Ceļš līdz savas profesijas atrašanai katram ir savs – vienam skaidrību palīdzējis ieviest vecāku piemērs, otram – aktīva darbošanās interešu izglītībā, vēl kādam maldīšanās karjeras labirintos prasījusi vairākus gadus.
Tik atšķirīgi ir gados jaunu cilvēku stāsti un pieredze, tomēr viņi visi ir vienisprātis – savas intereses un spējas, talantus var un vajag pārbaudīt, praktiski darot, un aktīviem sevis meklējumos jābūt jau skolas laikā. Tad ir mazāka iespēja nošaut greizi nākotnes profesijas izvēlē.
Tehnisko domāšanu iegulda uzņēmumā
Piemēram, Mikus Upmalis uzreiz pēc vidusskolas pabeigšanas ir izveidojis savu IT uzņēmumu (3D printeri). Iedīgļi šādam karjeras virzienam principā meklējami jau laikā, kad Mikus bija 7. klases skolnieks un sāka apmeklēt robotikas pulciņu, kas puiša vienu no stiprajām pusēm – tehnisko domāšanu – attīstīja vēl vairāk. Vienu vakaru, klejojot interneta dzīlēs, Mikus atrada informāciju par 3D printeriem. Lasītais viņu aizrāva, un viņš nolēma pats tādu uzkonstruēt. To viņš sev izvirzīja kā pārbaudījumu. Izdevās. Nākamais pārbaudījums – vai viņš spēj vadīt pats savu uzņēmumu un ar savām zināšanām arī ko nopelnīt. Uzņēmums jau dažus mēnešus ir dibināts, arī ienākumi sāk rasties. Mikus nevar droši apgalvot, ka arī pēc 5 vai 10 gadiem viņš būs uzņēmējs, taču skaidri zina – viņš būs pamēģinājis.
Ceļā uz savu uzņēmumu ir Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 11. klases skolniece Vēsma Asja Kurzemniece. Savu nākotni saistīt ar uzņēmējdarbību Vēsma nolēma 8. klasē, kad kopā ar klasesbiedrenēm izveidoja skolēnu mācību uzņēmumu. «Man patīk pārdot, man patīk no sava darba gūt maksimumu,» norāda Vēsma. Viņa vēl šobrīd taustās, kādā jomā savu uzņēmumu veidot, tomēr ir pārliecināta, ka pārdot var visu, ir tikai jāatrod labāks veids, kā pārdot.
Lēmums 31. augustā
Bet 21 gadu vecais Haralds Saušs ir izvēlējies pavāra profesiju. Viņš norāda – lai arī kādreiz rosīšanās virtuvē tika vairāk uztverta kā sieviešu darbs, tomēr tagad neskatāmi piemēri apliecinājuši, ka izcili pavāri varbūt arī vīrieši. Arī Haralds ir apņēmies par tādu kļūt. Pirmās iestrādes ļoti labas, piemēram, viņš ir WorldSkills 2015 dalībnieks un tur savā specialitātē ieguvis pirmo vietu, izkonkurējot daudzu citu valstu pavārus. Haralds pavāra profesiju pieskaita radošo specialitāšu saimei, un virtuves māksla viņu saistījusi kopš bērnības, raugoties, kā vecmamma gatavo ēdienu, tomēr skolas laikā to neuztvēra kā savu nākotnes profesiju. Haraldu neuzrunā klasiskās receptes, viņš katram ēdienam grib piešķirt savu rokrakstu. Pavāra arodu viņš apguva profesionālajā skolā un savu izvēli nenožēlo. «Pienāca 9. klases beigas, un es nevarēju sev atbildēt, kas es gribu būt. Baudīju vasaru, līdz pienāca 31. augusts,» stāsta Haralds. Kā zibens no skaidrām debesīm nāca apjausma, ka ilgāk vecāku paspārnē viņš vairs negrib atrasties, arī mācības vidusskolā likās nogurdinošas. Tāpēc viņš iestājās profesionālā skolā. Viņš atceras, ka jau no 1. kursa bija iegūta stabilitātes sajūta, jo līdzās vispārizglītojošajiem priekšmetiem viņš mācījās arī arodu. Lai arī Haralds atzīst – ķīmija noteikti nav bijusi viņa mīļākais priekšmets, tomēr no tās nav iespējams izvairīties, arī esot pavāra amatā, piemēram, pagatavojot marinādi. Tā gan nav klasiskā ķīmija, Haralds to dēvē par gastro ķīmiju.
Savukārt RTU Inženierzinātņu vidusskolas skolēnam Vladislavam Aščeulovam tieši ķīmija ir sirdslieta. Mācoties vēl 10. klasē, viņš droši apgalvo, kā būs ķīmiķis. «Man reiz tētis parādīja eksperimentu ar etiķi un sodu. Tolaik vēl gāju bērnudārzā. Redzētais atstāja ilglaicīgu iespaidu. Ķīmiju saredzēju nevis kā garlaicīgu, sarežģītu zinātni, bet veidu, kā izpausties,» skaidro Vladislavs. Viņš ir pamēģinājis sevi realizēt arī mākslā – apguvis klavierspēli, bet zinātne ņēma virsroku pār mākslu.
No augstskolas uz tehnikumu
Savu vietu dzīvē ar pirmo piegājienu neatrada Silga Čerpinska. Pēc vidusskolas viņa iestājās Latvijas Kultūras akadēmijā un tur mācījās franču valodu. «Bija 2008. gads, valstī krīze, neviens īsti nevarēja pateikt, kādi speciālisti būs pieprasīti nākotnē, tāpēc gāju tur, kur sirds sauca,» stāsta Silga. Kad augstskolas diploms bija iegūts, darba piedāvājumu nebija. Silgai nācās spert soli atpakaļ un rūpīgāk pārdomāt profesijas izvēli. Viņa iestājās Rīgas Valsts tehnikumā, izvēloties poligrāfiju. Viņa iestājās darba vidē balstītā mācību programmā – izglītošanās process ilga 1,5 gadus, un, vēl mācoties, viņa atrada darbu izvēlētajā profesijā. Turklāt darbā viņai noder arī franču valodas zināšanas, jo uzņēmuma klientu vidū ir arī Francijas pārstāvji. Silga secina, ka nereti darba iespējas profesionālo skolu audzēkņiem ir labākas nekā augstskolu absolventiem.
Bet Eva Kataja pirms lēmuma pieņemšanas, kas vēlas būt, samērā skrupulozi izpētīja studiju piedāvājumu. Lai arī tobrīd uztura speciālista profesija Latvijā bija maz zināma, viņa tajā saskatīja perspektīvu. Neskatoties uz vecāku neizpratni, Eva nolēma studēt tieši šo jomu. Lai tiktu augstskolā, vidusskolas pēdējā klasē vajadzēja iespringt eksakto zinību apguvē, jo Eva bija izvēlējusies humanitāro novirzienu. Viņa norāda, ka šad un tad piezogas šaubas par savas izvēles pareizumu, jo, piemēram, darba apjomu ir grūti prognozēt un tas ir viļņveidīgs, tomēr saprot, ka katrai profesijai ir sava garoziņa, un tāpēc uzreiz plinti krūmos nevajag mest, ja pati profesija šķiet interesanta.
KARJERAS NEDĒĻA