KARJERAS STĀSTS: Aktieris uz papīra
 
GALVENIE TRUMPJI. Animatora galvenie trumpji ir iztēle bez robežām, azarts ieceri realizēt un arhitekta tvēriens, lai spētu ideju racionāli strukturēt un uzbūvēt. «Bez šīm maņām būs grūti strādāt šajā profesijā,» akcentē režisors Edmunds Jansons ©Rūta Kalmuka/ F64 Photo Agency

«Katrai animācijas filmai ir savs unikālais tapšanas stāsts, katra filma dod jaunu pieredzi. Radīt filmu ir kā doties pretī kaut kam nezināmam, un šis neziņas pilnais ceļš ir ilgs. Neziņa ir gan satraucoša, gan interesanta un intriģējoša, un nogurdinoša vienlaikus. Ir jārada kas pilnīgi jauns, ko neviens vēl nav redzējis,» savu darba specifiku raksturo animators un animācijas filmu režisors Edmunds Jansons. Viņš animācijas pasaulē rosās jau vairāk nekā 20 gadus, un pavisam drīz dienas gaismu ieraudzīs viņa jaunākais veikums – animācijas filma Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi.

Kaut kas maģisks

Edmunds atceras, ka jau agrā bērnībā - puspajokam, pusnopietni - viņš bija nolēmis, ka nākotnē taisīs animācijas filmas. «Kā jau daudziem bērniem, arī man patika skatīties animāciju - tolaik tā manā uztverē bija kas maģisks, kā burvestība. Pats zīmēju komiksus, dažādus ķiņķēziņus,» stāsta Edmunds. Skolas laikā, pateicoties lekciju ciklam, ko organizēja studija Dauka, viesojoties mācību iestādēs un stāstot par filmu tapšanas procesu, Edmunds apjauta, ka aiz šīs burvestības stāv reāli cilvēki, konkrētu profesiju pārstāvji, un viņš gribēja būt viens no viņiem. Tāpēc viņš pēc skolas absolvēšanas pieteicās animatora kursiem studijā Dauka. «Apguvu šīs profesijas pamatus, iepazīstot specialitāti, kas man joprojām šķiet ļoti brīnumaina - animators ir kā aktieris uz papīra. Sākot jaunu projektu, tas allaž ir kā balta lapa, kuru animators soli pa solim aizpilda, izdomājot jaunu pasauli, protams, balstoties arī uz uzkrātajām profesionālajām iemaņām. Profesija ietver jaunatklāsmes prieku, jo, lai arī cik ilgi šajā jomā cilvēks strādātu, izpētes laukums ir liels - robežu nav. Un ja vēl gala rezultātu skatītāji atzinīgi novērtē, prieks ir vārdos neizsakāms. Darbs nereti nozīmē pašizolēšanos no apkārtējiem un dzīvošanu savā pasaulē - tas ir gan mīnuss, jo var radīt komunikācijas grūtības, gan to var uzskatīt arī kā luksusa iespēju mūsdienās,» stāsta Edmunds.

Kad bija izzināta animatora ikdiena, radās interese arī par režiju, tāpēc tika uzsāktas studijas Latvijas Kultūras akadēmijas piedāvātajā televīzijas režijā - tā bija tuvākā joma, jo neviena augstskola ne tobrīd, ne mūsdienās Latvijā nepiedāvā apgūt animācijas filmu režisora profesiju.

Pārpratums, iejūtoties režisora ādā

Ilgus gadus Edmunds nostrādāja studijā Dauka par animatoru, bet darbs animācijas režijā sākās ar filmu Haikas 1995. gadā. Iekāpšanu režisora kurpēs tieši ar šo filmu Edmunds sauc par pārpratumu. «Kinostudijā izlasīju aicinājumu, lai piesakās visi, kuriem ir idejas filmai. Kā filmas garums bija norādīts skaitlis 10. Es sapratu, ka runa ir pa 10 sekundēm, pieteicos, 10 sekunžu filma man radīja intrigu. Uzskatīju, ka tik īsa filma ir labs starts jaunam režisoram. Bet izrādās - tās bija domātas 10 minūtes. Desmit minūšu filmai es nebūtu sadūšojies. Bet sanāca tā, kā sanāca.»

Edmunds godīgi atzīst, ka īsti pat nav skaitījis, cik daudz darbu radījis, taču tie varot būt kādi padsmit - katrs ar savu stāstu, mēģinājumu atklāt jaunas teritorijas filmu režijā. 30. janvārī pirmizrāde gaidāma viņa pēdējam lolojumam - animācijas filmai Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi (pēc Luīzes Pastores grāmatas Maskačkas stāsts motīviem). Lai arī filmas galvenā mērķauditorija ir sākumskolas vecuma bērni, emocionālus, izklaidējošus un izglītojošus graudus atradīs arī pieaugušie.

Arī Polijas un Francijas kinoteātros

«Filmas pamatā ir stāsts par puisi Jēkabu, kurš vasaru pavada pie māsīcas Mimmi, kas dzīvo maskačkā. Šajā rajonā tiek plānota vērienīga apbūve - iecerēts celt debesskrāpjus, kā rezultātā bērni pazaudētu savu iemīļoto parku. Taču viņi ar to negrib samierināties, un sākas aizraujošs piedzīvojums, lai apjomīgo biznesa projektu apturētu,» stāsta filmas režisors. Vai un kā bērniem izdosies stāties pretī biznesa haizivīm - to ikviens varēs uzzināt, noskatoties filmu, kas no 1. februāra būs redzama kinoteātros un kultūras namos visā Latvijā. Un nedaudz vēlāk arī Polijas un Francijas kinoteātros. Kā skaidro Edmunds, iešana pasaules tirgos ne tikai veicina atpazīstamību, bet, nenoliedzami, dod arī finansiālu ieguvumu, jo starp projektiem arī jābūt kādai naudas plūsmai, lai dzīvotu, spētu nomaksāt ikdienas rēķinus.

Simtgades konteksts

Darbs pie filmas ilga nedaudz vairāk par diviem gadiem, tā tapa studijā Atom Art, plecu pie pleca strādājot gana lielai cilvēku komandai - filmas režisoram, producentam, ražošanas producentam, māksliniekam, komponistam, animatoriem un citiem speciālistiem.

Animācijas filma ir viena no Latvijas simtgades cikla filmām, kuru kopskaitā ir 16. «Simtgades konteksts bija unikāla pieredze Latvijas kino, kā arī liela atbildība - jau ar pirmajam filmām kvalitātes latiņa bija uzcelta ļoti augstu, un šo latiņu ir jāspēj noturēt.»

Edmunds rēķina, ka šāgada pirmā puse paies jaunās animācijas filmas zīmē - tikšanās ar skatītājiem u.tml., bet pamazām notiek jaunu projektu attīstīšana. Piemēram, ir iecere par kādu pilnmetrāžas filmu, bet konkrētas detaļas Edmunds vēl patur noslēpumā.

Balvas, godalgas un tituli

Daudzas Edmunda filmas ir ieguvušas balvas, godalgas un titulus gan Latvijas, gan starptautiskā mērogā (piemēram, filma Čiža acīm saņēma balvu Lielais Kristaps kā labākā animācijas filma, mākslinieks ir 15. Tallinas grafikas triennāles Grand Prix ieguvējs, filma Pavasaris Vārnu ielā apbalvota Seulas animācijas filmu festivālā. Animācijas filma Lupatiņi apbalvota Čikāgas bērnu filmu festivālā. Edmunds divreiz saņēmis arī Jāņa Baltvilka balvu par labākajām bērnu grāmatu ilustrācijām). «Jebkura uzslava ir patīkama, bet tas ir īss mirklis. Vienlaikus šādas atzinības paver durvis jaunām iespējām, jauniem piedāvājumiem. Un tas ir ieguvums ilgtermiņā.»

Taujāts, kā darba soli ietekmējušas modernās tehnoloģijas, kas, protams, ienākušas arī mākslas pasaulē, Edmunds atbild: «Uz radošo procesu tās neatstāj nekādu iespaidu, bet uz tehnisko izpildījumu gan - modernās tehnoloģijas ietaupa laiku, atvieglo darbu, piemēram, kādreiz, lai redzētu skici, bija vajadzīgas divas dienas, tagad tas notiek zibenīgi - uzreiz datora ekrānā.»

Ir vieta arī jaunajiem

Edmunds teic, ka viņa pārstāvētajā jomā ienāk jaunas asinis. «Mākslas akadēmijā esmu pasniedzējs, iepazīstinu studentus ar animācijas režiju. Un mans vadītais kurss ir vienas no durvīm, pa kurām var ienākt animācijas nozarē. Jāteic, ka šī industrija Latvijā nav ļoti plaša, bet savu vietu jaunie var atrast, jo animators var strādāt arī ārpus šīs konkrētās nozares, piemēram, viņa iemaņas un zināšanas noder arī reklāmas jomā.»

Viņš piebilst, ka animatora galvenie trumpji ir iztēle bez robežām, azarts ieceri realizēt un arhitekta tvēriens, lai spētu ideju racionāli strukturēt un uzbūvēt. «Bez šīm maņām būs grūti strādāt šajā profesijā,» akcentē režisors.