KARJERAS STĀSTS: Profesionālās gaitas kā Himalaju kalniņi

Santras Kononovičas profesionālās gaitas dažu brīdi var pielīdzināt Himalaju kalniem – kad sasniegta kāda virsotne, var nākties no kalna doties arī lejup. Viņa ir pārliecināta, ka nevajag baidīties arī no karjeras kritumiem. Vispār bailes nav labs sabiedrotais, ja cilvēks vēlas ko dzīve sasniegt, uzskata Santra.

Pēc iegūtās izglītības Santra ir reklāmas speciāliste, taču šajā profesijā nav strādājusi, jo visas savas līdzšinējās darba gaitas saistījusi ar izklaides un atpūtas jomu, kur ieņemti dažnedažādi amati. Vienlaikus Santra atzīst – lai arī nestrādā atbilstoši apgūtajai specialitātei, tomēr studijas devušas vērtīgu zināšanu bagāžu, ko izmantot ikdienā, – izzināti psiholoģijas, komunikācijas, biznesa vadības pamati.

Likteņa pirksts

Santra jau vairāk nekā desmit gadu par savu darbavietu sauc atpūtas un izklaides tīklu Klondaika. Uzņēmuma un viņas ceļi savijušies ļoti pēkšņi un zibenīgi, bet uz ilgu laiku. Santra neslēpj – kā jau daudzi jaunieši, kas vēlas ienākt darba tirgū, arī viņa savu CV aizsūtīja daudziem uzņēmumiem. «Tiku uzaicināta uz darba pārrunām kādā apavu veikalā Sarkandaugavā. Biju ceļā uz turieni. Brauciena laikā man piezvanīja no Klondaikas un prasīja, vai pēc stundas varu ierasties uz darba interviju. Nevilcinoties piekritu. Attapos, kāpjot autobusā, kas ved atpakaļ uz centru.» Kāpēc viņa tik spontāni mainīja domas un no vienām darba pārrunām devās uz citām, Santrai līdz šodienai nav izskaidrojuma. Viņa prāto, ka varbūt tas bija likteņa pirksts. Pēc divām dienām viņa tika pieņemta darbā toreizējā Klondaikas kazino.

Santrai pirmais amats tur bija garderobiste, pēc aptuveni pusgada viņai tika uzticēti viesmīles pienākumi. Pagāja atkal aptuveni seši mēneši, un Santra uzzināja par brīvu bārmeņa vakanci citā Klondaikas filiālē. «Tas bija vēl atbildīgāks amats, arī grūtāks, jo bārmenis apvieno arī psihologa profesiju, – reizēm šķita, ka par citu dzīvēm zinu vairāk nekā par savējo.» Pēc kāda laika filiāle meklēja grāmatveža palīgu. Lai arī šī joma Santrai bija nezināma, tomēr viņa uzņēmās jaunos darba pienākumus (tika apgūti arī attiecīgi kursi, kā arī veltīts laiks pašizglītošanās procesam un uzklausīti kolēģes – pieredzējušas grāmatvedes padomi). Tādu pašu vakanci izsludināja vēl kāda filiāle – arī tur jaunā sieviete pieteicās un ieguva darbu, vienlaikus bārmeņa profesijai uz kādu laiku sakot ardievas, jo par maz būtu dienā stundu, lai visus amatus un darbus spētu apvienot.

2007. gadā uzņēmums piedzīvoja reorganizāciju, un tas ieviesa korekcijas arī Santras darbā – viņa kļuva par biroja darbinieci, turpinot pildīt grāmatvedes pienākumus. Viņa uzsver, ka ļoti liela vēlme bija tikt atpakaļ pie klientiem, atgriezties notikumu virpulī, jo darbs ofisā bija pārāk monotons. Katrā ziņā Santras būtībai ne pārāk piemērots.

Kāpumi un kritumi

Pēc spraigā vairākus gadus ilgā skrējiena Santra uz diviem gadiem devās bērna kopšanas atvaļinājumā, lai ar jauniem spēkiem atgrieztos apritē. Aprunājoties ar vadību par saviem atgriešanās scenārijiem, izkristalizējās, ka jaunā sieviete varētu vēlreiz atgriezties bārmenes ampluā. Darbs bija gandrīz dažu soļu attālumā no mājām. Santra piedāvāto iespēju akceptēja. Ilgi viņa gan šajā amatā neuzkavējās, jo pieteicās konkursam uz brīvo TexMex restorāna vadītājas amatu vienā no Klondaikas Rīgas filiālēm. «Bērns man deva pārliecību par sevi, ka es spēju un varu būt vadītāja, lai gan pieredzes un zināšanu vadībā man nebija. Tomēr konkursu izturēju.» Atkal bija lēciens nezināmajā. Santra gan ir pārliecināta – ja ir gribasspēks, nekas nav pa grūtu, viss ir apgūstams. Pirmie soļi vadītājas ādā, protams, nebija ļoti pārliecinoši, bija jāatrod arī kontakts ar komandu, kas uz jauniņo sākotnēji skatījās ar skepsi, taču pamazām visi procesi sāka ritēt savu gaitu. Pēc gada gan tika pieņemts lēmums vadības grožus uzticēt citam cilvēkam, bet Santra atgriezās pie viesmīles pienākumiem. «Nav jābaidās no kritumiem. Tā arī ir pieredze,» secina Santra. Interesanti, bet pēc pusgada jau atkal Santrai radās iespēja atgriezties vadītājas pozīcijā. Īsti Himalaju kalniņi.

Uz Salaspili

2013. gada rudens nāca ar jaunām vēsmām – Santrai piedāvāja vadīt Klondaikas Salaspils filiāles restorānu Texmex un bāru. Bet pēc neilga laika bija iespēja savā pārziņā pārņemt arī spēļu zāles sektoru. «Lai arī šis Klondaikas atzars man bija samērā svešs un neiepazīts, tomēr, tā kā pēc dabas esmu azartisks cilvēks, piekritu kļūt par visas Salaspils filiāles vadītāju,» stāsta Santra. Pirmās nedēļas var pielīdzināt īstām uguns kristībām – daudz kas bija jāapgūst pilnīgi no jauna, taču mācīšanās laiks bija ierobežots. «Sajutos kā sesijas laikā augstskolā,» smaidot atceras Santra. Viņas pienākumus var iedalīt trīs lielos blokos – darbs ar komandu, darbs ar klientiem un rūpes, lai filiāle būtu rentabla. «Mēs jau smejamies, ka filiāles vadītāji ir cilvēki, kuriem darba diena ilgst 25 stundas, taču ar šo dinamisko darba ritmu esmu ļoti apradusi. Man pat citreiz brīvdienās gribas aizbraukt uz filiāli – aprunāties ar darbiniekiem, ar klientiem, ar kuriem cenšamies veidot draudzīgas attiecības, lai komunikācija starp viņiem un personālu nav lietišķa, bet veidojas neformālāka.»

Klondaikas Salaspils filiāles vadītāja arī vismaz tuvākajos gados saredz sevi uzņēmuma komandā un ir apņēmusies turpināt uzlabot savas vadītās filiāles darbību un celt darbinieku profesionalitāti.

Starp citu, arī Santras vīrs vada vienu Klondaikas filiāli, tāpēc kopīgi ir ne tikai atpūtas brīži, bet arī darbā risināmi jautājumi, salīdzinot savu veikumu.