Skolotāja: Kurā profesijā vēl var saņemt tik daudz laba rīta vēlējumu?

Laikam pārāk dziļi manī ir iesēdies stereotips par tipisku skolotāju, jo, pirmo reizi satiekot Justīni Āboltiņu – dzirkstošu, smaidīgu, atraktīvu, pozitīvu, enerģijas pārpilnu, man šķita, ka viņa varētu rosīties reklāmā, mārketingā, sabiedriskajās attiecībās, mākslas vai kādā tamlīdzīgā jomā, bet patiesībā viņa par savu sirds darbu ir izvēlējusies pedagoga profesiju. Viņai stāstot par savām darba gaitām, var sajust, cik ļoti viņa lepojas ar to, ko dara – Justīne ir gandarīta, ka ir skolotāja.

Prakse saliek visu pa plauktiņiem

Lai arī Justīnes radinieku pulkā vairāki cilvēki ir saistīti ar pedagoģiju, piemēram, viņas vecmāmiņa ir latviešu valodas skolotāja (šobrīd strādā kā privātskolotāja), tomēr skolas laikā Justīni šāds profesionālais ceļš neuzrunāja - viņa sevi saredzēja zobārstes ampluā, tāpēc jo īpaši mācījās bioloģiju, šis priekšmets arī viņai patika un padevās. Tomēr liktenis (un Justīne ir pateicīga tam) lēma, ka dokumenti tika iesniegti Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes programmā, kas sagatavo dabaszinību un informācijas tehnoloģiju skolotājus. Tiesa gan, divus gadus Justīne nebija īsti pārliecināta, vai izdarīta pareizā izvēle, bet šaubas pilnībā izkliedēja pirmā prakse 3. kursā. Viņa praksi izgāja skolā, kurā reiz mācījās - Lielupes vidusskolā. «Atceros, ka, pirmo reizi nostājoties klases priekšā, skolēni uz mani raudzījās lielām acīm. Taču stunda izdevās - biju izdomājusi radošas aktivitātes: 5. klase mācījās par augiem. Pirmā pieredze ar bērniem bija ļoti pozitīva, tad arī sapratu, ka man patīk būt par skolotāju, vadīt, organizēt mācību procesu, man patīk saskarsme ar bērniem, mani motivē apziņa, ka varu viņus attīstīt, paplašināt viņu redzesloku. Man patīk skolas ikdiena, jo katra diena nāk ar kaut ko nezināmu, jaunu izaicinājumu. Turklāt darbā nemitīgi mācos arī es pati, tostarp arī bērni man var sniegt jaunas zināšanas, piemēram, par digitālo pasauli, kur viņi jūtas kā zivs ūdenī,» norāda Justīne, piebilstot, ka liels nopelns, kāpēc viņa iemīlējusī savu profesiju, ir arī pašreizējajai darba vietai - Ziemeļvalstu ģimnāzijai, kurā viņa kā bioloģijas un dabaszinību skolotāja strādā jau piekto gadu jeb kopš 4. kursa.

Pateicīga kolektīvam

«Uzreiz skolā jutos kā savējā. Man tas bija ļoti svarīgi - gan vadība, gan kolēģi bija un ir ļoti atsaucīgi, draudzīgi, nekad neliedza padomu. Es esmu neizsakāmi pateicīga viņiem par to. Es nejutos viena, man bija stabils atbalstošs plecs. Tas mani kā jauniņo iedrošināja,» atceras Justīne. Viņa gan atzīst, ka pirmais gads nebija viegls - bija pārdzīvojumi, asaras, grūtības.

«Pirmajā mācību pusgadā liels uztraukums bija par to, vai attaisnošu uz sevi liktās cerības un atbildību. Vai es varēšu skolēniem dot no sevis visu to labāko. Bija bail kļūdīties. Pēc pirmā nostrādātā gada sapratu, ka no kļūdām nevajag baidīties. No tām mācās. Otrs izaicinājums bija panākt, ka skolēni mani uztver kā skolotāju, kā autoritāti. Jā, protams, skolotājam jābūt arī draugam, taču vispirms tomēr viņš ir pedagogs. Visproblemātiskāk bija ar 12. klasi - viņi mani uztvēra kā vienaudzi. Viņi šo robežu: skolēns - skolotājs neredzēja. Taču pirmais pārbaudes darbs šo jautājumu atrisināja: viņi saprata, ka esmu prasīga, vēlos pārbaudīt viņu zināšanas un mācību stundas nav tas pats, kas papļāpāšana vienaudžu starpā,» norāda Justīne.

Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Audzinātāja 28 pusaudžiem

Viņa ar dabaszinību un bioloģijas pasauli iepazīstina skolēnus no 5. līdz 12. klasei, turklāt jau otro gadu viņai ir arī audzināmā klase - šobrīd 7. klase, kopskaitā 28 skolēni. «Īstais vecums, kad parādīt savu raksturu, savu personību, taču kopumā mēs esam draudzīga klase, ar viņiem var daudz ko sarunāt, vienoties. Dodamies ekskursijās, rīkojam klases vakarus, kuru organizēšanā aktīvi iesaistās paši skolēni - viņi tiek sadalīti grupās un katrai grupai ir savi pienākumi,» teic Justīne.

Viņa stāsta, ka savās stundās lielāko uzsvaru liek uz praktisko darbošanos, diskusijām. «Mācību grāmatas izmantoju reti. Dabaszinības un bioloģija ir ļoti pateicīgi priekšmeti - daudzas stundas var notikt dabā, pētot augus, putnus. Esam stādījuši puķes, sīpolus. Skolēni šos darbus dara ar lielu entuziasmu. Gatavojoties stundām, allaž izvērtēju, kas man kā skolēnam patiktu, kas mani spētu uzrunāt, ieinteresēt.»

Ar tauriņiem vēderā

Justīne teic, ka ar neviltotu prieku un satraukumu gaida 1. septembri. «Tie taču ir svētki! Tas ir patīkamais satraukums, atkalredzēšanās, jauni iespaidi un pozitīvas emocijas. Kaut kā jauna sākums.» Viņa saviem kolēģiem novēl būt radošiem, nebaidīties kļūdīties un ar iedvesmu un aizrautību īstenot savas idejas. «Kā arī neaizmirstiet ikdienas steigā izdzīvot un izbaudīt nenovērtējamos prieka mirkļus, kurus sniedz bērnu mirdzošās acis!» akcentē Justīne.

Viņa ar pilnu pārliecību saka, ka ir izdarījusi pareizu izvēli - būt par skolotāju ir viņas aicinājums.

«Manuprāt, skolotājs nav tikai profesija, tas ir arī dzīvesveids. Tā ir sirdsgudra un ļoti atbildīga profesija. Tā ir brīnišķīga iespēja sniegt ieguldījumu bērnu izaugsmē un attīstībā. Protams, jebkurš darbs sevī nes atbildību, bet mēs jau zinām anekdoti par to, ka mediķa kļūdas aprok, inženiera kļūdas sabrūk, bet skolotāja kļūdas staigā pa pasauli un taisa jaunas kļūdas. Mēs, skolotāji, esam atbildīgi par to, ko mēs stāstām, kāda ir mūsu attieksme un rīcība. Skolēni mūs vēro un no mums mācās, viņi pieņem, ka zināšanas, ko mēs viņiem sniedzam, ir absolūta patiesība, tādēļ skolotājs nevar aizmirst, cik liela, labvēlīga un pozitīva var būt viņa ietekme uz skolēnu. Šajā darbā nevar ieslīgt rutīnā, ja vien skolotājs strādā pēc vistīrākās sirdsapziņas. Darbs ar bērniem palīdz saglabāt mundru garu un radošu domu, jo katra diena nāk ar kaut ko jaunu un nezināmu. Skolotājam ir jāiet līdzi laikam, jo ir jāstrādā ar jauniem cilvēkiem, jāņem arī vērā, ka informācija noveco - tas, kas tika stāstīts pirms pieciem gadiem, iespējams, jau ir zaudējis savu aktualitāti, un šīm pārmaiņām mums ir jāseko līdzi. Turklāt kurā profesijā vēl jūs saņemsiet tik daudz laba rīta vēlējumu?» skolotājas aroda specifiku skaidro Justīne.

Jāatbild godīgi

Savukārt jauniešiem, kas nākotnē apsver iespēju kuplināt pedagogu saimi, Justīne iesaka atbildēt uz vairākiem būtiskiem jautājumiem. «Ir sev jāpajautā, vai tas ir tas, ko es patiesi vēlos darīt. Vai es esmu gatavs darbam veltīt vairāk laika, nekā man ir paredzēts uz papīra, vai es esmu gatavs ikdienā attīstīties un tiekties pēc pilnības, vai man patīk komunicēt un strādāt ar bērniem un jauniešiem? Vai esmu gatavs dalīties ar prieku, iejūtību, smaidu, sirds siltumu, draudzību, labsirdību un sapratni, neko negaidot no tā atpakaļ? Vai mani nebaida atbildība, kas nāk līdzi šai profesijai? Vai man ir vēlēšanās ieguldīt bērnos ne tikai zināšanas, bet arī paplašināt viņu zināšanas un sagatavot viņus pieaugušo dzīvei? Šie, protams, nav visi jautājumi, bet ar tiem var sākt pirms gala izvēles izdarīšanas.»

***

Justīne brīvajos brīžos:

• Pavada laiku kopā ar ģimeni un draugiem, labprāt lasa grāmatas, jo tas liek pilnībā pievērsties grāmatas saturam, tādējādi atbrīvojot galvu no citām domām

• Dejo latino dejas.

• Vasaras mēnešus bauda ceļojot, dodoties izbraucienos gan pa Latviju, gan ārpus mūsu valsts robežām

• Pastaigājas ar suni vai dodas izbraucienos ar riteni.