar skaistu bilžu apskatīšanu katalogā - ir jāsaprot, kur un ko stādīt, kā kopt un aprūpēt, vai izvēlētie augi būs vietai piemēroti.»

Profesijas gaida arī puišus

Linda arī secina, ka gan dārznieka, gan arborista specialitāti sabiedrība vairāk asociē ar tā sauktajām sieviešu profesijām. «Arī manā laikā kursā bija vien daži puiši, un mūsdienās situācija ir tāda pati. Taču gribu uzsvērt, ka gan pasaulē, gan Latvijā labākie dārzu meistari bijuši tieši vīrieši. Piemēram, Latvijā zināmākie ir Georgs Frīdrihs Ferdinands Kūfalts, Andrejs Zeidaks, Kārlis Barons. Mums arī dižākie selekcionāri ir tieši vīrieši.» Viņasprāt, it sevišķi arborista profesija itin labi piestāv tieši stiprajam dzimumam. «Arborista darbs ir ekstremāls sports un ainavu kopšanas māksla vienlaikus. Protams, bailes no augstuma arboristam nevar piemist. Taču tās ir pārvaramas, zinu no savas pieredzes. Starp citu, arboristu darba tirgū ļoti trūkst. Piemēram, Rīgā un arī citās pilsētās veidot kokus atļauts tikai profesionāļiem ar atbilstošu izglītību. Jomas nepārzinātājs var tikai koku sabojāt. Arī dārzniekiem nav grūti atrast darbu.»

Bet vai var nopelnīt? «Dārznieki sezonas laikā noteikti var labi nopelnīt, ziemas klusajos mēnešos nedaudz jāpadzīvo no vasaras rezervēm. Bet arboristi var strādāt gandrīz visu gadu, izņemot koku zāģēšanu no 15. aprīļa līdz 1. jūlijam, kad ir putnu ligzdošanas laiks.»

Pietiek ar 24 stundām diennaktī?

Lai arī šobrīd lielākā Lindas enerģija un uzmanība tiek veltīta darbam Civinity, liels darba rūdījums - 15 gadi - uzkrāts arī kinologa profesijā. Tagad šī profesionālā šķautne vairāk pārtapusi par vaļasprieku. Lindai ir pieci suņi - Bernes ganu suns, Džeka Rasela terjeri, Vandejas grifonbasets un viens bezšķirnes draudziņš, kas vienkārši ieradās Lindas mājās un darīja zināmu, ka prom negrasās doties. Lielu daļu brīvā laika prasa arī sava dārza uzfrišināšana. «Kad arī vīru meklējām sev jaunu mājvietu, man bija būtiski, lai pie mājas būtu daudz zemes.» Līdz ar to Linda nav tipiskais stāsts par kurpnieku bez kurpēm. «Kurpes ir, tikai dažreiz ieaugušas,» smejoties atbild Linda. Mantojumā no tēva māsas Linda ieguvusi arī stelles un tagad apgūst aušanas mākslu. «Mani pirmie gobelēni ar latviešu rakstu zīmēm ir redzami puķu dobēs.»

Arī mūzika ir caurvijusi visu Lindas dzīvi - dziedāts dažnedažādos koros, bet patlaban viņa savu balsi liek lietā folkloras kopā Vilcenes. Vai visām aktivitātēm pietiek ar 24 stundām diennaktī? «Pietiek, ja visu sakārto pēc prioritātēm. Mums katram dienā ir dotas 24 stundas, un mēs tās varam izmantot pēc saviem ieskatiem. Reiz dzirdēju, ka cilvēki dienā aptuveni trīs stundas pavada sociālajos tīklos. Savas 24 stundas piepildu citādi.»