Pasaka par Labsirdi
Labsirdis, kā gandrīz katru vakaru, ielēja sev krūzi zāļu tējas un ērtāk iekārtojās pie televizora – bija gaidāma kārtējā ļaunsiržu atmaskojuma sērija. Labsirdis nekad nelaida garām nevienu ļaunsiržu atmaskojuma sēriju, jo tās bija sasodīti aizraujošas: te tajās pārvērstās balsīs runājoši ļaunsirži tirgojās un apzaga valsti, te kaimiņvalsts lielais ļaunsirdis pina sarežģītas intrigas, kurās iepinās vientiesīgie labsirži valsts pierobežā un sociālajos tīklos, te ļaunsirži uzturēja sistēmu, kas ņirgājās par maziem un neaizsargātiem bērniem, kas bija palikuši bez savu vecāku, tādu paklīdušu labsiržu, gādības.
Vai nu no karstās tējas, vai televīzijā redzētā Labsirdim no dusmām un dedzības teju ik katru reizi piesarka vaigi: ļaunsirži grauj šo valsti, zog un laupa! Labsirdis bija pilnīgi pārliecināts, ka šitā ļaunsiržu plosīšanās sērga nav sākusies pēdējā laikā, skaidrs, ka tā bija ieperinājusies jau sen - redz, kā tagad ļaunsirži lokās un negrib vērt vaļā sensenos laikos veco ļaunsiržu sacerēto kartotēku, ko vienkāršāk dēvēja par maisiem. Labsirdis nepieļāva, ka maisos varētu būt viņš pats, jo par ļaunsiržu sacerēšanas metodēm viņš neko nezināja, precīzāk, nemaz negribēja zināt, bet viņš dega svētā pārliecībā, ka visu to labsiržu vārdu publicēšana, kuri varbūt slēpjas ļaunsiržu maisos, noteikti ļaus kurināt atriebes ugunskuru, kurā dedzināt ļaunsiržu lelles un dziedāt pusaizmirstas kvēlas labsiržu dziesmas. Bet kamēr līdz ugunskuru dedzināšanai bija tālu - galu galā - tad taču būtu jānoliek malā tējas krūze un pat jāpieceļas no dīvāna - Labsirdis vienkārši zem avīžu kaudzītes sačamdīja savu mobilo tālruni un atvēra Čivinātavas aplikāciju, kurā izgāza savas ļaunsiržu atmaskošanas sērijas laikā uzkrātās dusmas. Pa niknam čiepstam trāpīja gandrīz visiem, ko bija uzkurinājusi sēriju laikā iegūtā pārliecība, ka viņu, tik labdabīgi uz dīvāna dirnošo Labsirdi, kurš, galu galā, tikai daļu algas saņēma aploksnē, kurš tikai reizi mūžā bija uzpircis savas mājiņas ekspluatācijā pieņemšanas laikā būvinspektoru un tikai divreiz bija devis kukuli ceļu policistiem, atkal ir pievīluši un apzaguši.
Kur vēl tas trakums un ārprāts ar pamestajiem bērniem ļaunsiržu iekārtotajos šausmu namos! Tos namus taču vajag sagraut ar buldozeru, lai nemaitā jauno paaudzi, un varbūt vēl to drupās ierakt tos audzinātājus, kas nav spējīgi bērniem aizvietot vecākus! Bet bērnus, nu bērnus... ā, nu tos jau kādi labsirži paņems pie sevis, nodomāja Labsirdis, steigā rakstot telefona ekrānā čiepstu par ļaunsiržu ministru, kurš, redz, nelietis, bija pateicis, ka daži labsirži taču varētu piecelties no dīvāna un aiziet noglaudīt pamestajiem bērniem galvu. Piecelties no dīvāna! Ko vēl ne! Labsirdis vispār nevarēja atcerēties tos laikus, kad viņam būtu patiesi gribējies piecelties no dīvāna citu iemeslu dēļ, kā vien lai aizietu uz virtuvi ieliet tasi tējas un uzsmērēt sviestmaizi. Aiziet bērniem noglaudīt galvu?! Tas taču būtu vēl trakāk nekā ņemt un noziedot savu naudu kaut kādiem tur eņģeļiem pār Latviju vai nopirkt no sirmmāmiņas zeķītes Ziemassvētku tirdziņā! Kam tas vispār ir vajadzīgs, Labsirdis purpināja.
Labsirdim no visas plašās dūšas un dedzības likās, ka pasaule, par kuru vēsta atmaskojuma sērijās, ir ļaunsiržu pārņemta un katrs labsirdis, kurš kaut soli pietuvojas lēmēja un darītāja statusam, neglābjami tiek inficēts ar ļaunuma vīrusu, kas to pārvērš ļaunsirdī. Darbs valsts labā Labsirža izpratnē bija bezvērtīgs tad, ja nebija dāsni atalgots. Kas man par to būs - bija pirmais jautājums, kas Labsirdim bija domās, ja ne uz mēles. Un, tā kā dīvāna pie televizora vilkme bija lielāka nekā vilkme celties un darīt, tad Labsirdis, nolicis malā tēju un telefonu, devās uz čučumuižu. Rīt viņu gaidīja itin labi, kaut arī daļēji aploksnē, apmaksātais flīzētāja darbs, ko viņš veica, neraugoties uz kādreiz sen iegūto augstāko izglītību, un vakarā - aizraujošās ļaunsiržu atmaskošanas sērijas. Labsirdim dzīve bija izplānota un mierīga - vienīgās kaislības tajā bija tīkami kņudinošās negatīvās emocijas, ko uzsita redzētais televīzijā. Vai visiem labsiržiem vajag dzīvot tieši tā un vai tiešām katrs labsirdis, kas dara ko vairāk par tiešajiem darba pienākumiem un iesaistās sabiedriskās aktivitātēs, uzreiz pārvēršas par ļaunsirdi - Labsirdi šādas domas nenomāca. Ļaunsiržu atmaskošanas sērijās tādi jautājumi taču netika uzdoti, tās kultivēja vienu domu - valstī viss ir slikti, un to paveic tie, kas inficēti ar ļaunuma vīrusu, jo tikuši pie siles, kur vīruss tika audzēts.
Nākamā diena Labsirdim tomēr bija bez vakara izklaides pie televizora: piespraudis sarkanbaltsarkano lentīti pie mēteļa atloka, viņš devās skatīties valsts svētku salūtu Daugavmalā - valsts, kurā valdīja ļaunsirži, un valsts, kuras svētkus viņš svinēja, Labsirža domās bija divas dažādas lietas. Kāpēc tā un vai varētu būt citādi - to viņš sev nejautāja.