Gana daudz Latvijas iedzīvotāju ir ieciklējušies, ka visu sava darba mūžu nodzīvos vienā profesijā un ka mācīties vajag tikai jaunajiem. Taču mainīgais darba tirgus apliecina – ieguvēji ir tie, kas iet līdzi laikam, spēj būt elastīgi un pārmaiņas neuztver kā bubuli, bet gan kā iespēju paplašināt savu redzesloku, profesionāli pilnveidoties.
Piemēram, Armands Brūniņš tāds ir - bijušais vefietis, kas lielu darba rūdījumu uzkrājis inženierzinātnēs, pirms vairāk nekā 20 gadiem ielēca sev nezināmā lauciņā - tirdzniecībā, bet nu jau 18 gadu ir piederīgs Latvijas lielākā vannu ražotāja SIA PAA kolektīvam, kur strādā par projektu vadītāju un ikvienu ar savu pārliecinošo stāstījumu spēj ieraut savā pasaulē - vannu un izlietņu modes un piedāvājuma daudzveidībā.
VEF gadi
Par šādu karjeras ceļa ievirzi Armands savos skolas gados, visticamāk, pat nedomāja. Tolaik viņa aizraušanās bija daudziem zēniem ļoti raksturīga - tehnika: izjaukt kādu ierīci, paskatīties, kas lācītim vēderā, mēģināt salikt visu atpakaļ, kā arī pašam sameistarot kaut ko - tā, piemēram, esot tapuši dažādi braucamrīki. Interese pusaudža gados neapsīka, tāpēc Armands iestājās Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā (tagad - Rīgas Tehniskā koledža), nolemjot vairāk izzināt tieši vadu sakaru aparatūras jomu. «Tehnikumā bija brīnišķīgs rasēšanas pasniedzējs, kas man palīdzēja apgūt rasēšanas pamatus, un man šī nodarbe ļoti iepatikās,» atceras Armands. Kad tehnikuma diploms bija kabatā, bija laiks apliecināt savu varēšanu arī darba tirgū: ar Armanda iegūto izglītības segumu ceļš bija skaidrs - darbs Valsts elektrotehniskajā fabrikā jeb VEF. Tur tika aizvadīti 13 gadi - sākotnēji darbs bija saistīts ar telefona centrāļu izgatavošanu, bet pēdējos piecus gadus Armands ar kolēģiem taisīja Nokia telefoncentrāles. «Tajos laikos mums bija ļoti moderna ražotne. Somi mums sūtīja komplektējošās daļas, no kurām būvējām telefoncentrāles, ko tad sūtījām atpakaļ uz Somiju. Tas bija ļoti inženiervērts darbs,» stāsta Armands.
Patīk izzināšanas process
Līdztekus darbam Armands arī studēja - viņš neklātienē sešu gadu laikā Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad - Rīgas Tehniskā universitāte) izskolojās par inženieri mehāniķi (automašīnu un autosaimniecības nozare). «Esmu nonācis pie atziņas, ka cilvēks nekad nezina, ko viņš māk, ko viņš spēj, ko viņš var izdarīt. Tikai pamēģinot rodas sapratne par to. Man pašam allaž ir paticis izzināšanas process, kā jauna iepazīšana, tāpēc nolēmu izglītoties dažādās jomās,» norāda Armands. Arī profesionālā darba pieredze uzkrāta daudzveidīga, jo, kā pats Armands saka, cilvēks nevar zināt, kas viņam patīk un padodas, ja konkrētā joma nav iepazīta uz savas ādas.
Kad VEF ēra tuvojās savai izskaņai, daudziem bijušajiem vefiešiem tas bija izaicinājumu laiks - ko tālāk? «Tur bija strādājušas vairākās paaudzes, vienā un tajā pašā profesijā. Bet VEF stāstam bija pienācis gals, tāpēc bija jālūkojas citā virzienā.»
Nonāk tirdzniecībā
Un Armands nokļuva tirdzniecībā - aptuveni gadu viņš nostrādāja autosalonā par pārdevēju - konsultantu, pēc tam uzsāka darba gaitas būvmateriālu veikalā, specializējoties santehnikas jomā. «Tolaik, strādājot veikalā, man bija pirmā saskarsme ar PAA - sākām tirgot uzņēmuma ražotās vannas.» Būvmateriālu veikalā viņš no pārdevēja ar laiku kļuva par nodaļas vadītāju, taču Armandu nepameta sajūta, ka šis amats vēl nav tā virsotne, ko viņš grib un var sasniegt, tāpēc nolēma mainīt darbu. Darbavieta tika atrasta cita, bet joma tā pati - tirdzniecība. Tā pagāja vēl viens gads, līdz Armands saņēma piedāvājumu no PAA un tam atsaucās, jo, «pirmkārt, uzņēmuma vārds un produkcija man nebija sveša - to biju jau tirgojis, otrkārt, man radās iespēja nokļūt ražojošā uzņēmumā», savu izvēli pamato Armands.
Atkal jauns pavērsiens
Sākotnēji viņš rūpējās par sadarbības veicināšanu ar tirgotājiem, proti, bija vairumtirdzniecības biznesa vadītājs Latvijā. 11 gadi uz riteņiem - tā pavisam lakoniski var raksturot Armanda darba specifiku, esot minētajā amatā. Ikdiena pagāja, braucot pa Latviju, tiekoties ar santehnikas, būvmateriālu veikalu vadītājiem un pārdevējiem. Gadu gaitā, protams, bija izveidojies plašs kontaktu loks, kas pamazām Armandu ievirzīja projektu vadītāja ampluā. Tas nozīmē, ka Armanda tagadējos pienākumos ietilpst komunikācija ar dažādu būvprojektu attīstītājiem, arhitektiem, citiem speciālistiem un piemērota risinājuma meklēšana konkrētam projektam. Piemēram, PAA savas pēdas atstājis VEF Kultūras pilī, Rēzeknes koncertzālē, Jaunajā Teikā, Z-Towers, Skanstes virsotnēs un citos projektos. Armands teic, ka līdz šim vissarežģītākais projekts esot bijis
Z-Towers. «Ēka ir apaļa, telpu plānojums sarežģīts, stūri nav 90 grādu leņķos. Bet, neskatoties uz to, ir jāatrod labākais risinājums. Kad kāds projekts ir nodots, pārņem labi padarīta darba sajūta, ka es ar savu darbu arī esmu devis kaut nelielu daļu ieguldījuma projekta īstenošanā.» Jāpiebilst, ka ļoti liels apjoms (aptuveni 2/3) no uzņēmuma saražotā tiek eksportēts.
Lai arī Armanda galvenie klienti ir dažādu projektu attīstītāji, viņš konsultāciju neatsaka jebkuram interesentam, kas ierodas uzņēmuma salonā. Un, uzsākot sarunu par produkciju, iespējamiem risinājumiem un modes tendencēm, uzreiz var pamanīt, ka Armands šajā jautājumu spektrā jūtās kā zivs ūdenī - pastāstīs, izskaidros, parādīs.
Ilggadējs darbinieks
«Arī vannu, izlietņu, dušas paliktņu ražošanā jāņem vērā modes tendences - vienu brīdi topā bija pasteļtoņi, tad kādu laiku dominēja spilgtas krāsas, piemēram, ļoti populāra bija oranža krāsa. Taču gadiem nemainīga ir baltā krāsa,» skaidro Armands. Tāpat arī dizains iet līdzi laikam. Lai nepalaistu garām pasaules vēsmas, Armands dodas uz starptautiskām izstādēm.
Šogad aprit 18 gadu, kopš Armands pirmo reizi vēra PAA durvis kā uzņēmuma darbinieks (pašam uzņēmumam ir 25 gadi), un viņš ir gandarīts, ka šīs draudzības saites ir bijušas tik noturīgas. «Gadu gaitā uzkrāta bagātīga zināšanu bagāža, un katrā jaunā projektā tās varu likt lietā. Kolektīvs ir iepazīts, darba vide pazīstama - tādējādi, pildot darba pienākumus, jūtos vēl pārliecinātāks un drošāks. Tā ir laba sajūta, tas iedvesmo jauniem darbiem.