Prasme mainīties līdzi darba tirgus vajadzībām un neiestrēgt vienā profesijā ir stūrakmens sekmīgām profesionālām gaitām. Pielāgošanās, protams, prasa arī neatlaidību un vēlmi mainīties, un tās Jānim Brunavam netrūkst – viņš savā darba mūžā nodarbošanos ir koriģējis piecas reizes.
Pēc izglītības Jānis ir pārtikas iekārtu mehāniķis. Par šādu izglītības ceļa izvēli nebija ne mazāko šaubu – kopš bērnības Jāņa sirdslieta ir mehānika. Bija arī tālejoši plāni studēt Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad – Rīgas Tehniskā universitāte), taču nepaveicās iestājeksāmenos, un Jānis tika iesaukts armijā. Atgriežoties no dienesta, Jānis secināja, ka 21 gada vecumā jāspēj sevi nodrošināt pašam, tāpēc izglītības turpināšanas plānus atlika un uzsāka darba gaitas. Jānis stāsta, ka darbu atbilstoši savai iegūtajai specialitātei varēja atrast, taču darba samaksa nebija vilinoša. «Tajā laikā labu atalgojumu varēja nopelnīt, strādājot taksometru parkā,» atceras Jānis. Šofera arodā viņš, var teikt, jutās kā zivs ūdenī – braukšanas prasmes bija noslīpētas teicamā līmenī, jo Jānis jau kopš 14 gadu vecuma piedalījās braukšanas sacensībās, sākot ar kartingu. Iepazīts arī motosports.
Pieci gadi jūrā
Jānis norāda, ka darbs palīdzēja iegūt stabilus finansiālus pamatus, lai varētu lūkoties pēc jauniem apvāršņiem. Un tos viņš arī atrada – autoservisā sāka strādāt par galveno inženieri, bija arī autoservisa priekšnieks. Darbā viņš iepazinās ar kolēģes vīru, kas bija kuģa kapteinis, un vārds pa vārdam – Jānis tika pierunāts nākt strādāt uz kuģa par mehāniķi. Iegūtais izglītības dokuments gan neatbilda jaunā darba specifikai, tāpēc Jānis uz laiku atgriezās skolas solā, pārkvalificējās, nokārtoja vajadzīgos eksāmenus un «aidā jūriņā». «Gribēju redzēt pasauli, un darbs šo manu vēlmi piepildīja. Piecu gadu laikā apceļoju gandrīz visus kontinentus, neesmu bijis vien Austrālijā,» norāda Jānis. Visneaizmirstamākie mirkļi viņam saistās ar Bangkoku. «Šī eksotiskā zeme ir jāredz! Viņiem ir vienreizēja virtuve, dzīves stils.»
Darbs uz kuģa, nenoliedzami, ļāva iekrāt pieklājīgu kapitālu, kas mudināja uzsākt pašam savu biznesu. Ideju piespēlēja domubiedrs, kas ieteica no izejvielām (liellopu subprodukti), kas ievestas no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas, taisīt suņu delikateses eksportam. Iecere Jānim iepatikusies, jo suņi ir viņa sirdij ļoti tuvi. «Mamma man ir stāstījusi kādu gadījumu, kas man radījis ļoti īpašu attieksmi pret suņiem. Proti, es vēl biju pavisam maziņš – gulēju ratiņos, bet mamma netālu upē mazgāja veļu. Mums tolaik mājās dzīvoja suns Barss, skolots un paklausīgs, kas bija atbrīvots no darba policijā, jo baidījās no šāvieniem. Es ratiņus sakustināju, un tie iekrita upē, bet suns mani iznesa sveiku un veselu krastā,» stāsta Jānis.
No virsotnes bezdibenī
Tāpēc – domāts, darīts – tika atvērta ražotne, uztaisīta kalte, kur šos subproduktus kaltēt. «Pats pieprasītākais produkts bija kaltēti buļļu peņi, to garums sasniedza pat 1,70 metru. Taču, piemēram, Krievijā šīs izejvielas vienkārši meta ārā, tāpēc par mūsu interesi tos iegādāties ļoti brīnījās, taujājot, ko mēs ar tiem darām. Protams, mēdzām arī viņus izjokot, sakot, ka no tiem, piemēram, taisām košļājamās gumijas vai nogādājam tos institūtiem, kas tos attiecīgā vietā piešuj vīriešiem.» Biznesa vidē tika aizvadīti vienpadsmit ļoti rosīgi gadi, taču, līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES), Latvijā vairs nevarēja ievest subproduktus no minētajām valstīm. Jānis meklēja alternatīvas, bet tad galā produkta cena būtu pārāk augsta. Bizness kļuva nerentabls, un šai nodarbei treknu punktu pielika ievestās kravas arests. «Tiku pataisīts par noziedznieku, kas ES ieved indi,» atminas Jānis.
Viņš atzīst, ka uzņēmējdarbības noriets bija drūms periods. «Vienā brīdī man bija viss, piederēja uzņēmums, otrā brīdī biju jau bezdarbnieks.» Taču ilgi Jānis nesēdēja, rokas klēpī salicis, – viņš apguva datorprasmes un pavisam nejauši saņēma piedāvājumu sākt strādāt pie būvmateriālu ražotāja SIA Sakret. «Mans kaimiņš tur jau strādāja un sacīja, ka uzņēmums meklē mehāniķi. Sākumā uz šo piedāvājumu raudzījos skeptiski, jo neko daudz par uzņēmuma nozari nezināju. Taču nolēmu pamēģināt,» stāsta Jānis.
Precīzi kā Šveices pulkstenis
Uzņēmumā darba gaitas viņš sāka kā mehāniķis un deviņu gadu laikā ir pakāpies līdz galvenā mehāniķa amatam. Viņa galvenais uzdevums ir raudzīties, lai visas iekārtas darbotos kā precīzs pulkstenis, jo, līdzko kāda iekārta apstājas, ir dīkstāve. «Man ir jāparedz, kurš mehānisms varētu iziet no ierindas, un tas jau laikus jānovērš. Kavēties nedrīkst ne mirkli,» uzsver Jānis. Ir dažādi mērinstrumenti, kas palīdz laikus pamanīt kādu problēmu, turklāt Jānis teic, ka viņš jau no tāluma spēj saklausīt, kad kāda iekārta nedarbojas kā nākas.
Darbu ar Sakret ražošanas iekārtām viņš apguva pašmācības ceļā, turklāt, rūpējoties par ražošanas efektivitāti, ir arī modernizējis vairākas ražošanas iekārtas, tās pārtaisot, piemēram, uzstādīti automātikas sensori, kas laikus ziņo par kādu novirzi no normas, uztaisīta papildu ventilācijas sistēma, lai uzlabotu darba vidi. «Tāpat, redzot, ka darba dienu izskaņās uz grīdas veidojas dažādi nobirumi, ieviesām novitāti, lai materiāli tur nenokļūtu, bet pa reni tiktu aizvadīti un iebērti atsevišķā maisā, tādējādi materiāls vairs vienkārši netiek izmests,» skaidro Sakret galvenais mehāniķis.
Vajadzīgi nākotnes speciālisti
Inovāciju ieviešanā lieli palīgi ir arī Jāņa uzraudzībā strādājošie mehāniķi. «Tas ir komandas darbs, tāpēc kopīgi izvērtējam darāmos darbus,» stāsta Jānis. Viņš ir priecīgs, ka uzņēmumā ienāk jaunā maiņa, taču, skatoties uz Latvijas kopainu, piekrīt, ka inženieru trūkums kļūst arvien izteiktāks. «Mūsu ikdienu atvieglo dažnedažāda tehnika, mehānika. Allaž būs vajadzīgi speciālisti, kas ar to prastu rīkoties, labot, pilnveidot,» inženierzinātņu nozīmi pamato Jānis, piebilstot, ka darba tirgū ir vajadzīgi nākotnes speciālisti. «Nepietiek vien ar, piemēram, desmit gadu ilgu pieredzi, iekārtas, tehnoloģijas mainās, un par šiem procesiem ir jābūt zinošam. Arī man ir jāseko līdzi aktuālākajam. Jāmācās ir visu laiku,» secina Sakret galvenais mehāniķis.
Tikpat dzirkstoši kā darba soli Jānis aizvada arī savu brīvo laiku. Viņam ir divi vaļasprieki – makšķerēšana un motosports. «Makšķerēt patīk tikai vasarā. Dzīvoju pie Daugavas, tur arī zivis pārsvarā ķeru. Taču mēdzu doties makšķerēt arī uz Ventu un Salacu.» Gadījušies arī ievērības cienīgi lomi, piemēram, noķerts 3,8 kg smags zandarts, lielākā karpa svērusi 7,5 kg, līdaka – 4,5 kg. Teju, teju klāt būs jaunā motosezona, un arī tai Jānis pamazām gatavojas, lai ar savu HarleyDavidson dotos gadskārtējā sezonas atklāšanas braucienā ar citiem motosporta entuziastiem.
