Kas gan vairāk spēj stiprināt piederību tautai kā Jāņi un Dziesmu svētki! Ne velti diriģents Gido Kokars par tiem esot teicis: «Tā ir patriotisma pote uz pieciem gadiem.»
– Viens enerģētiski uzlādēts un vienojošs brīdis – Dziesmu un deju svētki. Tautas esības un pašcieņas apliecināšanas rituāls.
– Domāju, ka jau paši pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki (1873) bija nācijas brieduma pazīme. Tie apliecināja, ka esam gatavi savai valstij.
– Dziesmu un deju svētku kulminācija Mežaparka estrādē ir grūts, vairāku gadu darbs. Lai 15 000 koristu spētu dziedāt a cappella sešbalsīgi, ir jābūt milzīgai ļaužu motivācijai. Kas tas ir par pievilkšanas spēku, kurš mūsdienu racionālajā pasaulē liek cilvēkiem regulāri apmeklēt koru un deju kolektīvu mēģinājumus, lai ik pēc pieciem gadiem dažas dienas dziedātu un dietu?
– Tās ir alkas pēc vienotības. Bieži dzirdu vaimanas: kur gan palikusi tautas kopība, kāda vienoja latviešus uz barikādēm? Ak, nedod dievs vairs šādu vienotības iemeslu! Sakiet, vai tad mēs neesam vienoti Dziesmu svētkos? Esam. Skaidri to sapratu Rīgas 800 gadu jubilejā. Ar pārsteigumu atklāju, cik vienota tauta var būt arī priekā, cik savākta un saturīga. Tur mūsu spēks un cerība. Ja ir prieks dziedāt un dancot par velti, ja ir griba caur to darīt priecīgus arī citus, tad šāda tauta ir vesela un varoša.
– Vienā no svētku reklāmām tiek rādīti dziedātāji. Operators tuvplānā kadrā pievilcis jaunu skuķēnu ar traki šķībiem zobiem un kādu briļļainu jaunekli. Nāktu pretī pa ielu, droši vien pat neievērotu. Pelēcīgi vidusmēra latvieši. Taču tur, Mežaparka estrādē, dziedot viņi izskatījās tik skaisti – mirdzošām acīm, apgarotām sejām. Tāpat kā visi pārējie tūkstoši koristu. Re, kā dziesmas spēks spēj padarīt skaistu ikvienu!
– Atceros, tie bija neaizmirstamie 1990. gada Dziesmu svētki. Toreiz noslēguma koncertu skatījos pa televizoru un – nenožēloju. Protams, klātbūtne ir viena lieta, taču lieliskie tuvplāni ar cilvēku sejām ir ne mazāk būtiski. Ak, cik šie dziedātāji bija skaisti... Jauni, veci, tievi, resni – visi bezgala mīļi un tuvi. Kad kopkoris nodziedāja Dievs, svētī Latviju!, es sirdī raudāju Pateicību Dievam. Iestājās klusums. Ģirts Jakovļevs, kurš vadīja koncertu, no saviļņojuma nespēja parunāt. Dieva klātbūtnē klusēja vai visa Latvija un juta, ka tik tiešām šinī brīdī Viņš to patiesi ir svētījis nākamajam, neaizmirstamajam 1991. gadam.
– Par diskusiju objektu ir kļuvusi repertuāra izvēle. Šogad Dziesmu svētkos neskanēs Raimonda Paula Manai Dzimtenei. Maestro Cinkuss ir pārliecināts, ka tās laiks ir beidzies: «Vairs nevajag draudēt tautai ar asins lietu un piekto gadu, kas vēl nāks. Dzīvojam jaunā laikmetā, tāpēc jāskatās uz citām vērtībām. Dziesma ļoti spilgti pildīja garu pacilājošas vērtības tad, kad tika uzrakstīta, un vēl daudzus gadus pēc tam. Tomēr uzskatu, ka līdz ar neatkarības atgūšanu sākās šīs dziesmas vēstījuma noriets.»
– Šī ziņa izraisīja skarbas asociācijas. Tās bija tādas, it kā kāds diriģents būtu izmetis uz ielas pats savu māti... Iespējams, Maestro Cinkuss ir palaidis garām Piektā gada revolūcijas patieso vērtējumu, kas atklājās sakarā ar tās simtgadi. Komunisti mums bija potējuši citu izpratni par to laiku. Redziet, Latvijai šis neprāts pāri visam bija nacionālās pašapziņas un protesta akts. Es to pārdroši pat nosauktu par nacionālo revolūciju. Diemžēl, izmantojot situāciju, tai pieslējās arī salašņas – kā jau tas notiek ikvienā nemierā. Sākās nepiedodami barbarisma akti. Tas bija traģisma un nāves grēka laiks. Kaut «ar karstām sirdīm kritāt jūs…» Starp citu, soda ekspedīcijas šāva arī tos, kas vadīja korus. Piektā gada impulss radīja latviešu strēlniekus un tālāk jau Latvijas valsti. Kārlis Ulmanis, kam vislielākie nopelni tās veidošanā, bija šīs revolūcijas dalībnieks. Tā tas notika. Maz pieminam, ka valsts proklamēšana 18. novembrī tika veikta, tikai pateicoties latviešu strēlnieku spiedienam. Politiķi strīdējās, nevarēja vienoties. Piektais gads ir smaga vēstures mācība, kas jātur atmiņā. Jā, nu ir citi laiki... Diemžēl vēsture māca mums to, ka neviens no tās nemācās. Dzīves patiesība ir tāda, ka mēs esam ierauti pasaules procesos, bet tur neprāta ir vai cik daudz! Grand sprādzieni, līst asinis, deg mašīnas un mājas. Latvija pagaidām vēl ir paglābta savas nabadzības dēļ. Tikai tāpēc mēs pagaidām esam sargāti no pasaules klaidoņiem, kas meklē laimi, kur labāk, un jau pēc brīža diktē savus noteikumus tiem, kas šiem snieguši patvērumu. Varbūt pretējā gadījumā Latvijā vispār nenotiktu nekādi Dziesmu svētki, jo mūsu kopdziedāšana, iespējams, aizskartu kāda etniskā slāņa nacionālās jūtas un tad asinis varētu līt arī par to. Un atcerieties arī to, ka Raimonda Paula dziesma Manai Dzimtenei ilgus gadus bijusi tikpat kā Latvijas himna, kuru klausoties cēlāmies kājās. Varas nīsta, tautas karsti mīlēta, tā šodien jūtas kā nodota čekai. Es vispirms esmu latvietis un tikai pēc tam korists. Jā, savā laikā dziedāju. Tāpēc ticu, ka arī šoreiz mēs skandināsim tūkstošbalsīs tautas prasību: «Ma-nai Dzim-te-nei! Ma-nai Dzim-te-nei, Ma-nai Dzim-te-nei!» Kā kādreiz pieprasījām Gaismas pili. Zinu, ka dziedāsim šo dziesmu tik ilgi, kamēr vien dzīvosim, jo šī dziesma nav gaumes vai teksta, bet providences vēstījums.