KARJERAS STĀSTS: Pirmsskolas izglītības iestāde stiprā dzimuma gādībā

Rolands Veikša jau kopš 12 gadu vecuma iepazinis darba specifiku televīzijā – sākumā tie bijuši sīki darbiņi skolēnu vasaras brīvlaikā, bet tagad viņš pilda Latvijas Televīzijas operatora pienākumus. Kā viņš skaidro, televīzija viņu pievelk kā magnēts. Bet pirms astoņiem gadiem viņš ielēca pavisam sev nezināmā lauciņā – kopā ar sievu Elizabeti radīja privāto pirmsskolas izglītības iestādi Lāsīte. Viņš atzīst, ka sabiedrībā ļoti dziļi iesakņojies pieņēmums, ka darbs pirmsskolā ir sieviešu niša. Viņš ar savu piemēru apliecina, ka tas ir aplams stereotips.

Bērns kā impulss biznesam

Rolands norāda, ka savos pusaudža gados nekad nebija iedomājies, ka savu profesionālo darbību saistīs ar izglītības jomu. Tobrīd bija pilnīgi citas intereses un skatījums. Rolandam bija iespēja no dažādiem rakursiem iepazīt darbu Latvijas Televīzijā, un redzētais viņu aizrāva. Un darbs viņam patiesi gāja pie sirds un patīk joprojām. «Es nespēju sevi iedomāties, dienu no dienas, piemēram, sēžot visas astoņas stundas pie datora. Man vajag būt kustībā. Un darbs televīzijā piedāvā šo dinamiku. Man ir iespēja būt daudzu notikumu epicentrā. Televīzija ir kā sava veida narkotika. Un līdzīgas sajūtas ir arī citiem kolēģiem,» stāsta Rolands.

Televīzija gan nav viņa vienīgā darbavieta, jau astoto gadu viņš ir piederīgs arī uzņēmēju saimei, par darbības jomu izvēloties pirmsskolas izglītību. Iemesls pavisam praktisks - meitai tobrīd bija laiks apmeklēt bērnudārzu, bet ar brīvām vietām pirmsskolā bija problemātiski un no niecīgā piedāvājuma ģimene neatrada atbilstošu bērnudārzu, kam uzticēt savu atvasi. Tad arī radās iecere veidot pašiem savu. Ne vienam, ne otram iepriekšējas pedagoģiskas pieredzes nebija. Nebija arī priekšstata, kā veidot pirmsskolu. Bet bija liels gribasspēks un vēlme. Tad nu arī abi urbušies cauri birokrātisko prasību labirintiem un secīgi izpildījuši visas prasības, un pūliņi vainagojās taustāmā rezultātā - 2008. gada septembrī savas durvis vēra Lāsīte.

Ceļā uz ekoskolas statusu

Sākotnēji gan bija doma atvērt vienu izglītības iestādi, taču šo astoņu gadu laikā Lāsītei ir izveidojušās divas filiāles. Nākamais nospraustais mērķis ir iegūt ekoskolas statusu un saņemt Ekoskolas Zaļo karogu. Zaļā domāšana un veselīgu maltīšu pagatavošana Rolanda ģimenē tiek praktizēta jau mājās. «Esam pārliecināti, ka, it sevišķi bērniem, ir jāēd veselīgi. Tāpēc arī pamazām pārtopam par ekoskolu,» teic Rolands.

Taču ne jau visi bērnudārza attīstības etapi noritēja gludi un bez sarežģījumiem. Visgrūtākais esot bijis tieši pats sākums, pirmie trīs gadi - bērnudārzs tika atvērts krīzes pašā sākumā. Arī valsts politika citreiz liekot neizpratnē vien noelsties - vai šajā valstī uzņēmēji tiek novērtēti un vispār ir vajadzīgi, jo, kā Rolands novērojis, bieži vien gaidītā atbalsta vietā uzņēmējs saņem jaunus apgrūtinājumus. Un viņam tas nav saprotams, tāpēc esot bijuši brīži, kad šķitis - jāatmet visam ar roku. Apņēmība un ģimenes atbalsts nav ļāvuši nolaist rokas.

Vīrietis pirmsskolā

Arī pret bērniem un vecākiem ierēdņu rīcība ne vienmēr vērtējama pozitīvi. Piemēram, mēdz būt gadījumi, kad tikai septembrī vecāki uzzina, ka viņu bērnam būs vieta pašvaldības bērnudārzā - vecāki jau pieteikuši bērnu privātajā pirmsskolas izglītības iestādē un mācību gada sākumā tomēr pāriet uz pašvaldības mācību iestādi. Savukārt bērns tiek nevajadzīgi, tā teikt, raustīts no vienas vietas uz citu, kas, Rolandaprāt, tā nav pareiza prakse un rada nevajadzīgas stresa situācijas.

Pats Rolands Lāsītē rūpējas par organizatoriskām lietām, arī grāmatvedību. Principā gādā, lai pirmsskolas izglītības iestāde varētu pilnvērtīgi funkcionēt, vienīgi pedagoģiska rakstura jautājumi uzticēti speciālistiem ar atbilstošu pieredzi un izglītības segumu.

Viņš piekrīt, ka pastāv uzskats, ka darbs pirmsskolas izglītības iestādēs ir piemērots sievietēm. Šis stereotips nav mazinājies arī mūsdienās. «Tāpēc arī Lāsītes vadītāja ir sieviete, jo sabiedrības acīs vīrietis nevar būt labs šādas iestāde vadītājs. Manuprāt, mainīt šos aizspriedumus ir neiespējami. Arī uz vīrieti kā audzinātāju skatās ar aizdomām un neticību. Tā tas ir,» uzskata Rolands.

Prestiža jautājums

Viņš ir pārliecināts, ka bērnudārzā ir jārada tāda vide, lai bērns tajā justos kā mājās. Tās viņam būtu otras mājas, un mazie ķipari uz turieni ietu ar prieku. Un šā mērķa īstenošanā viens no atslēgvārdiem ir personāls. Rolands ir gandarīts, ka daudzi ir ilggadēji darbinieki. «Darbinieki ir zelts. Bērnudārzs nav veikals, kur pārdevējas var mainīties ļoti bieži. Bērns pierod pie konkrētiem cilvēkiem,» akcentē Rolands, piebilstot, ka jaunu kadru piesaiste nav vienkāršs process. «Daļa kļūst par pirmsskolas vadītājiem, bet vairums studē tikai diploma dēļ un strādāt bērnudārzā nemaz netaisās. Jāteic, ka sabiedrības acīs pirmsskola kā darbavieta nekotējas augstu, lai gan tā tam nevajadzētu būt, jo pedagogiem ir būtiska loma, kādi izaugs bērni. Daudzās valstīs pedagogs ir prestiža profesija, bet ne Latvijā. Iemesls? Valsts attieksme. Protams, prestižs uzreiz nebūs augsts, ja pacels algas, tam jābūt kompleksam pasākumu kopumam.»

Nenoliedzami, Rolanda darba dienas ir ļoti piesātinātas, turklāt jāprot pārslēgties no mediju vides uz izglītību un otrādi. Jomas krasi atšķirīgas. «Televīzijā es esmu darba ņēmējs, bet Lāsītē - darba devējs. Un šīs abas lomas ļauj uz lietām paskatīties no abām pusēm. Tas ikdienā noder.»

Lai arī brīvā laika Rolandam ir ļoti maz, viņam ir divas prioritātes, kur un kā to pavadīt, - pirmkārt, ar ģimeni, otrkārt, spēlējot hokeju.