Ar tik kristālskaidrām acīm, mīļu smaidu un kaut ko piesaistošu. Viņš skatījās uz mani ar dīvainu mirdzumu, kas apspīdēja ikvienas meitenes sirdi, bet manējo jo īpaši. Ikreiz, kad viņš gāja garām, pār mani nošalca liels apreibuma vilnis, kuru es nevarēju kontrolēt.
Tas bija tik neizprotami, un es sev vairāk kārt uzdevumu jautājumu – kas tas ir? Kas notiek ar mani? Biju dzirdējusi kaut ko par mīlestību, bet tas ar mani nedrīkstēja notikt. Tas sāp. Kaut arī mīlestība ir kā vējš - mēs to parasti neredzam, bet sajūtam. Tā notika arī ar mani. Liego vēju sajutu tik stipri, ka vai sirds rāvās ārā, lai tikai pateiktu to, ka mīlu. It kā nenormāli vienkārši, bet tajā pašā laikā visgrūtākais, ko jebkad varētu teikt cilvēkam.
Viss norisinās sirdī un dvēselē.
Pienāca īstā diena. Stāvēju pie skolas ieejas durvīm, gaidīju līdz viņš ieradīsies.
Minūte. Sekunde. Sirds sitiens. Ļoti sīks, bet grūts.
Viņš lūkojās manī tik dīvaini, bet kaut kur dziļumā sajutu aizmiglotu siltumu, kas caurvijās gar mani un viņu, apsedza mūs ar lielu, pelēku un dūmakainu segu, kurai bija plāna, zila maliņa. Tikai es to redzēju. „Nu, ir laiks!” sev sacīju. Kāpēc es to nevaru pateikt? Manas lūpas ir salipušas.
„Tu kaut ko gribēji?”
Es tikai skatījos ar laimes pilnām acīm.
„Es...es...es...vēlējos pateikt Tev tikai to, ka Tu man...to, ka es...to, ka...man ir tik grūti to pateikt...”
Viņš palika turpat, nedaudz piegāja tuvāk un nolieca galvu. Tas beidzot notika. Maigi.
Nekad nebiju domājusi, ka tas var būt tik ļoti vienkārši. Kaut arī tās bija ilgu pilnas mokas.
Savukārt tagad viņš ar mani ir vēl joprojām (pirmās sāpes bija tā vērtas). Mīlu. Tikai es. Punkts. Komatu vairs negribu.