Šonedēļ Minhenes veco ļaužu pansijā 79 gadu vecumā mūžībā aizgājusi viena no Bonda meitenēm – vācu aktrise Karīna Dora, kura bija partnere Šona Konerija atveidotajam aģentam 007 1967. gada filmā Tu dzīvo tikai divreiz. Apbrīnojami tomēr, cik paaudzes jau sēž uz Bonda āķa un jūsmo par viņa skaistajām partnerēm, bet daiļās partneres plūst kā nebeidzama upe. Kā nu kura. Cita varbūt sava nepārprotamā talanta dēļ, bet viena otra gan jau caur dažādu producentu gultām taisa karjeru, tāpēc ka labi izskatās kadrā, lai pēc gadiem vēl mēģinātu izspiest kompensāciju no kāda izvirtuša tēviņa un sieviešu izmantotāja. Vai viņas paliek vēsturē, ir cits jautājums, bet kuru gan tas mūsdienās interesē? Un kas vispār paliek vēsturē?
Tajā nepaliks arī ziņa par to, ka Gudenieku pagastā no nāves izglābts kāds gados jauns invalīds ar garīgās veselības problēmām. Viņš «sociāli aprūpēts» tik tālu, ka atrasts antisanitāros apstākļos, atgādinot «dzīvu mironi». Mājās nav bijis ūdens un elektrības. Tā teikts ziņā. Kārtējo reizi pierādās, ka par pamestiem sunīšiem un kaķu bērniem mūsu sabiedrība rūpējas daudz aktīvāk, bet sociālie dienesti valsts līdzekļus tērē kā nu gadās. Pēdējā laikā vispār pieredzam ļoti daudz trača un atmaskojumu par žēlsirdības tēmu. Par bērnu nama zīdaiņiem, ar kuriem patiesībā reti kurš ir ar mieru strādāt, jo psiholoģiski smagi - tā nav grūti iedzīvoties garīgas veselības problēmās. Par iespējamiem blēžiem, kuri vēlas izkrāpt ziedojumus, apgalvojot, ka ugunsnelaimē zaudējuši visu savu iedzīvi, mājas ieskaitot. Tomēr vai no šīs cepšanās būs kāds reāls labums grūtdieņiem, vai tā ir tikai skaļa tēma mediju darba kārtībā, par kuru ērti pašūmēties, lai pēc tam dotos uz krodziņu vakariņās? Uz šo jautājumu man nav atbildes. Vien skepse, jo parunāts un parakstīts tiek no reizes uz reizi, bet šausminošie gadījumi kā tādas suņusēnes pēc lietus. Aug un aug.
Interesanta nedēļas ziņa ir tā, ka Saeima pieņēmusi likumu, kas turpmāk ļaušot kā sabiedriskā transporta līdzekli mazapdzīvotos apvidos izmantot vieglos auto. Līdz šim, redz, pārvadātāji turp un atpakaļ dzenāja lielizmēra autobusus. Tie, spriežot pēc to arhaiskā dizaina, visticamāk, salasīti kaut kur kādos rietumu šrotos un humpalos. Tad nu lielie autobusi neesot vairs pārvadātājiem izdevīgi. (It kā jau mazāki busiņi pasaulē nebūtu atrodami.) Es ceru, ka šis lēmums nav no sērijas - gals klāt, turpmāk tukšajos apvidos pasažieru pārvadāšana pilnībā kļūs par viņu privāto problēmu. Jau tagad reizēm ar šausmām vēroju, kā mammuki pensijas gados minas uz desmit kilometru attālo veikalu ar velosipēdu. Visticamāk jau arī Gudenieku nelaime notikusi šādā tukšā kaktā, kur pastnieka un autoveikala (ja tāds ir) uzrašanās ir vienīgā dzīvības pazīme desmit kilometru apkārtnē.
To visu es šobrīd rakstu, skatoties vecās strēlnieku fotogrāfijās. No tām uz mani raugās nabadzīgi latviešu čaļi, ne vienmēr paēduši, bet lepni un lecīgi, jo saņēmušies sisties uz dzīvību vai nāvi par savu vēl nedzimušo valsti. Viņu ēnas kā veļi tagad, veļu laikam beidzoties, droši vien vēl klīst pa mazapdzīvoto novadu kādreizējo māju tukšajām mājvietām. Diezin vai viņiem ir ko iebilst tur, kur tagad ir uzarti lauki un jūtama spēcīga saimnieka roka. Latvietim bija jāizaug no slapjajā un mālainajā zemē iegrimušajām viensētu ātrā tempā saliktajām sēņu saēstajām kocenēm. Tomēr arī jautājumu varētu būt daudz, un pirmais no tiem - kas, pie velna, te īsti notiek? Kāpēc vietas, kur vēl nesen bija skolas, pasts un dzīvība, nu stāv tukšas? Kurš un kādu mērķu vadīts ir autors šai nesaprotamajai tukšumrades politikai, sākot no grezno, bet tagad nevajadzīgo robežēku celtniecības uz Igaunijas un Lietuvas robežām, beidzot ar kapitāli renovētajām un tagad slēgtajām skolu ēkām laukos un pilsētās. Tur tika ķēzīta milzīga nauda laikos, kad dzīvojām krīzes režīmā, knapinoties no algas līdz algai, kas daudziem, starp citu, nav beidzies arī tagad.
Skaidrs, ka neviens ne par ko nekad neatbildēs un arī atjaunot skolas, domājot par perspektīvu, toreiz šķita loģiski. Neloģisks ir turpinājums un tagad valdošais ideju trūkums, ko darīt tālāk pašiem savā valstī. Kamēr mēs apriesim paši savējos, meklēsim grēkāžus no sērijas atlaižam Āboltiņu, attīstības nebūs, un tad vienu dienu tiešām var izrādīties - pēdējais vilciens ir aizgājis.
