Ziedonis Skrīvelis svētkos pārstāvēs to paaudzi, ko tagad smalki dēvē par senioriem. Kaut arī viņi ir tā ap pusmūžu vai jau krietni pāri tam, sirmie vīri spēj gan savu muguru stalti noturēt, gan raitu soli kopīgajā deju margojumā ieaust. Šie kungi tik izmanīgi savas deju partneres spriganā solī izgriež, ka laiks nemaz nespēj tās panākt. Tāpēc viņu meitenes ir mūžam jaunas – arī Rasma, ko izveicīgi dancina Ziedonis.
Ziedonis Skrīvelis svētkos pārstāvēs to paaudzi, ko tagad smalki dēvē par senioriem.
Ziedonis Skrīvelis tautas dejām pievērsies tikai pensijas gados. Iepriekš savu iznesību bija slīpējis kursos pie leģendārās skolotājas Veltas Kalniņas, kura kopā ar savu dzīvesbiedru Ilgvaru balles dejās apmācījusi ne vienu vien pagājušā gadsimta paaudzi. Senāk esot bijis dikti veikls valsētājs. Tagad dancošana prasot daudz pamatīgāku piepūli, atzīst Ziedonis: «Pašlaik iestudētas divas ļoti straujas dejas. Tāpēc mūs, divus vecākos puišus, žēlojot ielika rezervistos. Sagadījās tā, ka viens no pamatsastāva nevar, otrs – saslimst, un dejā nācās ielēkt man. Tas nebija viegli. Dancojot mute vaļā. Šad tad gadās, ka aizmirstu un kaut ko sajaucu. Ne tā soli nolieku. Tad gan mani drusku palamā... No vīriešiem kolektīvā esmu pats vecākais. Savukārt mana partnere ir no dāmām viscienījamākajā vecumā – viņai ir 82 gadi. Tomēr jāatzīst, ka Rasma ir daudz jestrāka nekā es.»
Ziedoņa Skrīveļa deju partnere Rasma Garklāva patiešām ir kā sprigana atspole. Neviens neticēs, ka viņa ir vecākā dalībniece kolektīvā. Izrādās, savulaik Rasmai bijis krietni jāpiepūlas, lai piedabūtu Ziedoni pie dancošanas: «Kad aizgāju uz Saulgriežiem, man pāris gadu nebija pastāvīga partnera. Es jau sen to Ziedoni biju noskatījusi un vairākas reizes provēju dabūt uz mēģinājumiem. Bet šis tik – nē un nē! – esot jāstrādā, nav laika. Kā tāda jaunkundze... Beigu beigās cits nekas neatlika kā tieši pie mājas ar mašīnu piebraukt un paziņot: cauri ir, tagad es tevi vedīšu uz dancošanu! Ziedonis, protams, lūkoja visādi izlocīties – šodien nevarot, esot ķiplokus ēdis... Es šim pretī: nav nekāda vaina, es arī tikko ķiplokus ēdu! Gluži vai ar varu iedabūju šo mašīnā. Un tā jau gadus 13 dancojam vienā pārī visiem pa priekšu. Sākumā gāja visādi. Es ar viņu pat kāvos. Ziedonis man nepareizo roku sniedz pretī, es šim – pļekš! – pa to. Lai dod pareizo! Tiesa, gadi prasa savu, tomēr man ar Ziedoni ir ļoti labi sadejot. Ja nebūtu deju kolektīva, es droši vien jau sen būtu sačākstējusi. Dancošana prasa enerģiju, vienmēr liek būt sakoptai, smaidošai. Droši vien to pašu jūt arī mans partneris. Starp citu, mēs abi ne tikai dejojam, bet arī aužam. Protams, es neaužu tā kā Ziedonis. Ak, kā viņš to dara! Ātri un skaisti. Skatos un pie sevis domāju: nu, kaut varētu tik veikli padejot, kā tu aud... Žvīks žvāks! Kā atspole.»
No malas vērojot, varētu likties, ka aušana ir mazkustīgs darba veids – audējs tik sēž pie stellēm kā ar pakaļu pie beņķīša pielīmēts. Ziedonis, to dzirdot, sašutumā iesaucas: «Ko jūs, aušana taču arī ir viena vienīga kustība! Strādā gan rokas, gan kājas. Aušana neprasa mazāku piepūli kā dejošana.»
Tūlīt, tūlīt arī Saulgriežu vīri un sievas savus danča soļus varēs ieaust kopīgajā musturā, ko veidos dejotāji no visas Latvijas. Ziedonim Skrīvelim šie būs jau trešie Dziesmu un deju svētki. Lai tiktu līdz tiem, piecus gadus divreiz nedēļā nopietnos treniņos jāiegulda smags darbs. Tad vēl ik gadu notiek skates – meistarības pārbaudes, kas liek turēties formā. Saulkrastu deju kopām, ko vada horeogrāfe Judīte Krūmiņa, vienmēr ir labi rezultāti. «Mūsu kolektīvā visi ir draudzīgi. Kašķu nav. Nekad,» uzsver Ziedonis. «Ja kādreiz kāds kaut ko otram aizrāda, tas tiek pateikts ar humoru, nevis ļaunumu. Man dejošana ir kustība, bet kolektīvs – iespēja izrauties no vientulības un pabūt sabiedrībā. Daudz uzstājamies. Spēj tik braukt! Gandrīz vai katrā novadā ir pa deju kolektīvam. Tie visi ir mūsu draugi. Jau otro gadu pēc kārtas februārī Saulkrastu sporta centrā notiek ļoti jauks tautas deju festivāls Sasala jūrīna. Tas ir tik liels pasākums, ka gribētāju piedalīties ir vairāk nekā iespējams.»
Gadās, ka Dziesmu un deju svētku mēģinājumi daudzas stundas norit karstā saulē. Tad no kātiem gāžas pat jauni ļaudis.Prasu Ziedonim, vai nav grūti to izturēt?Viņš dziļdomīgi novelk: «Bet toties tas prieks un gandarījums, tās emocijas koncerta laikā, kad esi starp tūkstošiem dejotāju – nū, tas ir kaut kas! Turklāt svētku sajūta jau nebeidzas līdz ar pēdējo deju. Aizrautīga līksme turpinās arī pēc uzstāšanās, kad tūkstošiem dalībnieku, visu ceļu kopīgi gavilēdami, brauc uz pilsētas centru. Tad dzied visi, kas atrodas tramvaja vagonā. Pa Vecrīgu staigā tūkstošiem ļaužu tautas tērpos. Visi ir tik laimīgi un saliedēti. Šo sajūtu sauc par latvietību. Kā citādāk, ja ne dziedot un dejojot, to varēja izteikt padomju laikos – tā, lai savējie saprastu? Arī tagad tā ir latvietība, kas velk visus kopā.»