Gundars Strazdiņš kopš 2012. gada ir frīlanceris, tas ir, cilvēks, kas pats izvēlas savu nišas produktu vai pakalpojumu, kuru sniedz uzņēmumiem, iesaistās dažādos projektos, nepiesaistot sevi ilgtermiņā nevienam konkrētam darba devējam, tādējādi saglabājot savu neatkarību.
Gundars par savu darbības nišu izvēlējies grafisko dizainu, mārketingu un pasākumu organizēšanu. Gundars iepriekš iejuties arī darba ņēmēja ampluā, taču sapratis, ka tradicionālā biroja vide nav viņam piemērota. Viņam ir vajadzīga profesionālā brīvība.
Ne viss ir rožaini
Ceļš līdz frīlancera kā profesionālā darbības veida izvēlei nebija taisns un gadiem izplānots solis. Bija gana daudz līkumu, kuros iepazīst sevi, savas intereses un vēlmes. Vispirms jau attiecībā uz augstākās izglītības segumu. Gundars skolā bija teicamnieks, gandrīz visos centralizētajos eksāmenos tika iegūts augstākais novērtējums -
A līmenis. Lai pieņemtu pārdomātāku izvēli attiecībā uz profesijas izvēli, Gundars vidusskolā pildīja dažādus karjeras testus, kas iezīmēja trīs interešu virzienus - datorzinātnes, uzņēmējdarbība, politika. «Atceros, ka pedagogi, vecāki, ieraugot rezultātus, rauca pieri, jo bija pārliecināti - tā kā man padevās visi mācību priekšmeti, interešu lokam, viņuprāt, bija jābūt daudz plašākam. Uz testa jautājumiem es atbildēju ļoti godīgi un pats šos rezultātus ņēmu vērā,» stāsta Gundars. Tā kā datorzinātnes bija joma, kura izvirzījusies testa rezultātos līderos, Gundars arī izvēlējās atbilstošu studiju programmu. Taču sekoja vilšanās - tas, kādā veidā datorzinātnes tika mācītas augstskolā, Gundaru neuzrunāja. Interese straujiem soļiem noplaka, un viņš studijas pārtrauca. Aptuveni vienu gadu viņš savā ziņā restartēja sevi - darīja dažādus gadījuma darbus, centās no pieredzētā izlobīt, kas saista un kas tomēr ne. «Jauniešiem šo izzināšanas procesu es ieteiktu veikt pēc iespējas ātrāk, savlaicīgi atmetot visu lieko. Tā būs vieglāk izvēlēties pareizāko virzienu. Es teiktu, ka vidusskola ir kā tāds burbulis, kur jaunietis dzīvo. Tev tiek stāstīts, cik viss nākotnē būs labi, ka tev arī turpmāk viss izdosies. Un pēkšņi - tomēr nekas no tā visa nav. Tas ir stāsts par mani. Šis brīvais gads prom no studijām man bija vērtīgs, lai izjustu īsto dzīves garšu,» secina Gundars.
Otrs šāviens
Pēc tā sauktā brīvā gada sekoja nākamais mēģinājums - šoreiz izvēle par labu otrai savai interešu sfērai - uzņēmējdarbībai. «Jāteic, ka uzņēmējspējas manī ir bijušas jau kopš agras jaunības. Allaž esmu prātojis, kā nopelnīt naudu, piemēram, izīrējot spēļu kompjūteru un tamlīdzīgi.» Gundars iestājās Biznesa augstskolā Turība un jau no 1. kursa saprata - šoreiz šāviens bija mērķī. «Uz augstskolu devos jau daudz zinošāks par to, ko es īsti gribu no studijām iegūt. Zināju, ka stāšos studentu pašpārvaldē, zināju, ka izmantošu Erasmus+ iespējas.» Mērķi tika realizēti - Gundars Erasmus+ ietvaros ir studējis arī Vācijā. Un no turienes galvenā atvestā atziņa - «Latvija ir brīnišķīgā vieta, kur veidot biznesu, jo, pirmkārt, lai arī kā daudzi iebilstu, Latvijā ir vieni no zemākajiem nodokļiem Eiropā uzņēmējiem (attiecībā uz darbaspēku gan vieni no augstākajiem), otrkārt, minimāla birokrātija, daudz ko var izdarīt elektroniski, treškārt, ļoti labs mazā biznesa likumdošanas regulējums. Kad šo visu stāstu kolēģiem no citām ES valstīm, viņi klausās atvērtām mutēm. Pie mums uzsākt biznesu var ar ļoti minimālām izmaksām, salīdzinājumam, piemēram, Itālijā startam vajadzīgi apmēram 5000 eiro.» Gundars piebilst - lai arī mūsu valsts ir laba vieta, kur radīt uzņēmējdarbību, taču mazā tirgus dēļ ne pārāk laba vieta, kur to attīstīt. «Biznesam uzreiz jau jābūt ar globālu skatījumu, vērstam uz eksportu,» ir pārliecināts Gundars.
Mentors studentiem
Ar uzņēmējdarbību saistītos jautājums viņš ne tikai pārspriež ar kolēģiem no citām valstīm, bet arī ar studentiem, kuri vēl taustās, vai un kā uzsākt savu biznesu. Gundars ir līdzorganizators un mentors Turības biznesa inkubatora programmā Mentorklase. kurā var iesaistīties ikvienas augstskolas students. «Es studentus iepazīstinu ar frīlancera karjeru manis izvēlētajās trīs darbības jomās - grafiskais dizains, mārketings, pasākumu organizēšana. Ja kādam no studentiem par to ir padziļināta interese, manā vadībā viņš šo frīlancera darba specifiku var iepazīt. Ir vajadzīgi aptuveni trīs mēneši, lai cilvēks saprastu, vai šāds dzīvesveids ir viņam piemērots, viņš var vai nevar sev tādā veidā nopelnīt iztiku.» Biznesa inkubatorā viņš arī pats attīsta savu biznesu.
Puni un kārtējā krīze
Gundars uzskata, ka jaunajos ir dzīvs uzņēmējgars, taču daudzos vēl tomēr dominē šaubas, neprasme definēt savus mērķus, kā arī pacietības trūkums. «Šī straujā pasaule ir nedaudz sabojājusi jauniešus, jo viņiem gribas visu ātri un uzreiz, bet principā uzņēmējdarbībā jūtamus darba augļus var sākt izbaudīt pēc aptuveni divus gadus ilga konstanta darba. Izvēloties veidot biznesu, jāsaprot, ka tas būs ļoti dinamisks, neparedzams, mainīgs dzīves stils. Ne visiem tas ir piemērots. Man pašam gan šāds dzīvesveids ļoti patīk. Runājot vēl par jauniešiem, daļa no viņiem dzīvo ilūzijās par biznesu, jo publiskajā vidē dzird galvenokārt tikai veiksmes stāstus, bet reti kurš stāsta par aisberga neredzamo daļu - cik daudz darba, cik daudz kļūdu šim veiksmes stāstam ir bijis apakšā. Bet par šīm neveiksmēm arī ir jārunā, jo tā ir daļa no biznesa. Piemēram, es pats esmu apdedzinājies ar biznesa partneru izvēli. Tāpat plānojot gada budžetu, aptuveni 15% no plānotajiem ienākumiem iesaku norakstīt kā neiegūto naudu, jo ne visas pavadzīmes un sniegtie pakalpojumi tiek apmaksāti. Man ir bijuši periodi, kad šis procents pat ir krietni lielāks. Vēl viens gūtais puns - neieslīgt eiforijā, ka visu zinu, viss sanāk. Pusgadu šādā stāvoklī, un galu galā tu vairs nespēj klientam piedāvāt labāko risinājumu. Gribu pieminēt vēl kādu punu, ko pats neesmu ieguvis, jo sāku biznesā darboties pēc krīzes, taču daudzi to guva un nākotnē vēl gūs, kad būs nākamā krīze, proti, sākoties krīzei, pamatīgi sarūk darba apjomi, līdz ar to arī ienākumi, bet daļa nespēj salāgot ienākumus ar saviem personiskajiem izdevumiem, jo grib dzīvot kā pirms krīzes. Es apzināti savus izdevumus turu relatīvi zemus, lai sevi nepieradinātu. Piemēram, man nav sava auto. Uzskatu, ka nav prātīgi palielināt savus izdevumus saistībā ar nepamatotiem tēriņiem tikai tāpēc, ka cilvēks sācis pelnīt vairāk. Krīzes cikliski atkārtojas.»
Viņš pats biznesa virtuvē atrodas kopš 2010. gada, kad paralēli algotam darbam izveidoja savu uzņēmumu, kas piedāvāja grafiskā dizaina pakalpojumus un pasākumu organizēšanu. Starp citu, šajās jomās Gundaram nav iegūtas akadēmiskas zināšanas, bet prasmes un zināšanas izkoptas pašmācības ceļā, iegūtas caur darba pieredzi. Ar laiku viņš saprata, ka apvienot darbu ar biznesa vadīšanu nav iespējams, un viņa izvēle bija par labu neatkarībai jeb būt pašam sev par priekšnieku. Tad arī viņš iekāpa frīlancera kurpēs.
Trīs balsti
Gundars uzskata, ka viņa profesionālās gaitas raksturo trīs nozīmīgi balsti, kas ļāvuši viņam veidoties par to, kas viņš ir šobrīd.
«Pirmkārt, brīvprātīgais darbs, jo uzskatu, ka vispirms ir jāparāda savi talanti, tie jāattīsta un tikai tad par darbu tu vari prasīt algu. Es brīvprātīgajā darbā aizvadīju aptuveni trīs gadus, piemēram, esot Turības studentu pašpārvaldē, tikos ar skolēniem, lai runātu par karjeras jautājumiem, organizēju pasākumus, zīmēju plakātus. Labā ziņa jauniešiem - sociālie mediji mūsdienās ir laba platforma, kur tu savus darbus, savas prasmes citiem vari parādīt daudz ātrāk, nekā tas bija pirms 10 gadiem. Tā var ātrāk gūt atpazīstamību un piedāvāt sevi tirgū ar to pakalpojumu, produktu, ko tu spēj radīt labā līmenī. Otrkārt, kādu laiku ir jāpastrādā arī algots darbs, jāpastrādā kāda pakļautībā, jāiepazīst korporatīvā vide, jo tādējādi cilvēks redz, kā darbojas uzņēmums - ko no pieredzēta var pārņemt, pašam kļūstot par uzņēmēju, un kas bija slikta prakse. Treškārt, vajadzīga ir starptautiska pieredze - studijas, pieredzes apmaiņas braucieni vai jebkas cits, kas sniedz globālu redzējumu.»
Neatkarība
Taujāts par frīlancera karjeras priekšrocībām, Gundars nevilcinoties atbild - neatkarība. «Es pats lemju, cikos es sākšu strādāt, kad beigšu darbu, cik lielu algu sev izmaksāšu, cik daudz nopelnīšu, ar kuriem klientiem strādāšu, kad paņemšu brīvdienu. Viss ir pilnībā atkarīgs no manis. Un šī apziņa mani motivē strādāt. Pateicoties tai, es katru rītu ceļos ar smaidu. Taču gribu uzsvērt, ka pašnodarbinātais automātiski nenozīmē lielākus ienākumus. Jā, cilvēks savus ienākumus var attīstīt (tas ir vēl viens pluss), ņemot vērā viņa zināšanas, pieredzi, situāciju tirgū, bet ne vienmēr tas nozīmē, ka pelnīsi vairāk nekā darba ņēmējs kādā uzņēmumā. Pirms trīs četriem gadiem mani draugi, kas strādā algotu darbu, pelnīja vairāk nekā es, būdams uzņēmējs. Daudzi gan joprojām dzīvo ar pārliecību, ka tieši uzņēmējs vienmēr nozīmē augstus ienākumus.»
Jāliek aiz auss
Savukārt kā lielākie izaicinājumi ir ienākumu nenoteiktība, kas, piemēram, mēdz radīt klupšanas akmeņus komunikācijā ar banku par aizdevumu, jo banka novērtē regulārus ienākumus. «Laika gaitā esmu iemācījies šos ienākumu apmērus katru mēnesi stabilizēt, lai tie būtiski neatšķirtos, taču sākotnēji tas ir grūti. Vēl viens izaicinājums - atbildība: cilvēks pilnībā uzņemas atbildību par visiem darba procesiem, un šajā gadījumā nav iespējams atrast kādu citu vainīgo, uz kuru novelt atbildību. Tāpat pašam ir sevi jāattīsta un jābūt zinošam par notiekošo valstī, tostarp izmaiņām likumdošanā. No malas neviens nenāk un nestāsta. Ja tu beidz mācīties un nesekot līdzi apkārt notiekošajam, tu strauji sāc atpalikt.
