Bērns ar invaliditāti mācās parastā skolā – izņēmumi, ne ierasta prakse Latvijā

Latvijā daudzas lietas ir sakārtotas tikai uz papīra, tostarp arī iekļaujošā izglītība. Ir sarakstīti papīru kalni, kā vajadzētu notikt bērnu ar invaliditāti integrācijai vispārizglītojošajās skolās, taču realitāte krasi atšķiras no dokumentos izklāstītajiem nodomiem.

Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis savā ikdienas darbā ir saskāries ar virkni gadījumu, kad vecāku vēlme savu atvasi ar invaliditāti sūtīt, tā teikt, parastajās skolās izvēršas par īstu cīņu, pat ja bērnam nav intelektuālās attīstības traucējumu. Nevēlēšanās, neizpratne, aizspiedumi ir galvenie bremzējoši faktori, kāpēc iekļaujošā izglītība Latvijā ir vairāk mīts nekā ierasta prakse. Turklāt, kā skaidro I. Balodis, finansiāls segums, lai šī prakse būtu īstenojama, ir pietiekams (gan valsts, gan Eiropas nauda), taču, lai izurbtos cauri birokrātijas lavīnai, vajadzīgi dzelzs nervi un milzu pacietība.

«Mums ir deklarācijas, pamatnostādnes un rekomendācijas saistībā ar izglītības iespējām bērniem ar invaliditāti. Tāpēc, no vienas puses, skolas patiešām var veidot speciālas klases vai atsevišķas izglītības programmas bērniem ar invaliditāti, ir izstrādāts gana daudz metodikas, kā strādāt ar šādiem skolēniem, taču realitāte ir pavisam cita: Apeironam nākas uzklausīt vecāku stāstus, kuri grib sūtīt savu bērnu uz savai dzīvesvietai tuvāko mācību iestādi, bet saņem atteikumu, jo skolai daudz attaisnojumu, lai šādu bērnu neuzņemtu, piemēram, nepieejama vide, nav apmācīti pedagogi, nav atbilstošas izglītības programmas utt.,» stāsta I. Balodis.

Vieglāk pateikt – nē

Tāpēc mācību iestādei ir ērtāk un vieglāk pateikt – nē un norādīt speciālo skolu virzienā. I. Balodis šādu attieksmi skaidro ar elementāru nezināšanu un bailēm, kā mainīsies skolas dzīve, uzņemot savā pulkā bērnu ar invaliditāti. «Skumji, bet skolotāji savā ziņā pat baidās no šādiem bērniem, un dažādi invaliditātes veidi tiek sajaukti, piemēram, bija gadījums, kad meitenīte, kurai bija kustību traucējumi un pārvietojoties vajadzīgs palīglīdzeklis, vēlējās mācīties vispārizglītojošajā skolā, taču skola nevis izrādīja pretimnākšanu, bet bažījās, vai viņa nav arī garīgi atpalikusi,» stāsta I. Balodis. Diemžēl ne tikai skola, bet daļa sabiedrības visus, kas tikai vizuāli nedaudz atšķiras no pārējiem, uztver kā garīgi atpalikušus. Apeirona vadītājs piekrīt, ka sekmīgas iekļaujošās izglītības ieviešanas atslēgvārdi ir ieinteresēta skolas vadība. «Ja vadības līmenī tiek pateikts, ka katrs bērns ir vērtība, risinājumus var atrast. Piemēram, skola, kurā mācījās BMX braucējs Gustavs Pētersīlis, kas salauza mugurkaulu, pēc jaunieša gūtās traumas ierīkoja pacēlāju, lai viņš var turpināt mācības,» norāda I. Balodis. Viņš stāsta, ka finansējums, kas ļautu bērniem ar invaliditāti sekmīgi iekļauties vispārizglītojošajās skolās, ir pietiekams – ir iespējams iegūt finansējumu gan palīgskolotāja, personīgā asistenta, pavadoņa algošanai, palīglīdzekļu iegādei un ne tikai, taču naudas apsaimniekošana ir haotiska: ir jāapmeklē neskaitāmas iestādes, jāgaida garumgarās rindās, lai saņemtu nepieciešamo palīdzību. «Tas ir absurds, ja trīs gadi jāgaida rindā, lai iegūtu ratiņkrēslu, bet skolas gaitas bērns nevar atlikt,» akcentē Apeirona vadītājs.

Iepazīt, nevis izolēt

«Mēs nedrīkstam dzīvot atrauti cits no cita – sabiedrībai ir jāiepazīst bērni ar invaliditāti. Viņi nevar dzīvot savrupi, tāpēc ir jāveicina viņu iesaiste izglītības sistēmā. Pārsteidza reiz kāda ierēdņa paustā ideja par nepieciešamību veidot invalīdu ciematu. Viņiem tur būšot viss nodrošināts. Taču tad viņi dzīvos izolēti no pārējās sabiedrības un plaisa starp abām pusēm veidosies daudz lielāka,» uzsver I. Balodis. Jau tagad sabiedrībā pastāv gana daudz aizspiedumu pret citādiem, piemēram, vecāki mēdz iebilst, ka viņu bērna klasē mācās bērns ar invaliditāti.

Pieejamām būtu jābūt ne tikai vispārizglītojošajām skolām, bet arī profesionālajām mācību iestādēm, koledžām un augstskolām. I. Balodis secina, ka vides pieejamība vissakārtotākā ir tieši augstskolās. Cits jautājums – cik daudz cilvēku ar invaliditāti studijas uzsāk, zinot, cik sarežģīts ceļš ejams līdz tām. «Otrs solis, ko rekomendējam, veidot augstskolās atbalsta punktus, kur gan pasniedzēji varētu iegūt informāciju, piemēram, kā pasniegt lekcijas, ja tajās piedalās students ar dzirdes vai redzes traucējumiem, gan tas būtu kā atbalsta centrs pašiem jauniešiem, kur risināt neskaidrus jautājumus.»

Specskolas zīmogs

I. Balodis stāsta, ka pasaulē netrūkst iedvesmojošu piemēru. Ja atrod īsto mācīšanās pieeju un cilvēkam piedāvā pārdomātu atbalsta sistēmu, viņš var sasniegt apbrīnojami daudz. Piemēram, drīz Latvijā ieradīsies jauniete, kam nav ne roku, ne kāju, bet viņa jau beigusi maģistrantūru. Ar savu piemēru viņa cenšas parādīt, ka viss ir iespējams, ja ir gribasspēks un citu atbalsts, kam ir ļoti liela nozīme. Arī pasaulslavenajam futbolistam Lionelam Mesi ir autisms, taču, kad viņš vēl bija mazs puika, sporta treneris viņā pamanīja talantu un mērķtiecīgi palīdzēja to pilnveidot. «Treneris atrada pareizo pieeju, kā strādāt ar bērnu, kam ir šāda diagnoze. Rezultātā pasaule ieguva neatkārtojamu futbolistu,» piebilst I. Balodis. Arī Latvijas mērogā ir savi pozitīvie stāsti, kuru pamatā gan lielākoties ir vecāku neatlaidība – izcīnīta cīņa, lai viņu atvases pilnvērtīgi iekļautos sabiedrībā. Grūta cīņa, it sevišķi, ja apkārtējie vēlas bērnam uzspiest specskolas zīmogu. «Jā, speciālajās skolās audzēkņiem līdzās ir medicīniskais personāls, taču šis aspekts nav primārākais, skolēnam attīstot savu personību. Parastajās skolās personība attīstās citādā gultnē, arī skatījums uz pasauli veidojas daudz pilnīgāks. Starp bērniem ar invaliditāti var būt arī ģēniji, bet mēs labāk izvēlamies pievērt acis nekā to pamanīt un ieliekam viņus speciālajās skolās, lai arī intelektuālā ziņā daudzi būtu spējīgi mācīties vispārizglītojošā skolā.» Taču specskolas zīmogs padara tālākizglītošanās un darba atrašanas iespējas daudz problemātiskākas.

Jauna kampaņa

Apeirona valdes priekšsēdētājs ir gandarīts, ka reizēm Latvijā tiek īstenotas iniciatīvas, kas vērstas uz jaunu prasmju un zināšanu apguvi tieši bērniem ar invaliditāti, kas varbūt kādam dos papildu pozitīvo stimulu mācīties un ne tikai. Jauniešiem un bērniem ar invaliditāti ir nepieciešams iedrošinājums, jo daudzos mājo maldīgs priekšstats par to, ka invaliditāte ir teju nepārvarams šķērslis jaunu un kvalitatīvu zināšanu ieguvei. Piemēram, Apeirons ir iesaistījies ziedojumu vākšanas akcijā Diena, ziliem brīnumiem pilna (organizē Narvesen sadarbībā ar zinātkāres centriem Zinoo un Zili brīnumi). Akcijas mērķis ir sniegt iespēju teju 360 bērniem un jauniešiem ar invaliditāti no visas Latvijas piedalīties inovatīvās nodarbībās, iepazīt dabaszinātnes. Ziedojumi tiks vākti līdz pat aprīļa vidum, savukārt projekta realizācija notiks, sākot ar šā gada septembri. Par saziedotajiem līdzekļiem Rīgā un Latvijas reģionos tiks rīkotas inovatīvas nodarbības, kas būs veltītas dabaszinātņu izzināšanai. Bērni mācīsies veidot raķetes, attīrīt ūdeni, veidos gudro plastilīnu, kā arī apgūs vēl daudzus citus aizraujošus tematus. Tāpat nodarbību laikā viņi vēros un piedalīsies eksperimentu parādē. Ziedot ir iespējams visās Narvesen veikala tipa tirdzniecības vietās. «Atbalstām šo iniciatīvu, jo tā ir iespēja bērniem ar invaliditāti izzināt interesantā veidā dabaszinātnes, kas varbūt kādu motivēs tām pievērsties padziļināti, vai fiziku, ķīmiju kāds ieraudzīs pavisam citā gaismā. Uz nodarbībām aicināsim nākt visu ģimeni – vecākus, brāļus, māsas, lai ir iespēja visiem pabūt kopā un apgūt ko jaunu. Bez ģimenes atbalsta bērniem ar invaliditāti ir grūtāk dzīvē ko sasniegt,» stāsta I. Balodis.