Saruna ar Gulbenes novada domes priekšsēdētāju Nikolaju Stepanovu.
– Četrus gadus bijāt Vidzemes plānošanas reģiona vadītājs, bet nu – nosacīti var teikt – atgriežaties savā iepriekšējā darbavietā. Kādas ir sajūtas?
– Jūtos labi, jo faktiski esmu atgriezies savā pirmajā darbavietā. Atgādināšu, ka savas darba gaitas pirms daudziem gadiem uzsāku Gulbenes rajona padomē – līdz ar to, ka Gulbene ir viens no tiem retajiem novadiem, kas teritoriālās reformas rezultātā praktiski saglabāja bijušās rajona robežas, var uzskatīt, ka nu manā pārziņā atkal ir tā pati teritorija, kuru pazīstu jau daudzus gadus – zinu cilvēkus, pagastu problēmas un saskatu risinājumus.
Arī šos četrus gadus biju Gulbenes novada deputāts – tātad esmu sekojis līdzi visiem procesiem, esmu lietas kursā par visu, kas notiek. Zinu gan ejamos ceļus, gan atkāpšanās ceļus.
– Vai var teikt, ka Gulbenes novada budžets vairs nav krīzes budžets, bet gan jau uz attīstību vērsts?
– Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu Gulbenes novada budžets ir pieaudzis, taču pieaugums nekompensē to izdevumu daļu, ko mums papildus deleģējusi valsts. Ja pašvaldības nepanāks vienošanos ar valdību par iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) pārdali par labu pašvaldībām, tad šī tendence saglabāsies arī nākamgad. Pašvaldību budžeta ieņēmumu kāpums netiek līdzi aizvien pieaugošajiem obligātajiem izdevumiem, ko valsts no savas atbildības pārceļ uz pašvaldību pleciem. Ļoti ceram, ka šoruden, strādājot pie nākamā gada valsts budžeta, mums tomēr izdosies palielināt IIN īpatsvaru, kas nonāks atpakaļ pašvaldībās. Patlaban pašvaldībās nonāk 80% no iemaksātā IIN, bet godīgi būtu saņemt 85%.
Bažas rada arī pāriešana uz eiro un valdības īstenotā pārlieku piesardzīgā ekonomikas politika.
– Kā pildās šā gada budžets?
– Normāli – pusgadā bija neliela pārpilde. Patlaban realizācijā ir daudz ES finansētu projektu un papildu ieņēmumi ir kā skābeklis, kas mums palīdz nodrošināt to līdzfinansējumu.
– Kādā veidā eiro var ietekmēt iedzīvotāju labklājību?
– Pirmkārt, tā ir psiholoģiskas dabas problēma, jo cipari būs dažādi un iedzīvotājiem, it īpaši lauku cilvēkiem, būs diezgan grūti saorientēties un pārrēķināt cenas veikalos, maksājumu apjomu par komunālajiem pakalpojumiem un tamlīdzīgi.
No otras puses – nevajag būt pārlieku lieliem optimistiem un cerēt, ka cenas nekāps – izmantojot pāreju no latiem uz eiro, gan tirgotāji, gan arī piegādātāji un pakalpojumu sniedzēji pamanīsies pa dažiem procentiem paaugstināt preču un pakalpojumu cenas. Šo procesu var just jau tagad.
Izmaksas pieaugs, arī mainot dokumentus un nodrošinot citus administratīvos procesus. Tā pa kripatiņai, pa kripatiņai salasīsies nopietnas summas. Pirmajā gadā būs ļoti grūti.
– Runājot par ES projektiem – vai esat paguvuši izpildīt visus iepriekšējā plānošanas perioda darbus?
– Protams, ka nē! Periodā pirms novada izveidošanas bijām ielikuši ļoti labus pamatus, tostarp iekļauti Policentriskās attīstības programmā, kas deva iespēju piesaistīt papildu finansējumu pilsētas infrastruktūras sakārtošanā. Savas korekcijas plānos ieviesa gan teritoriālā reforma, gan krīze, gan projektu būvniecības konkursu rezultāti, kas radīja haosu. Zināma daļa vainas jāuzņemas arī mums pašiem, jo ne visas iespējas tika izmantotas. Taču tie projekti, kuri tika iesākti pirms novada izveidošanas, praktiski ir pabeigti, izņemot Gulbenes ģimnāzijas piebūves celtniecību un vairāku ceļu rekonstrukciju.
– Gulbenes ģimnāzijas projekts ir jau ar bārdu apaudzis. Kad atsāksies tā realizācija, un kad to pabeigsiet?
– Savulaik ģimnāzijas piebūves projekts bija iekļauts valsts investīciju programmā, bet, sākoties krīzei, šo programmu nobremzēja. Līdz ar to apstājās arī piebūves celtniecība.
Jāatzīst, ka bija iespēja atrast finansējumu arī citur, bet ir tā, kā ir. Man šķiet, ka iepriekšējā perioda vadībai tomēr vajadzēja vairāk domāt par šo projektu, jo tā realizācija ir saistīta ar jaunatni, ar palikšanu Gulbenē.
Patlaban ir noslēdzies būvniecības iepirkuma konkurss, patlaban norit sagatavošanās darbi, un jau pavisam drīz tur atkal rosīsies celtnieki. Jauno korpusu plānots nodot līdz 2014./2015. mācību gada sākumam.
Projekts ir ļoti interesants, jo ar gaiteņiem tiks savienota gan vecā ģimnāzijas ēka, gan 1. vidusskolas mācību korpuss. Bet otrpus ielai atrodas sporta komplekss, kurā ieplānotas nelielas izmaiņas – uzstādīsim jaunu telpu apgaismojuma sistēmu.
– Pēdējā laikā klajā nāk arvien vairāk ziņu, ka pašvaldības, realizējot ES līdzfinansētos projektus, neievēro uzstādītos noteikumus, kā rezultātā nesaņem atpakaļ plānoto ES finansējumu. Vai Gulbenei ir izdevies izvairīties no šādām situācijām?
– Jā, tik sliktu piemēru mums nav. Taču ir jāatzīst, ka nereti pieaug neattiecināmās izmaksas, kas jāsedz pašvaldībai, jo projekta tapšanas laikā rodas iepriekš grūti prognozējami darbi, ko, tā teikt, pie vienas reizes būtu grēks neizdarīt.
– Sociālā joma ir katras pašvaldības vislielāko rūpju bērns. Kā tiekat galā ar sociālās labklājības nodrošināšanu, ko valsts ir pilnībā deleģējusi pašvaldībām, kas, manuprāt, īsti godīgi nav...
– Tā arī ir! – sociālās atbildības bloks pašvaldībās ar katru gadu iet plašumā un prasa papildu finansējumu. Savulaik uz pusēm dalījām gan mājokļu, gan GMI pabalstu izmaksas, tagad pilnā apmērā to jāsedz pašvaldībām. Mūsu rīcībā ir gan krīzes centrs, gan veco ļaužu mājas, gan nodrošināta sociālā darbinieka klātbūtne katrā pagastā. Patlaban šajā blokā veicam strukturālas izmaiņas, kas ieviesīs labāku pārraudzību un koordināciju starp struktūrām.
Lielu iespaidu atstāj nodarbinātība, taču arī tas ir diskutējams jautājums – uzņēmēji sūdzas par darbaspēka trūkumu, bet bezdarba līmenis patlaban ir ap 9%.
Dažādu ES Sociālā fonda atbalsta programmu rezultātā, tajā skaitā tā dēvētā simtlatnieku programma, sabojāja daļu labu cilvēku – pieradināja saņemt naudu, neko nedarot, jo nav noslēpums, ka šie cilvēki uz darbu nāca tikai formāli – kā no rīta slotu paņem, tā arī visu dienu ar to nostāvēja. Taču šīs programmas ietvaros ir arī diezgan daudz paveikts – it īpaši pilsētas labiekārtošanas jomā.
– Kādi ir tuvāko četru gadu lielākie mērķi?
– Ir apzinātas problēmas, ir problēmas, kas rodas procesu laikā, ir problēmas, ko nerisina valdība. Viena no tām ir ceļi – 2. un3. kategorijas, ko valsts vispār ir aizmirsusi, bet novada dzīvē tie ir ļoti svarīgi.
Sociālajā jomā mums ir jārisina jautājums par mājokļu piemeklēšanu cilvēkiem, kuri nespēj vai negrib samaksāt par labiekārtotiem dzīvokļiem. Ir jāizveido sociālās mājas. Jāsakārto arī primārās veselības aprūpes sistēma, tostarp ārstu pieejamība.
Taču galvenais ir nobremzēt jaunatnes aizplūšanu no Gulbenes. Bieži tiek uzdots jautājums: ko tad jūs lietas labā darāt? Diemžēl mūsu rīcībā ir ļoti maz instrumentu, kas varētu atrisināt šo problēmu. Mēs varam radīt pilnvērtīgu infrastruktūru, lai būtu gan ielas un ceļi, gan skolas un bērnudārzi, gan kultūras centri un kafejnīcas, atpūtas un sporta bāzes. Liela daļa no tā visa jau ir, taču, ja šeit nebūs cilvēku, tas nevienam nebūs vajadzīgs. Pamatu pamats ir uzņēmējdarbība, kā rezultātā tiek radītas darba vietas un maksātas adekvātas algas. Taču iespaidot uzņēmējdarbības vidi mums ir praktiski neiespējami. Gulbene ir pietiekami tālu no Rīgas un galvenajām satiksmes artērijām, un bez īpašas motivācijas šeit veidot uzņēmumu biznesmeņiem nav izdevīgi. Vieglāk to darīt aktīvu ekonomisko centru tuvumā – respektīvi, ap Rīgu. Tāpēc valdībai, domājot par valsts reģionu vienmērīgu attīstību, ir jārada mehānisms, kas veicinātu uzņēmumu veidošanu tieši attālākajos reģionos – pavisam vienkārši – jo tālāk no Rīgas, jo mazāki nodokļi. Svarīgi ir atjaunot sliežu ceļu no Gulbenes līdz Krievijas robežai, jo Krievijas pusē ceļi ir kārtībā – tas būtu impulss jaunu rūpnīcu izveidošanai reģionā, kā arī uzlabotu Latvijas dzelzceļa kravu pārvadājumu kapacitāti.
Neskatoties uz problēmām, mums ir izdevies piesaistīt vienu jaunu koksnes pārstrādes uzņēmu, kurš sāks strādāt nākamgad. Plānos ir vēl dažu jaunu ražotņu atvēršana, bet pagaidām es vairāk neko neteikšu.
Daudzi negrib atcerēties padomju laikus, taču ir lietas, ko varētu izmantot arī šodien. Piemēram, jaunajiem speciālistiem – tostarp ārstiem, kas mācījušies par valsts naudu – zināmu laiku vajadzētu nostrādāt tajā vietā, kur nepieciešams ārsts. Savukārt valsts un pašvaldība jaunajam speciālistam nodrošinātu dzīvojamo platību un vairākus citus atvieglojumus.
– Tikko aizvadīti skaistākie svētki – Dziesmu un deju svētki. Ko tas nozīmē jums un novada ļaudīm?
– Tās ir patīkamas papildu grūtības, kas vainagojas ar lepnumu par savu tautu un tradīcijām. No Gulbenes novada svētkos piedalījās vairāk nekā 700 dalībnieku – dejotāji, dziedātāji, pūtēji –, visus apģērbām, aizvedām, atvedām, pabarojām.
Lepojos ar mūsu Kultūras centra un mūzikas skolas pūtēju orķestriem, kuri savās grupās ieguva otrās vietas. Pats klausījos mūzikas skolas orķestra uzstāšanos, un man kā bijušajam pūtējam šķita, ka mūsējie nospēlēja tīrāk un skaistāk nekā pirmās vietas ieguvēji.
Jāatzīst, ka novada pašvaldība nespēj palīdzēt visiem pagastu kolektīviem tik daudz, cik gribētos, bet es priecājos, ka lauku ļaudis nāk kopā, mēģina dejas un dziesmas – nav svarīgi, cik labi vai slikti viņiem sanāk, galvenais, lai viņi gribētu to darīt. Tam ir milzīga nozīme sociālās atstumtības mazināšanā. Cik nu mums līdzekļi atļauj, tik palīdzam.
Mēs lepojamies ar saviem kultūras darbiniekiem, ar saviem sportistiem un notiekošajiem procesiem, par ko zina visa Latvija. Ja runā par Bukiem, tad zina, ka viņi nāk no Gulbenes, kad runā par mazbānīti – tad zina, kas tas ir Gulbenē, kad augstākā līga spēlē futbolu, tad rēķinās ar gulbeniešiem, kad stāsts ir par teātriem, tad zina, ka šeit ir ļoti spēcīgs amatieru teātris. Mums ir tik daudz slavenu novadnieku – Antra Liedskalniņa, Kārlis Sebris, Aigars Štokenbergs, Zorgevics, brāļi Kokari –, šo sarakstu varētu turpināt un turpināt. Tāpēc es ar pārliecību saku – Gulbene ir gaišs un skaists novads.
– Ko teiksiet Neatkarīgās lasītājiem?
– Gulbenes novada ļaudis ir strādīgi, gudri un ļoti viesmīlīgi. Brauciet pie mums ciemos gan tāpat vien, gan uz pilsētas svētkiem pēdējās jūlija nedēļas nogalē, gan novada svētkiem augusta pirmās nedēļas nogalē.