KARJERAS STĀSTS: Celmlauzis hiphopa dejas popularizēšanā Latvijā
Hiphops?! Mūsdienu deja?! Šāds vārdu virknējums pagājušā gadsimta 90. gados radīja ne mazums izbrīna cilvēkos, kad Edmunds Veizāns pilns apņēmības paziņoja, ka veido deju skolu, kur interesentiem apgūt modernus deju soļus. Citu skepse, neticība Edmundu nemaz nemulsināja. Kā viņš pats saka, savā jaunības maksimālismā viņš bija gatavs savu ideju realizēt. Izdevās. Ar deju pedagoģiju savijušās visas viņa līdzšinējais darba gaitas, šobrīd sanāk – viena ceturtdaļa gadsimta.
Nešķirams tandēms
Bet principā deja un Edmunds ir nešķirams tandēms jau no viņa agras bērnības. Mamma trīs gadu vecumā viņu aizveda uz deju pulciņu VEF Kultūras pilī – tur neparko viņš nevēlējās palikt. Tad durvis tika vērtas klubā Vecrīga – tur bija tautas deju pulciņš Veltas Spuravas vadībā. Šī vieta Edmundam gāja pie sirds. Ātri vien pedagoģe secināja, ka Edmundam jāvirzās kur augstāk. «Mans klasesbiedrs tolaik dejoja Dzintariņā. Un es arī uz turieni aizgāju,» atceras Edmunds. Kopā ar tautas deju ansambli viņš krustu šķērsu izbraukājis praktiski visas bijušās padomju sociālistiskās republikas. Bija jāuzstājas dažnedažādos kongresos un ne tikai. Edmunds mācījās ar sporta dejas – tā bija obligāta mācību stunda skolā. «Tā teikt, draugu acīs biju lielais dejotājs, un tad viņi ik pa laikam man uzprasīja, lai taču parādu kādu triku. Ko es varēju demonstrēt? Polku? Džaivu? Tas nebija nekas kruts pusaudžu auditorijai. Sākās mūsdienīgā meklējumi dejās.» Bija pieejams nekodēts MTV kanāls, kur, skatoties videoklipus, Edmunds kļuva par deju kolekcionāru, mācoties tās pats. «Redzēju, ka ir atsevišķi deju stili, kas nepieder ne tautas, ne sporta dejām. Tad, kad mana veidotā programma bija pietiekami gara – varēju interesantiem pasniegt trīs mēnešus ilgas apmācības, secināju, ka varu taisīt savu «modes deju studiju».»
Birokrātijas mudžeklī
Viss gan nenotika uz burvju mājienu – vispirms programma bija jāreģistrē Proletāriešu rajona Finanšu inspekcijā, taču tur uz ideju skatījās lielām acīm. «Man bija jāsaņem patents savai darbībai un sava programma jāizstāv komisijas priekšā, lai tā izsniedz atļauju. Neviens nesaprata, ko es gribu mācīt, kas ir modes dejas un kam kas tāds vajadzīgs. Tomēr biju neatlaidīgs. Iesniedzu visus vajadzīgos dokumentus, un viena komisijas locekļa paustā doma bija aptuveni šāda: iedosim viņam to atļauju. Ja nekas viņam nesanāks, nākamgad vairs pie mums nenāks,» stāsta Edmunds. Taču pesimistiskā prognoze nepiepildījās – interesenti bija. Šim birokrātijas procesam bija jāiziet cauri katru gadu – un tā vismaz sešus septiņus gadus no vietas, līdz šī kārtība ieguva citus vaibstus. Kas neļāva iecerei atmest ar roku, ja citi neslēpa savu negatīvo attieksmi par idejas izdošanos? «Jaunības maksimālisms, ambīcijas, ticība sev un iekšēja pārliecība – ja jau pasaulē mūsdienu dejas ir iecienītas, ir jāiet līdzi laikam un arī Latvijā tās var būt populāras,» atbild Edmunds.
Studijas dibināšana sakrita ar laiku, kad hiphops pasaulē piedzīvoja otro popularitātes vilni. Un Edmunds sāka aizrauties ar to. «Dzirdēju sakām, ka hiphops no modes izzudīs tāpat kā lambada, bet pagājuši teju 30 gadi, un tas ir tikai audzis plašumā. Protams, popularitāte ir viļņveidīga, bet hiphops pastāv joprojām.»
Salīdzinoši nesen – pirms pieciem gadiem – skola ieguva valsts akreditētas mūsdienu deju skolas statusu (līdz ar to audzēkņi, absolvējot skolu, iegūst valsts atzītu diplomu). Un tā arī bijusi cīņa vairāku gadu garumā ar ierēdņiem, līdz tika atzīts, ka tāds dejas stils pastāv un ar to ir ieinteresēti nodarboties daudzi jaunieši, turklāt nevienam īsti nebija skaidrs, kā akreditēt deju skolu. Pieredze ierēdņiem bija mūzikas skolu akreditācijā. «Bija jāsaraksta 148 mapes ar dažādiem papīriem!» rezumē Edmunds.
Atzīme otršķirīga
Tāpat ne mazums nervu šūnu tika patērēts, lai hiphopa deju iekļautu Dziesmu un deju svētkos. «Nepagāja ne 15 gadi, kad mums atļāva radīt lieldeju. Kolektīvu, kam tuvs šis dejas žanrs, šobrīd ir gana daudz,» skaidro Veizāna deju skolas dibinātājs un pasniedzējs.
Skolā mācās bērni jau no trīs gadu vecuma, bet viskuplāk pārstāvēti ir sākumskolēni un pamatskolēni, ir arī apmēram 35 vidusskolēni. Taujāts, ko, viņaprāt, deja pusaudzim iemāca, Edmunds atbild: «Deja cilvēkam palīdz socializēties. Deju skolā satiekas līdzīgi domājošie, te ir vide, kurai viņi jūtas piederīgi. Deju skolā apgūst ne tikai deju soļus, bet nereti šeit tiek stiprināta motivācija mācīties kopumā. Vecāki to ir atzinīgi novērtējuši.» Kā jebkurā skolā, arī šeit ir jākārto dažādas ieskaites, taču, kā skaidro Edmunds, iegūtā atzīme ir otršķirīga, galvenais ir pats mācīšanās process. «Bieži vien sabiedrībā atzīme tiek uztverta, pasniegta kā diagnoze. Bet mūsu skolā atzīme ir kā motivācijas instruments. Vienam tā kalpo kā pendele par paviršu attieksmi, otram kā iedrošinājums.»
Izglītības segums
Edmunda dienas neaizrit deju skolā vien, viņš ir arī Latvijas Kultūras koledžas docents un ik pa laikam iesaistās dažādos projektos. «Esmu arī četru bērnu tēvs. Tāpēc dažreiz ar 24 stundām diennaktī ir par maz, lai visu paspētu, taču esmu iemācījies pārslēgties no viena darba, aktivitātes uz otru.»
Runājot par viņa izglītības segumu, Edmunds ir apguvis gan uzņēmējdarbības pamatus, gan skolvadību. Iegūts ir arī doktora grāds, aizstāvot promocijas darbu Pusaudžu vērtību attīstība hiphop kultūras deju skolā. Iestāties doktorantūrā viņš nolēma pēc kādas sarunas. «Latvijas Kultūras koledžai bija laikmetīgas dejas programma. Tajā vienu gadu iestājās daudz breikeru un hiphoperu. Direktore man prasīja, vai nevēlos veidot savu apakšprogrammu, kur viņus mācīt. Protams, ka vēlējos. Tikai bija jāizpilda vairāki priekšdarbi, un viens no tiem – jākļūst par docentu.».