Kuldīgā nevar neiemīlēties – tās vide atraisa pozitīvo domāšanu, liek saposties un skatīties uz procesiem ar sirdi, aizmirstot par urbanizāciju, straujo dzīves tempu un negācijām. Saruna ar Kuldīgas novada domes priekšsēdētāju Ingu Bērziņu, kas šajā amatā ievēlēta atkārtoti.
– Kuldīga saistās ar mākslu, kultūru un vēsturi, un šos procesus nepagurstot atbalsta arī novada pašvaldība. Kādi ir jaunākie notikumi?
– Šā gada sākumā ir izveidota Kuldīgas novada domes struktūra – Mākslinieku rezidence. Šo projektu vada Ilze Supe, kas, manuprāt, ir cilvēks savā vietā, jo tieši no cilvēka ir atkarīgs, vai projekts attīstīsies. Ilze nav māksliniece, bet gan cilvēks, kam patīk māksla un ir izpratne par ekonomiku un biznesa vidi.
Pusgada laikā ir izdarīts daudz – esam noslēguši sadarbības līgumu ar Mākslas akadēmiju – jau šogad Gleznošanas nodaļai Kuldīgā notika prakse, kuras laikā tapušie darbi patlaban vēl apskatāmi Pils ielā 2. Vairākus darbus kā dāvinājumu saņēmusi arī Kuldīgas novada dome. Arī manā kabinetā izvietoti šā plenēra darbi – īpašs prieks, ka starp jaunajiem māksliniekiem bija arī kuldīdzniece Sabīne Vernere. Pie mums ieradās arī Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs, kurš pats piedalījās plenērā un gleznoja Ventas rumbu – faktiski tā bija meistarklase gan jaunajiem māksliniekiem, gan citiem interesentiem.
Plānojam sadarboties ne tikai ar gleznotājiem, bet arī fotogrāfiem, jo Kuldīgā jau tradicionāli notiek biedrības ISSP organizētās starptautiskās fotogrāfu vasaras skolas. Arī šogad tā norisināsies Pelču internātpamatskolas telpās, bet visi noslēguma pasākumi noritēs Kuldīgā.
– Vai Mākslinieku rezidencei ir sava ēka?
– Pagaidām vēl ne, bet jau pieminētais nams Pils ielā 2, kuras līdzīpašnieks ir arī Rīgas Kalnciema kvartāla saimnieks Mārtiņš Dambergs, ieplānots kā centrālā Mākslinieku rezidences ēka. Tai nepieciešams kārtīgs remonts, ko plāno veikt tās īpašnieks, taču dome no savas puses to piepildīs ar saturu. Ieplānota cieša sadarbība ar dažādām biedrībām un fondiem – 10 000 latu jau ir piesaistīti no Valsts Kultūrkapitāla fonda.
– Kur gūstat pieredzi, kā organizēt šādas Mākslinieku rezidences?
– Pasaulē tas nav jaunums – tikko mūsu speciālisti un mākslinieki atgriezās no mazas Francijas pilsētiņas, kur jau sen darbojas šādas rezidences.
– Ko no Mākslinieku rezidences iegūst pilsēta – kādi ir tās darbības pamatprincipi?
– Mākslinieku rezidences var darboties dažādi. Viens no variantiem: mākslinieks atbrauc, dzīvo un rada, saņem kādā fondā iegūto stipendiju, bet pašvaldība atbalsta uzturēšanos. Pateicībā par to mākslinieks atstāj kādu darbu, organizē izstādi. Sarunās ar Naumovu esam pārsprieduši ideju par Mākslas akadēmijas filiāles izveidošanu Kuldīgā.
– Vai procesos tiek iesaistīta arī Kuldīgas mākslas skola?
– Jā, turklāt skolas rīcībā ir ļoti laba tehnika – grafikas spiede, kādas nav citur Latvijā. Šo tehniku var izmantot gan skolēni, gan citi mākslinieki, kas ierodas Kuldīgā. Atjaunotas ir arī keramikas studijas telpas.
Vienlaikus ar Mākslas akadēmijas studentu plenēru arī mūsu mākslas skolas audzēkņiem bija zaļā prakse. Akadēmijas mākslinieki palīdzēja mazākajiem kolēģiem, un varēja tikai priecāties, redzot jaunos gleznotājus gan agrās rīta, gan vēlās vakara stundās.
– Turpinot sarunu par mākslām – šogad Kuldīgā notika arī programmas Brigāde konkurss. Lūdzu, plašāk par šo faktu...
– Programmas mērķis ir atbalstīt uzņēmējdarbības uzsākšanu, kas balstīta mākslā un kultūrā. Ik pa laikam tiek izsludināti konkursi, kuros var pieteikties radošie cilvēki, kas savu potenciālu vēlas ievirzīt biznesa gultnē. Konkursu organizē Laikmetīgās mākslas centrs (LMC) sadarbībā ar Sorosa fondu – Latvija (SFL) un Kuldīgas novada domi, bet finansējumu nodrošina Open Society Foundations.
Man pašai ļoti interesanti šķiet šīs programmas ietvaros Rīgā realizētie projekti – piemēram, istabas augu viesnīca. Cilvēki, kas izbrauc atvaļinājumā, savus augus var uzticēt profesionāļiem – tie tiek aprūpēti, līdz atgriežas to īpašnieks. Arī kurpju darbnīca, kurā mākslinieka vadībā katrs var izgatavot sev apavus.
Mēs ļoti gribam attīstīt radošo industriju, kas šeit iederas vislabāk. Vide pati nosaka, ko šeit darīt vislabāk. Arī Guntars Račs man teica: «Ierodoties Kuldīgā un apstājoties pie vecā Ventas tilta, gribas gleznot, dziedāt, dzejot un komponēt.»
– Vai tas nozīmē, ka rūpnieciskajai industrijai sakāt «nē»?
– Tā gan tas nav – attīstās arī rūpnieciskā industrija, jo tā ir lielākais darba vietu devējs. Kuldīgā tiešām nav lielu uzņēmumu ar daudzskaitlīgiem strādājošo kolektīviem, taču ir vairāki labi un stabili strādājoši uzņēmumi, tostarp kokapstrādes jomā: Vēvers, Kurzemes finieris – abu uzņēmumu saražotā produkcija tiek eksportēta. Ir vairākas labas galdniecības. Likumsakarīgi, ka attīstīta ir arī mežizstrāde.
Būtiska vieta ir arī šūšanas industrijai – drīzumā savu darbību uzsāks arī norvēģu apģērbu zīmola NORD 66 ražotne, kurā būs vairāk nekā 20 jaunas darba vietas.
Manuprāt, arvien labāk darbojas Kurzemes biznesa inkubatora Kuldīgas filiāle, kurā rodas ļoti interesantas biznesa idejas, piemēram, Garšu fabrika, kurā top ekoloģiski garšvielu maisījumi bez sāls. Līdz ar šo uzņēmumu iespēja uzlabot savu biznesu ir arī lauksaimniekiem, kas audzē garšaugus.
Dip Dap ražo koka skrejriteņus maziem bērniem, bet nupat uzsākuši arī leļļu māju izgatavošanu.
Nevar nepieminēt arī mūsu lepnumu – lielās zemnieku saimniecības, kas nodrošina gan darba vietas, gan arī dod pienesumu novada budžetā.
– Jauniešu nodarbinātība vasarās ir viens no aktuālākajiem jautājumiem valstī. Ne visas pašvaldības iesaistās jauniešu nodarbinātības veicināšanā, bet to nevar teikt pa Kuldīgu, kur bērnu vasaras prakses jau kļuvušas par tradīciju. Padalieties savā pieredzē.
– Tieši tā, mēs jau vairākus gadus budžetā atvēlam līdzekļus jauniešu nodarbinātības programmai – ar katru gadu tā kļūst arvien populārāka. Šogad ir pieteikušies 170 sešpadsmit un septiņpadsmit gadu veci jaunieši un visiem viņiem būs iespēja strādāt un nopelnīt. Darba vietas mēs meklējam privātajos uzņēmumos un zemnieku saimniecībās, lai jauniešiem veidojas pareizs priekšstats par reālo darba vidi, par biznesu. Līgumu slēdzam ar uzņēmējiem, kam novirzām summu, kas par katru jaunieti sastāda pusi no minimālās algas un nodokļus.
Darba devējam ir jāmaksā tikai daļa no sociālā nodokļa, kas ir 12,5 lati mēnesī. Rezultātā minimums, ko jaunietis par četru stundu darba dienu mēnesī saņem uz rokas, ir 75 lati. Protams, ja jaunietis strādā vairāk, darba devējam ir tiesības viņam piemaksāt. Jaunieši atzīst, ka strādāt nemaz nav tik viegli.
Pagastu jauniešus cenšamies piesaistīt darbā zemnieku saimniecībās, pilsētniekus tirdzniecības uzņēmumos, ražošanā vai pie dažādu pakalpojumu sniedzējiem.
– Kā jauniešus uztver darba devēji?
– Viņi jau zina par mūsu programmu un piesakās paši. Taču ir gadījumi, kad pati zvanu uzņēmējiem un lūdzu atrast kādu prakses vietu. Pagaidām mums ir izdevies dabūt darba vietu visiem, kuri vēlas strādāt.
– Vai tūrismam Kuldīgā ir liela loma?
– Teikšu tā – tā kļūst arvien lielāka, pēdējos gados dinamika ir ar kārtīgu plusa zīmi. To var spriest pēc viesnīcu un restorānu darbības aktivitātes. Ja vēl pirms dažiem gadiem vienu otru viesnīcu bija gandrīz vai jāaizver, tad tagad tās ir labi piepildītas. Attīstās arī sabiedriskās ēdināšanas nozare. Pozitīvi vērtējams fakts, ka viesnīcu noslogojums pieaug ne tikai tūrisma sezonas laikā – vasarā, bet arī ziemā.
Vienīgie skaitļi, ko varam precīzi pateikt, ir tūristu skaits – ik gadu tas pieaug vidēji par 10%.
– Nule kā ir sācies darbs jaunajā domes sasaukumā. Kādi ir tuvāko četru gadu lielākie plāni?
– Lielie darbi jau ir ieplānoti vēl pirms vēlēšanām un jaunā deputāta korpusa izveidošanas. Vispirms ir jāsakārto ielas un ceļi. Daudz jau ir izdarīts, bet vēl ir daudz ko darīt. Visi zina, ka finansējumu ielu rekonstrukcijai dabūt ir ļoti grūti – naudas nav, tāpēc gaidām jauno ES fondu atvēršanu. Jelgavas, Graudu un L. Paegles ielu rekonstrukcijai tehniskie projekti jau praktiski pabeigti. Vecpilsētā drīz pabeigsim Stendes un Baznīcas ielas, bet vēl ir šķērsielas, kam projekti ir sagatavoti – jāgaida nauda.
Šogad par saviem līdzekļiem atjaunojām pilsētas estrādes parku, saglabājot tajā asfalta segumu, jo to vajag skeitotājiem. Parks ir liels un celiņu daudz – būs, kur viņiem skrituļot un skeitot.
Plānojam sakārtot arī pagastu ceļus, kas ved uz lieliem uzņēmumiem.
Kā skaists objekts iecerēts arī baseins esošās sporta skolas teritorijā. Sporta skola atrodas vecpilsētas vēsturiskā ēkā – bijušajā vācu biedrības namā. Ēka un teritorija ir ļoti skaistas, tā tikai jāsakārto. Jaunā baseina ēkas projekts labi iekļausies pilsētvidē, jo atgādinās senu, bet mūsdienīgu šķūni, kas būs savienots ar galveno skolas ēku. Vecā baseina vietā izvietosim ģērbtuves un citu baseinam nepieciešamo infrastruktūru.
Viens spārns, kurā izvietota dienesta viesnīca, jau ir izremontēts, bet vēl daudz darāmā, tostarp jāizveido mūsdienīga vide riteņbraucējiem. Rekonstruēsim arī pašu sporta zāli.
– Interesanti, ka tik vērienīgi projekti tiek realizēti pašā vecpilsētā – ērtāk tak' būtu to uzbūvēt nomalē...
– Tas būtu visvienkāršākais risinājums, bet mums ir jādomā, kā saglabāt dzīvību tieši vecpilsētā. Mācāmies no Eiropas mazpilsētu pieredzes, kur savulaik visi sabiedriskie objekti tika izcelti ārā no centra, un rezultātā vecpilsētā klīst tikai pa kādam tūristam. Vietējie iedzīvotāji vēsturisko vidi vairs neizmanto. Mēs cenšamies, lai lielākā aktivitāte būtu tieši šeit – pilsētas sirdī. Ne bez iemesla arī pašvaldība strādā vēsturiskā namā, jaunā bibliotēka ir restaurētajā sinagogā, atjaunojam pilsētas muzeju, kas arī atrodas ļoti skaistā vēsturiskā namā. Tā ir nevis ēkas rekonstrukcija, bet vispatiesākā restaurācija, kuras ietvaros tiek atjaunoti arī krāšņu podiņi un sienu apmetuma oderējums. Līdz gada beigām šo projektu pabeigsim.
Tā būs vēl viena īpaša vieta, kuru apmeklēt pilsētas viesiem un vietējiem iedzīvotājiem. Mēs ļoti gaidām ciemiņus – it īpaši uz pilsētas svētkiem un citiem vērienīgiem festivāliem, kādus sarīkot spēj tikai kuldīdznieki.