Veselības aprūpe – valdības rūpju bērns?

Kas traucē dejotājam?

Bez mitoloģiskiem un nepamatotiem apgalvojumiem, ka PVN paaugstināšana šajā situācijā ir izmisuma līdzeklis (interesanti kam?), vienīgais “aiz matiem pievilktais” pamatotais iebildums par labu darbaspēka nodokļu paaugstināšanai (iepretim PVN), ir tas, ka to uz sevis neizjustu tie (parasti - sociāli visievainojamākie), kuru legālos ienākumus veido nevis darba samaksa, bet pabalsti un pensijas - taču, ja valdībai tik tiešām rūp šo cilvēku liktenis, tad ir elementāri panākt “fiskāli neitrālu” ietekmi šeit arī pie PVN likmes paaugstināšanas - kompensējot šo papildus izmaksu slogu sociāli maz aizsargātajiem atbilstoši koriģējot pabalstu apjomus vai pensiju neapliekamo minimumu. “Fiskālā telpa” no PVN paaugstināšanas to atļaus, jo, kā to nav grūti saprast, šis sociālais slānis ar savu patēriņu neveidos galveno PVN ieņēmumu sadaļu.

Ja valdības iecerētā “nodokļu reforma” nav tikai PR pasākums, lai iegūtu politiskās dividendes no solījumiem, kurus nav domāts pildīt, tad visnotaļ savāda ir līdzšinējā diskusija par iespējamajiem “risinājumiem” rast papildus fiskālo telpu veselības aprūpei - aizmirstot (vai nespējot tos paturēt prātā?) par “nodokļu reformas” mērķuzstādījumiem. Šādai varas mazspējai ir grūti noticēt.

Tas vairāk izskatās pēc cītīgas risinājuma procesa imitācijas - vētras taisīšanas ūdens glāzē, lai parādītu, cik gūti un smagi šis “risinājums” ir nācis, un tāpēc sabiedrībai tas būs jāpieņem ar pateicību (savādāk - vispār neko nedabūsiet!), un, lai kāds pat neatļautos aizdomāties un norādīt, ka patiesībā tas nav nekāds risinājums veselības aprūpei, bet tikai kauls, kas pamests sabiedrībai, lai tā uz kādu brīdi noklustu un netraucētu bīdīt tālākās varas “štelles”, kamēr vēl šai koalīcijai tas ir lemts.

Patiesībā, ja vien tiešām to vēlētos, rīcībspējīgai varai šāda “risinājuma” atrašanai pietiktu ar 5 minūtēm.

Kāpēc sanāk tikai “pamests kauls”?

Neatkarīgi no tā vai tas būs procentpunkts no IIN, PVN vai sociālās apdrošināšanas iemaksām, par ko tagad tiek diskutēts - tā radītā fiskālā telpa neveidos vairāk kā 80 -90 miljonus eiro (atkarībā no tā, kuru nodokli izvēlēties) pat tad, ja papildus tam pieskribinās vēl kaut ko no akcīzes nodokļa - tas dos klāt vēl dažus miljonus. Jā, it kā jau vērā ņemama summa (ja neattiecina to uz reāli radīto veselības aprūpes caurumu). Taču cik pamatoti ir valdības solījumi un sabiedrības gaidas, ka ar to beidzot tiks atrisināts sāpīgais rindu jautājums, medikamentu pieejamība, atalgojums mediķiem, utt. ?

Kā tad reāli izskatās veselības aprūpes pakalpojuma groza finansējums, un cik liels ir tas caurums, kurš būtu jāaizlāpa, lai panāktu gaidāmo rezultātu? Saskaņā ar pašas Veselības ministrijas sniegto informāciju, kopējais finansējuma deficīts sastāda aptuveni 749 miljoni eiro, un tas sadalās sekojoši:

Pat ja valdībai izdosies vienoties par “iespējamo” risinājumu, tā pienesums kopējā ietvarā izskatās maigi sakot nepārliecinoši:

Publicitātes foto

Velns slēpjas detaļās. Un šeit vietā būtu aizdomāties un pajautāt valdībai - kā tad īsti tiks sadalīts šis atrastais finansējums, un kāds būs tā reālais pienesums konkrēti katrai samilzušajai problēmai, kuru tiek solīts atrisināt? Valdībai šeit būtu jādod skaidra atbilde, lai sabiedrībai būtu iespēja solīto izvērtēt. Tas parādīs, cik reāli ir šie valdības centieni, vai arī tā ir tikai putu taisīšana, lai glāze izskatītos pilna.

Patiesības mirklis - pārdomām

Ir solījumi, un ir reālie darbi. Reaģējot uz mediķu uzstājīgo prasību (pat gatavību streikot) mainīt klaji netaisnīgo situāciju saistībā ar tā saucamo “pagarinātā normālā darba laika samaksu”, tika izstrādāts un ar mediķiem saskaņots kompromisa risinājums, kurš paredz pakāpenisku “pagarinātā normālā darba laika” samazinājumu un darba samaksas pieaugumu par to: 2017. gadā + 10% salīdzinot ar “normālā darba laika” samaksu, 2018. gadā + 20 %, 2019. gadā + 35%, bet sākot ar 2020. gadu “pagarinātā normālā darba laika” vairs nebūs, un par virsstundām mediķiem tiks maksāts tāpat kā visiem, saskaņā ar darba likumu - divkāršā apmērā.

Lai izvairītos no tālākiem mediķu nemieriem, šo saskaņoto risinājumu tika apsolīts īstenot steidzamības kārtā. Taču realitātē izrādījās, ka solītajos grozījumos Ārstniecības likumā tika paredzēts tikai sākotnējais minimālais pieaugums par 2017.gadu un solītais pārejas perioda gala termiņš - 2020.gads, savukārt par tālāko solīto samaksas pieaugumu 2018. un 2019. gadā likumprojektā tika piedāvāts lemt Ministru kabinetam, nenosakot valdībai nekādu pienākumu ievērot šo mediķiem apsolīto pieaugumu. Tas dod iespēju valdībai izlemt jebko, arī vienkārši ignorēt solīto. Lai novērstu šādu iespēju, tika iesniegts priekšlikums likumā skaidri nodefinēt šo samaksas pieaugumu - nosakot MK pienākumu ievērot šo ar mediķiem saskaņoto risinājumu, kad tam būs jālemj par darba samaksas pieaugumu 2018. un 2019.gadam - šis priekšlikums sastapa izmisīgu pretestību no risinājuma solītājiem un tika noraidīts. Tā arī nespējot pielasīt argumentus šī priekšlikuma noraidīšanai.

Tas ir patiesības mirklis, ko būtu vērts ņemt vērā mediķiem vērtējot solīto atalgojuma pieaugumu - cik tas ir reāli sagaidāms, ja pat par fiskāli vismazāko solījuma daļu (skat. grafiku ) solītāji izmisīgi atteicās uzņemties skaidras saistības likumā īstenot šo savu doto solījumu izpildi?

Ar naudu vien nepietiks

Ir skaidrs, ka veselības aprūpei nepieciešamais finansējums netiks atrasts. Tāpēc līdz ar piedāvāto “risinājumu” valdībai būtu jānāk ar skaidru ceļa karti - kurp šī nauda aizies, lai šī nauda nokļūtu tur, kur tā ir paredzēta (caur esošajiem deformētajiem tarifiem?), un redzējumu - kā tiks sakārtota veselības aprūpes nozare, nodrošinot tai ilgtspējīgu funkcionalitāti, nepieciešamo kvalitāti un atbilstošu finansējumu pārredzamā nākotnē.

Un šeit ļoti liela nozīme ir sekmīgai “e-veselības” ieviešanai (nevis “izkastrētai”, bet ar atbilstošu funkcionalitāti), lai to varētu izmantot kā instrumentu, ar kuru var caurlūkot un analizēt finansējuma plūsmas un notiekošo veselības nozarē.

Tas ļautu mums pamazām veidot tādu veselības aprūpes sistēmu, kura būtu motivēta nevis pelnīt uz slimības rēķina, bet gan rūpēties par to, lai slimības būtu mazāk - lielāku uzsvaru liekot uz profilaksi un rehabilitāciju, lai slimības censtos novērst jau to iedīglī, nevis ļautu tām samilzt, pēc tam tērējot naudu dārgās procedūrās un medikamentos.

Šobrīd pēc modernas aparatūras nodrošināšanas uz vienu iedzīvotāju, mēs esam vienā no vadošajām vietām Eiropā, un, neskatoties uz to, ka finansējuma veselības aprūpei katastrofāli pietrūkst, tas netraucē veikt mums tādus dārgus pakalpojumus kā vizuālās diagnostikas izmeklējumus reizes desmit biežāk, nekā to dara mūsu kaimiņi Skandināvijas valstīs.

Izmaiņas tam, kā tiek tērēta nauda, ir nepieciešamas, lai grūti rastais papildus finansējums neturpinātu veidot betona, tomogrāfu un administrācijas aparāta veiksmes stāstu, bet dotu maksimālu pienesumu veselības aprūpei. Taču par to nez kāpēc netiek diskutēts.

Veselības ministres atrunas, ka ar sistēmas caurskatāmību jau viss ir kārtībā, jo jau tagad ir iespējams izsekot katram centam, kas iztērēts veselības aprūpei, liecina vai nu par pilnīgu neizpratni, kas notiek sistēmā, vai nevēlēšanos to sakārtot. Proti - kāda ir jēga no tādas sistēmas, kurā jūs varat iegūt sava konta izdruku, kur līdz centam ir redzams, kā kāds ir iztērējis jūsu naudu, bet jums pašam nav nekādas iespējas pārliecināties par šo tēriņu pamatotību un nodrošināt, lai šī nauda tiktu iztērēta tikai atbilstoši jūsu vajadzībām?

Dokumentu (notikušā) patiesumu un pareizību ir grūti vai pat neiespējami pārbaudīt. Tas paver iespējas visdažādākajām manipulācijām. Ārstniecības iestādēm/personām un Nacionālajam veselības dienestam nav optimāla veida, kā plānot kvotas un operatīvi sekot līdzi to izlietojumam, lai varētu nodrošināt klientam adekvātu ārstniecības programmu, ievērojot pieejamos līdzekļus gan pacientam, gan piešķirtos budžeta līdzekļus.

Vai valdība kritīs?

Jebkurā demokrātiskā valstī, pie šādas lietu kārtības, tas sen jau būtu noticis. Pareizāk sakot, šāda valdība nemaz nebūtu tapusi, jo tā tiktu veidota politiskās konkurences apstākļos, nodrošinot labāko iespējamo politisko piedāvājumu.

Taču Latvijas politikā novilktās “sarkanās līnijas” nodrošina varas nomaiņas neiespējamību - valdībai vienkārši nav kur krist. Lai kā tā tiktu šūpota, tā vienmēr nonāks pašas koalīcijas apskāvienos. Tas savukārt nozīmē, ka koalīcijas partneri var izpildīties viens pret otru, kā vien tiem tīk (ko tie arī dara) - tie ir un paliks kopā, jo tā viņiem ir labākā iespējamā (bet dažam labam - vienīgā iespējamā) kombinācija.

Lai cik lielas būtu domstarpības, lai cik asi būtu savstarpējie pārmetumi - tas viss nav nekas vairāk par vētru koalīcijas ūdensglāzē ar mērķi pārdalīt savstarpējo ietekmi un no tā izrietošās iespējas. Šādā situācijā valdība var pieņemt jebkādus lēmumus vai muļļāties un nespēt nepieņemt nekādu lēmumu - tai nekas nedraud. Tāpēc arī motivācija kaut ko reāli atrisināt veselības aprūpes nozarē, teiksim tā, nav liela.

Kaut kādu virzību risinājuma meklējumus nosaka nevis valdības vēlme, bet gan ārējie apstākļi - mediķu radītais spiediens, jo esošo “veiksmes stāsta” pieeju attiecībā uz veselības aprūpi, nav vairs iespējams turpināt, līdzīgi kā ar zirgu, kuru radināja pie neēšanas, kamēr tas nenobeidzās. Tāpēc galīgais risinājums par veselības aprūpi būs atkarīgs nevis no valdības, bet gan no mediķu rīcības.

Ir acīmredzami, ja veselības aprūpē strādājošie nebūtu aktualizējuši finansējuma jautājumu, esošajai varai nebūtu pieticis ne drosmes, ne tālredzības to sākt risināt - turpinātos iesāktais un varai tik ērtais scenārijs: “naudas nav, bet jūs turaties”. Un kamēr turaties - tikmēr naudas jums nebūs…