Ekspertu diskusija: Radio neglābs televīziju

«Tas ir kaitīgs un nožēlojams lēmums,» paziņoja Ainārs Dimants. Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāja sašutumu bija izraisījis Saeimas valdošo partiju, Vienotības un Nacionālās apvienības lēmums iesaldēt NEPLP garabērnu.

Proti, vienotā sabiedriskā medija koncepciju (tekstā arī – Koncepcija). Jūnija vidū dokuments tika nobrāķēts un nodots ķidāšanai jaunizveidotajā Saeimas apakškomisijā.

NEPLP vadība Koncepcijas bremzēšanā vaino radio darbiniekus, kuri negribot pārmaiņas, jo nevēlas atstāt ēku Doma laukumā un pārcelties uz Zaķusalu. Kā tad tur īsti ir? Vai tiešām viss tik vienkārši izskaidrojams? Situāciju no sava skatupunkta komentē Latvijas Radio (LR) vadītājs Jānis Siksnis un bijusī LR ziņu dienesta vecākā producente, Latvijas Žurnālistu savienības pārstāve Sabiedriski konsultatīvajā padomē – Eva Lūse.

– Atgādināsim, kā radās ideja par jaunu sabiedrisko mediju?

E. Lūse: – Iniciators noteikti nebija ne sabiedrība, ne mediji. Ideja radās politiskajā vidē, un tas liek aizdomāties par patiesajiem mērķiem. Vēlāk ideju ātri vien pārtvēra iepriekšējā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP, tekstā arī – Padome) un Latvijas Televīzijas (LTV) vadība, jo saskatīja iespēju projektam piesaistīt naudu.

J. Siksnis: – Patlaban process vairāk vai mazāk emocionāli koncentrējas ap ēku jautājumu – kas būs ar radio māju Doma laukumā, kas notiks Zaķusalā. Man šķiet, ka mediju apvienošana ir izvirzīta kā galvenais mērķis. Visu pārējo tam cenšas piedzīt klāt. Taču jauns sabiedriskais medijs nozīmē kardinālas izmaiņas tā nodrošinājumā un pārvaldīšanā. Nav taču noliedzams, ka stipri sabiedriskie mediji ir valstīs, kur pastāv sabiedrības līdzmaksājums. Koncepcijas sākotnējā variantā, kurš tika pieņemts janvāra sākumā, šis princips bija iestrādāts. Diemžēl jāatzīst, ka arī sabiedriskā medija pārvaldība šobrīd ir pilnīgi neatbilstoša labākajiem piemēriem.

– Kas no sākotnējās ieceres par vienotu sabiedrisko elektronisko mediju palicis šobrīd?

J. S.: – Koncepcija piedzīvojusi izmaiņas, par kurām jau uzreiz bija skaidrs, ka tās šobrīd nav iespējamas. Piemēram, sabiedrības līdzmaksājums 40 eiro gadā no katra ekonomiski aktīvā Latvijas iedzīvotāja; pilnīga Zaķusalas kompleksa rekonstrukcija; finansējuma koriģēšana Mācību centram; nedaudz ticis samazināts satura pieauguma apjoms. Pārējais ir palicis. Uztrauc tas, ka Koncepcijas realizēšanai paredzētais finansējums ir samazināts par vairākiem desmitiem miljonu latu, bet paveicamo darbu apjoms ir gandrīz tāds pats, kā sākotnēji iecerēts. Man ir bažas, ka paredzētais finansējums neiet kopā ar Padomes izvirzītajiem mērķiem. Sola, ka apvienotajā medijā žurnālisti nopelnīs vēl vairāk, jo viņi taču strādās internetā un filmēs sižetus televīzijas vajadzībām. Zinot, kā jau tagad Latvijas Radio darbinieki ir noslogoti, neredzu iespēju, kā viņi visu to paveiks.

– Iepriekšējā diskusijā jūs, Sikšņa kungs, sacījāt: «Būs traki, ja saliks kopā divus pusbadā turētus medijus, argumentējot, ka tādējādi ietaupīs līdzekļus.»

J. S.: – Esmu pārliecināts, ka momentā sāksies savstarpēja cīņa par izdzīvošanu. Ja jau valdība uzņemas atbalstīt šo projektu un ir iecerēti tik diži mērķi un uzdevumi, tiem jāparedz arī attiecīgs finansējums.

E. L.: – Katru gadu Siksnim un Beltem (agrāk Kolātam un Kotam) jau augustā sākās stress par to, vai radio un televīzijai iedos papildu finansējumu. Manā izpratnē situācija līdzinās politiskai prostitūcijai, jo, gribi vai negribi, mediju vadītājiem pazemīgi jādodas uz Saeimu pie politiķiem. Tad jāiet uz valdību kļaņčīt, lai iedod papildu naudu. Tā ir politiķu radīta atkarība, kas gadu gaitā novājinājusi medijus. Iedomājieties, Koncepcijā ir tikai viens teikums, kas attiecināms uz sabiedrības līdzfinansējumu: no 2016. gada sākt sarunas... Vai tas uzliek pienākumus reāli risināt problēmu? Neuzliek!

J. S.: – Acīmredzot Koncepcijas autori ir tik ļoti pārņemti ar domu par mediju apvienošanu, ka nobīdījuši malā jautājumu par finansējumu. Līdz ar to princips paliek tas pats vecais, kad katru gadu jāiet pie politiķiem dīkt naudu.

– Ja notiktu mediju apvienošana, vai LR būtu ieguvējs? Kāds jums būtu labums, pārceļoties uz Zaķusalu?

J. S.: – Pārcelšanās būtu ieguvums, ja Zaķusalā tiktu uzbūvētas jaunas, modernas studijas, kas nepieciešamas, lai notiktu satura sinerģija. Proti, radio nodrošina savus četrus kanālus, LTV – savus divus, un, esot līdzvērtīgās pozīcijās, ziņu dienestā vienu telpu dala radio un televīzija. Tad es redzu ieguvumus, jo vienuviet satiekas abu mediju žurnālisti, savstarpēji bagātinoties informācijā.

– Tāpēc jau nav jātup vienā ziņu telpā. Atceros, kad pati strādāju par radio Brīvā Eiropa Saeimas korespondenti, ar informāciju apmainījāmies Saeimas pīpētavā, kafejnīcā, plenārsēžu zālē un Ministru kabineta gaiteņos. Starpība tā, ka 90. gados žurnālisti cits ar citu sarunājās – līdz brīdim, kad Dienas redaktore uzņēma stingro līniju un medijus klasificēja pareizajos un nepareizajos. Tad amata brāļi tika savstarpēji sanaidoti. Tas nu tā... Bet paskaidrojiet man, Sikšņa kungs, kāpēc nevar patstāvīgi darboties LR vai LTV? Kā radio var līdzēt televīzijai saražot par 35% vairāk oriģinālsatura vienā ziņu telpā?

J. S.: – Protams, radio neglābs televīziju. Tas nu ir pilnīgi skaidrs. Radio var būt tirgus līderis, tikai esot patstāvīgs. Jautājums ir par adekvātu finansiālo nodrošinājumu. Līdz ar to es neredzu steidzamu nepieciešamību apvienoties.

– Aināru Dimantu uztrauc procesa politizācija. Bet atvainojiet – Koncepciju taču neizsvilpa oligarhu parlamentārie pakaļskrējēji. To izdarīja tiesiskā koalīcija, kura, kā zināms, taču nepraktizē nekādas politiskās manipulācijas. Kā izskaidrot šo pretrunu?

J. S.: – Manuprāt, iemesls Saeimas rīcībai ir pragmatisks. Iespējams, tagad politiķi saprot, ka šādam projektam nav iespējams rast finansējumu. Prieks, ka Saeimas komisija uzklausījusi mūsu viedokli, ka Latvijas Radio pašmērķīga aizstiepšana uz Zaķusalu neko nedos. Mēs dzīvojam parlamentārā valstī, un ir loģiski, ka tik liela mēroga projekti tiek apspriesti Saeimā. Koncepcijas pieņemšanai ir vajadzīgas konkrētas likumdošanas izmaiņas. Un citādi tas nemaz nevar būt. Atzīmēšu, ka process bija tikpat politizēts, cik politizēta bija Padomes iecelšana...

E. L.: – Mēs izvairītos no politizēšanas, ja sabiedrisko mediju padomi veidotu sabiedrībā patiešām autoritatīvi cilvēki, kuri pārstāvētu sabiedrības intereses. Piemēram, Latvijas Zinātņu akadēmijas vadītājs, Kultūrkapitāla fonda vadītājs un tml. – ļaudis, kurus neizvēlētos partijas. Tādējādi no šīs institūcijas tiktu noņemts politiskais jumts.

J. S.: – Nav nevienas valsts, kur sabiedrisko mediju padomi pilnīgi tīru un baltu no debesīm noceltu Dievs tas kungs. Ja jau dzīvojam parlamentārā valstī, tad šī institūcija jāvēlē Saeimai. Taču tad ir jābūt absolūti skaidriem kritērijiem, pēc kuriem tiek izraudzīti tās dalībnieki. Nedomāju, ka problēma tiktu atrisināta, ja Padomes sastāvā būtu augsti titulētas amatpersonas. Šādi cilvēki nevarētu nopietni nodoties šīs institūcijas darbam, jo to neatļautu viņu pamatfunkcijas.

– Kā jums šķiet, kas ar Koncepciju nogāja aplam? Varbūt vaina bija tās bezjēdzībā? Iespējams, to vajadzēja rakstīt praktizējošiem mediju vadītājiem, nevis pārgudriem teoretizētājiem, kuri nesaprot, kā reāli funkcionē radio un televīzija.

J. S.: – Negribu piekrist, ka Koncepcija ir bezjēdzīga. Es ik pa brīdim tajā ieskatos kā rokasgrāmatā. Piemēram, ļoti izsmeļoša ir sadaļa par to, kādam jābūt sabiedriskā medija saturam un pārraudzības modelim.

E. L.: – Ziniet, ir kas tāds, kas mani pārsteidza, lasot Koncepciju. Tie ir partneri, kam dokumenta izstrādātāji pateicas par sadarbību. Proti, Sorosa fondam – Latvija, Ziemeļu Ministru padomes birojam Latvijā, DDB, Somijas vēstniecībai un Britu padomei.

– Eva, Latvijā šīs institūcijas nav pasludinātas ārpus likuma.

E. L.: – Valstī ir reģistrētas aptuveni 14 000 sabiedrisko organizāciju. Mums ir dažādas profesionālās apvienības, mediķu kopas, pedagogu organizācijas... Kāpēc tās netika iesaistītas Koncepcijas radīšanā? Mani izbrīna izvēlētie sadarbības partneri. Vai tieši šīs organizācijas vislabāk zina Latvijas sabiedrības vajadzības, lai pārstāvētu tās mediju laukā? Dažas no piesaistītājām organizācijām es uzskatu par pretvalstiskām.

– Nu jau tu šauj pār strīpu...

E. L.: – Paskaidrošu, kāpēc atļaujos tik smagu apvainojumu. Dažas no organizācijām, kuras NEPLP izvēlējusies par sadarbības partneriem Koncepcijas izstrādē, Latvijā ilgstoši ir propagandējušas idejas, kas ir vērstas pret tradicionālas ģimenes vērtībām. Tās ir nonivelējušas cilvēkam būtiskas identitātes, piemēram, dzimumidentitāti, nacionālo identitāti. Tā ir bijusi vēršanās pret nedzimuša bērna dzīvības aizsargāšanu. Tas viss tiek paslēpts aiz skaistas izkārtnes par vienlīdzību, līdztiesību, toleranci, iejūtību un sieviešu tiesībām, taču lietas būtību tas nemaina. Šīs idejas nav vērstas uz tautas stiprināšanu, valsts uzplaukumu, bet gluži pretēji – vājina tautu un valsti, mazina tās spēju dzīvot nākamajās paaudzēs. Varbūt pati par sevi šo organizāciju iesaiste neko vēl nenozīmētu, taču sistēma, kas ir paredzēta Koncepcijā, liek domāt, ka darbs ir bijis ļoti mērķtiecīgs. Paskaidrošu, kāpēc. Proti, ārkārtīgi liela loma apvienotajā medijā ir paredzēta Mācību centra izveidei. Interesanti, ka neviens lats nav piešķirts darbinieku algu celšanai, bet šim centram ir atvēlēti vairāki simti tūkstošu latu gadā. Tā ir gandrīz vai vēl viena augstskola valstī. Es saskatu tajā iestrādātu kontroles mehānismu. Proti, ja tiks apvienoti abi sabiedriskie mediji, princips būs ļoti skaidrs: neiziesi mūsu apmācību – nebūsi mums derīgs. Zinot, cik mērķtiecīgi, piemēram, Sorosa fonds gadu desmitiem ieguldījis naudu tieši mediju vidē un izglītībā, man nav ne mazāko šaubu, ka šis centrs tiks izmantots smadzeņu skalošanai ultraliberālu ideju propagandai. Un tad ir viens vienīgs jautājums: vai mēs kā valsts un sabiedrība būsim ieguvēji? Mana atbilde ir nē, jo tas ir ceļš uz postu un nelaimi.

– Tu tiešām nepārspīlē? Nav ne redzēts, ne dzirdēts, ka Latvijā sabiedriskie mediji nodarbotos ar propagandu, kas vērsta pret tradicionālo ģimenes modeli. Uzgrieziet, piemēram, Latvijas Radio trijos dienā, un veselu stundu varēsiet klausīties Ģimenes studiju! Tikai par bēbīšiem vien, par bēbīšiem vien...

J. S.: – Žurnālistu apmācība ir ārkārtīgi nepieciešama. Paskatieties, kādi studenti nāk pēc augstskolas beigšanas! Lai viņi varētu normāli strādāt, vairums ir par jaunu jāpārmāca, jo reti kurš saprot praktiskas lietas.

– Labi, tad paskatīsimies, kuri ir tie cilvēki, kas kūrē topošo žurnālistu skološanu. Ja nemaldos, viņiem ir visciešākā saistība ar Koncepcijas izstrādi.

J. S.: – Es negribētu ievirzīt šo sarunu par augstākās izglītības kvalitāti. Apmācību budžets LR vienmēr bijis viens no sāpīgākajiem tematiem, jo tieši šī sadaļa ir tā, kuru nogriež pirmo, ja rodas finansiālas problēmas. Es piekrītu Evai tiktāl, ka sabiedriskais medijs nedrīkst balstīties uz kaut kādām nevalstiskajām organizācijām – ne uz Sorosa, ne Ventspils naudu. Pamatā tam jābūt valstiski nodrošinātam vai arī jāievieš abonentmaksa. Tomēr es nepiekrītu nostājai, ka Latvijas tauta sāks izmirt, ja Mediju apmācību centram tiks nodrošināti 200 tūkstoši latu gadā. Sākotnējā variantā, kad šim mērķim tika paredzēts teju vai miljons, tas tiešām izskatījās uzpūsti. Turklāt, Eva, es nekur Koncepcijā neesmu pamanījis, ka mācības apmaksātu tevis nosauktās institūcijas.

E. L.: – Nē, es neteicu, ka apmaksā! Šīs organizācijas bija sadarbības partneres Koncepcijas izstrādē. Tāpēc pieņemu, ka arī ārvalstu ekspertu piesaiste notiks tieši caur šīm institūcijām. Es neapgalvoju, ka tauta izmirs tāpēc, ka tiks izveidots Mācību centrs. Mēs izmirsim tad, ja šīs pretvalstiskās organizācijas turpinās savu ideju propagandēšanu.

– Latvijas mediju pētniece Anda Rožukalne, viena no tām, kura strādājusi pie Koncepcijas, aizvainota televīzijā sacīja: «Mani, lūdzu, neaiciniet vairs jaunās darba grupās. Es uzskatu, ka ir jāpieliek punkts līdzdalībai bezjēdzīgā pasākumā.» Patiešām, varbūt reiz ir jābeidz atbalstīt par nodokļu maksātāju naudu cilvēki, kuri sekmīgi apguvuši savdabīgu nacionālā biznesa nozari – dažādu projektu rakstīšanu? Nav taču noslēpums, ka šie profesionālie prodžektologi uzrakstīs biznesa plānu jebkam, pat nacionālo saules zaķīšu piegādei uz Āfrikas valstīm.

E. L.: – Es negrasos vērtēt ekspertu darbu, kuri piedalījās Koncepcijas izstrādāšanā. Taču fakts ir tāds, ka 80 000 latu iztērēti, bet dokuments Saeimā – izbrāķēts. Izlasīju Valsts kontroles revīzijas ziņojumu par pārkāpumiem sabiedriskā medija koncepcijas tapšanā – tur nav nekā glaimojoša. Saskaņā ar ziņojumu, «NEPLP nav nodrošinājusi pietiekamu uzraudzību pār 38,2 tūkstošiem latu no piešķirtās naudas, kas paredzēta ekspertu pakalpojumiem sabiedriskā medija koncepcijas izstrādē». Man grūti teikt, vai tā ir tikai formalitāšu neievērošana vai naudas šķērdēšana – nezinu. Tāpat arī nezinu, kuri no ekspertiem ir saņēmuši naudu par Koncepcijas izstrādi. Ceru, ka NEPLP to atklās. Ja šo ekspertu vidū ir cilvēki, kuri atļaujas pretendēt (it kā) uz neatkarīgiem viedokļiem, tad nu gan tas nav godīgi. Ja kāds saņēmis naudu un pēcāk atļaujas publiski slavēt pats savu veikumu, tas nav ētiski. Sabiedrībai ir tiesības zināt, ka šie nav neatkarīgi eksperti, bet gan ieinteresētas personas.

– Lai turpinātu diskusiju, koalīcija vienojās, ka jāveido Saeimas apakškomisija, kas mēģinās rast vienošanos, kādā veidā virzīties uz priekšu ar vienotā sabiedriskā medija izveidi. Kā jums šķiet, tai būs kāda jēga?

J. S.: – Pēdējo pusgadu esmu pavadījis nebeidzamās darba grupās, kas notikušas NEPLP. Radās sajūta kā regulāri uz darbu nākot. Man šobrīd vajadzētu tikt skaidrībā, par ko gan jaunā Saeimas apakškomisija varētu spriest. Domāju, ka pēc iespējas ātrāk ir jāvienojas par lietām, kas neprasa milzīgus finansiālos ieguldījumus. Nevajag nekādas darba grupas vai Saeimas apakškomisijas. Koncepcijā ir pietiekami labi aprakstītas vajadzības, lai nodrošinātu kvalitatīvu sabiedrisko pasūtījumu.

E. L.: – Sabiedriskā pasūtījuma mērķi un uzdevumi praksē izrādījušies deklaratīvi. Kāpēc to saku? Mani gadiem ir tracinājis t.s. sabiedriskā pasūtījuma tapšanas process. Varu spriest, kā rodas LR ziņu sabiedriskais pasūtījums. Tas top ziņu dienesta vadītājas kabinetā – mazliet modificēts copy – paste variants no iepriekšējā gada. Tātad pats radio rada sev sabiedrisko pasūtījumu. Tad realizē paša radīto sabiedrisko pasūtījumu un pats arī kontrolē, kā to izpilda. Šī sistēma ir nenormāla! Tāpēc ir absurdi runāt par jebkādu sabiedrisko pasūtījumu. Koncepcijā sabiedrības viedoklis netika uzklausīts. Vai tad nebija iespējams to noskaidrot socioloģiskās aptaujās? Varēja piesaistīt augstskolu profesorus, garīgos un reliģiskos līderus. Nē, kārtējo reizi sabiedrisko pasūtījumu ģenerēja mediji un t.s. eksperti paši savā vidē, neuzklausot plašāku sabiedrību. Bet tieši viņi taču no saviem nodokļiem finansē gan Latvijas Radio, gan Latvijas TV!

– Tieši to ar savu nodokļu naudu dara arī geji un lesbietes.

E. L.: – Bet viņi ir mazākumā! Turklāt uzspiež savu viedokli vairākumam.

– Īsti demokrātiska sabiedrība respektē arī mazākuma viedokli.

E. L.: – Jā, bet tikai viedokļu sadursmē būs iespējams izvērtēt, kuram taisnība. Šobrīd medijos dominē vairākumam uzspiests mazākuma diktāts. Un, Koncepciju veidojot, Latvijas sabiedrības vairākuma viedoklis netika uzklausīts.

– Bet ir taču NEPLP izveidotā padomdevēja institūcija – Sabiedriskā konsultatīvā padome (SKP), kuras uzdevums ir «nodrošināt sabiedrības līdzdalību sabiedriskā pasūtījuma un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālās stratēģijas izstrādāšanas procesā».

E. L.: – Diemžēl šķiet, ka šī padome ir viens formāls veidojums, kas uztaisīts tādēļ, lai spēlētu demokrātiju. Tās pirmajā sēdē es Dimanta kungam vaicāju: vai būtu iespējams, ka, veidojot sabiedrisko pasūtījumu, tiktu iesaistīts vēl plašāks sabiedrisko organizāciju loks, jo tajās darbojas ļoti aktīvi cilvēki, kuriem par daudziem jautājumiem ir savs viedoklis...

– Jā, jā, zinām, zinām tos cilvēkus, kuriem par katru jautājumu ir viedoklis. Viņi parasti zvana Aidim Brīvajā mikrofonā. Sveiks, Aivar no Daugavpils un Raimond no Aizkraukles!

E. L.: – Šie cilvēki, iespējams, nav tipiski sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Tajās darbojas ļaudis, kuriem rūp sabiedrības problēmas un kuri tās mēģina risināt. Tad, kad es Dimanta kungam prasīju par šādu organizāciju uzklausīšanu, viņš atbildēja aptuveni tā: uzklausīt jūs varat, bet diez vai mēs ņemsim to vērā.