Par to, kā valsts varai būtu jāatbalsta vietējie ražotāji, kā jāpalīdz tiem iekarot Eiropas un Krievijas tirgus, par eiro ieviešanas ietekmi uz preču cenām – saruna ar Latvijas Darba devēju konfederācijas viceprezidentu, Rīgas piena kombināta padomes priekšsēdētāju Ivaru Strautiņu un Rīgas piena kombināta valdes priekšsēdētāju Raimondu Misu.
– Vai jums kā uzņēmējam esošā vara palīdz vai traucē?
I. S.: – Man negribētos lietot vārdu «traucē». Mēdz būt lētas politiskas kampaņas, kas atmet mūsu sakārtoto uzņēmējdarbības vidi atpakaļ un liek atkal būvēt visu no jauna.
– Varat minēt kādu piemēru?
I. S.: – Piemēram, jautājums par Krievijas tirgu un attiecībām ar Krieviju. Tur ir visādi gājis – arī tas mums ir patraucējis. Prese negatīvi atspoguļo situāciju Latvijā, bet mēs te uzrakstām, ka Krievijā ir vieni krimināli elementi un dzērāji. Mēs negribam apzināties, ka uzņēmējdarbībā ir notikusi paaudžu maiņa – arī Krievijā ir jaunas paaudzes uzņēmēji ar labu izglītību, svešvalodu zināšanām. Tagad Krievijā biznesu vairs netaisa, kopā šņabi dzerot. Man pat jāatzīst, ka Krievijā uzņēmēju paaudze ir nomainījusies vēl sekmīgāk nekā Latvijā. Pat neraugoties uz visām mūsu Eiropas iespējām. Protams, Krievijā paaudžu maiņa notiek pakāpeniski – vecākā paaudze savus kontaktus nodod jaunākajai. Es rīkojos līdzīgi. Tāpēc arī man blakus sēž Rīgas piena kombināta valdes priekšsēdētājs Raimonds Misa.
– Jūs, Misas kungs, arī domājat par Krievijas tirgu kā par lielāko perspektīvu?
R. M.:– Protams. Viennozīmīgi.
– Bet pie mums taču tiek runāts par Eiropas tirgu kā par lielo iespēju Latvijas uzņēmējiem.
R. M.: – Eiropā mūs neviens negaida. Mēs nevaram konkurēt ar Eiropas lielajām ražotnēm. Tur viena rūpnīca pārstrādā 1000–1200 tonnu piena dienā, ražojot tikai pienu. Latvijā savukārt piena pārstrādes tirgus ir pilnīgi sadrumstalots – katrs kaut ko pa mazumiņam dara. Lietuvā, piemēram, ir trīs lielas rūpnīcas, savukārt mums – 17 un katra ražo arī pienu.
I. S.: – Mēs bijām Itālijā, Galbāni, piena pārstrādes rūpnīcā, kur strādā 80 tūkstoši cilvēku. Ko mēs varam ar viņiem sarunāt? Mēs ar saviem dažiem simtiem... Nu, neskatoties uz to, RPK kolektīvs tomēr ir šo to izdarījis. Piemēram, redziet, te ir diploms cietajam sieram, ko ir parakstījis Itālijas premjers Silvio Berluskoni. Viņš ar saviem ministriem nogaršoja mūsu sieru un bija sajūsmā. Arī Japānā par RPK cieto sieru bija sajūsmā – viņu premjers arī teica: esmu ēdis labu itāliešu sieru, bet tik labu ne.
R. M.: – Japānā cieto sieru patērē 80 tūkstoši tonnu gadā, Latvijā – 3 tonnas mēnesī.
– Ja jūs izsakāties par lielāko perspektīvu Krievijas tirgū, tad varbūt jūs esat arī pret eiro ieviešanu Latvijā?
R. M.: – Nē, nebūt ne. Mēs esam par eiro.
I. S.: – Eiro – tas ir maksāšanas līdzeklis. Ja mums būs eiro, mēs būsim ieguvēji. Jo par eksportu mēs saņemam eiro vai dolārus un tad mums tie jākonvertē latos, lai nomaksātu algas un nodokļus. Mēs, uzņēmēji, kas ir saistīti ar eksportu, jautājām premjeram [Valdim Dombrovskim], vai mēs varētu arī nodokļus nomaksāt eiro, jo valstij savas parādsaistības arī jākārto eiro. Nē, to nevar, bija atbilde. Tātad no konvertācijas ieguvējas ir bankas. Tad man ir jāsecina tikai viens – ministri ir ieinteresēti labā sadarbībā ar bankām.
Lats ir piesaistīts eiro, un tur nekādas īpašas variācijas vairs nevar būt. Tad, kad vajadzēja devalvēt latu, tas netika izdarīts – to ar savām valūtām izdarīja Polija un Zviedrija. Toreiz nepieņēma šādu pareizu lēmumu, nu tagad jau vairs nav ko – jāievieš eiro. Jā, arī mums tās būs izmaksas, par kurām tagad nerunā masu mediji. Es jau tagad gribētu visus lūgt beigt stāstīt par to, ka pēc eiro ieviešanas nebūs preču un pakalpojumu sadārdzinājuma: tāds ir bijis visās valstīs, kur ieviests eiro, un Latvija nebūs izņēmums. Mēs esam pētījuši Vācijas, Itālijas un Igaunijas pieredzi – sadārdzinājums būs 20–30%. Sāksim kaut vai ar mūsu datoriem, to pārprogrammēšanu, kases aparātiem, blankām, čekiem, līgumiem un visu pārējo. Eiro ieviešanas izmaksas ir lielas. Par to jārunā, sabiedrībai ir jāzina, ka būs jārēķinās ne vien ar ieguvumiem, bet arī ar zaudējumiem. Jābūt atklātiem.
– Jūs savai produkcijai cenas jau eiro esat noteikuši?
R. M.: – Jā, datorprogramma to ir noteikusi.
I. S.: – Jā, mums jau eksporta produkcijai cenas arī ir eiro noteiktas.
– Cenas veikalos celsies arī jūsu produkcijai?
I. S.: – Neapšaubāmi.
– Latvijas iedzīvotāju pirktspēju ņemot vērā, jūs nebiedē šī situācija?
I. S.: – Jā, mani biedē tas, ka Latvijas iedzīvotājiem ir zema pirktspēja! Es gribu prasīt – kāpēc tā ir?! Es gribu, lai mēs visi kopā cīnāmies par jaunu darba vietu radīšanu un lai saražotais produkts maksātu tikpat cik Eiropā un mēs varam saviem strādniekiem samaksāt tikpat cik Eiropā! Mums ir jārada darba vietas, un valstij jābūt vīzijai, kā to panākt. Valsts tagad saka: Latvijas vīzija ir ekonomisks izrāviens. Kur būs tas izrāviens? Kura nozare izrausies? Mēs redzam, kas notiek ar Liepājas metalurgu. Mēs varam vainot to tūkstoš grēkos, bet to, ka Eiropā ir krīze, ka savu smago metalurģiju velk ārā no bedres vācieši, zviedri, pat japāņi otrā pasaules malā, tas arī ir zināms. Premjers tagad bija Japānā, bet tur arī valsts atbalsta savus uzņēmējus! Valsts atbalsta savus uzņēmējus! Bet mums valdība tikai piesedzas ar Eiropas Savienības regulām – mums tāda regula un šitāda regula. Bet galvenā ir regula ir nopelnīt naudu šai valstij. Pašiem cept savu maizi, audzēt graudus un tepat to visu patērēt. Patiesībā mēs varam būt laimīga valsts, ka varam saražot vairāk pārtikas, nekā vajag mūsu 2 miljoniem iedzīvotāju. Tātad – mums jāsadala divas lietas: pašpatēriņš un eksporta iespējas. Bet eksportēt nevar tā, kā šeit daži iedomājas: bija brīdis, kad sanāca kopā uzņēmēji un izdomāja Rīgas markas zīmola ietvaros tirgoties ar Krieviju. Kādi 70 uzņēmumi sanāca kopā – jā, urā, nu tik būs! Sapulces beigās es pajautāju: paceliet rokas tie, kuru produkcijai ir Krievijas sertifikāti? No
70 rokas pacēla seši. Es saku – seši paliek te, pārējie ir brīvi... Tagad uztaisījām kompāniju, kas caur Rižskij dvorik zīmoliem tirgojas Krievijā. 38 mazie uzņēmumi caur Rīgas piena kombināta noliktavām kopā sūta preces uz Krieviju. Viņiem ir iespēja tikt Krievijas tirgū, kur atsevišķi viņi tikt nespētu nekad. Taču tai vajadzētu būt nevis privātai, bet valsts funkcijai – palīdzēt eksportētājiem. Protams, jābūt politiskai gribai. Bet Latvijā, atgūstot neatkarību, runāja tā – nedosim gaļu Krievijai, lai sprāgst badā ...
Kad pēdējoreiz bijāt Maskavā?
– Pirms pieciem gadiem ...
I. S.: – ... šobrīd tur var ieiet jebkurā veikalā... tur vairs nav ko pielikt klāt. Tur ir viss. Visas valstis cīnās par iespēju tirgot Krievijas tirgū. Pagaidām viņi sevi ar pārtiku nenodrošina, un tā būs vajadzīga vienmēr. Bet kas ir mūsu pirmie konkurenti šajā jomā – cīņā par iespēju tirgoties Krievijā? Tie paši draugi no Eiropas – somi, vācieši, zviedri, franči, angļi. Visi cīnās.
– Jūs gaidāt no valdības arī soļus, kas palīdzētu uzlabot vietējo ražotāju pozīcijas Latvijas tirgū?
I. S.: – Es vairs negaidu. Jo Stradiņa slimnīcā dzer pienu no Polijas. Un tad, kad runājām par PVN samazināšanu pārtikai ar premjeru ... arī tas tika noraidīts, tas neesot pieņemami. Bet valsts taču nodokļu masā tikai būtu ieguvēji – kur pensionārs vai daudzbērnu ģimene pirka vienu paciņu piena, nopirktu vairāk, neatsakot sev pārtikā, ja PVN būtu mazāks un attiecīgi arī preču cena.
Tagad runā par pensiju palielināšanu un valdības vīri vaimanā – vai, tas ir robs budžetā! Bet tā nebūs – pensionārs tak pensiju tērē tepat, iet uz veikalu, tie maksā nodokļus, nauda atkal budžetā atgriezīsies vēl lielākā apmērā.
Pie mums tikai visi atsaucas uz Eiropas regulām. Kāpēc pie mums neļauj lauku skolas apgādāt ar produktiem no lauku saimniecībām? Nē, vai dieviņ, kas nu būs!
Bet tas savukārt arī ir vīzijas un attieksmes jautājums. Latvietis ir pierādījis, ka prot saimniekot lielās saimniecībās – tad kāpēc mēs nepalīdzam latvietim saimniekot – ar valsts, privātā kapitāla līdzdalību. Latgalē ļoti labi aug lini, tie vēl joprojām ir ļoti pieprasīts produkts pasaules tirgū. Kāpēc nevarētu atbalstīt, organizēt, lielus tehnoloģiskus laukus, kur cilvēki strādātu un saņemtu algu. Latgalei tas būtu svarīgi. Bet valstij būtu jāpiedalās gan zemes iepirkšanā, gan tehnikas iepirkšanā, rūpnīcu uzstādīšanā, gan produkcijas realizācijā – bet kopā ar privāto kapitālu. Pēc tam visi vietējie iedzīvotāji, kad bizness būtu aizgājis uz priekšu, varētu no valsts atpirkt akcijas. 1988. gadā es biju Francijā un tur privatizēja Citroen: valsts bija iepriekš bankrotējušo rūpnīcu atpirkusi, modernizējusi un pēc tam pārdeva savas akcijas vēl ar peļņu. Arī jūs, cienījamā prese, reizēm sakāt – valsts ir slikts saimnieks, valstij ir viss jāatdod prom.
– Mēs tā nesakām.
I. S.: – Es par jums nesaku, bet tā nākas lasīt un uzklausīt arī viena otra politiķa izteikumus. Bet valstij ir jābūt labam saimniekam, un tā var tāda būt. To pierāda kaut vai norvēģu Statoil, kas ir valsts kompānija un strādā eleganti. Ja valsts uzņēmumos kaut kas nesanāk, tad būtībā valsts nav uzticējusi savu naudu kvalificētiem, atbilstošiem cilvēkiem. Singapūra ir vēl viens piemērs, kur ir ļoti augsti atalgoti kvalificēti speciālisti valsts kompānijās. Bet pie mums ir otrādi – ja tu esi augsti kvalificēts vadītājs valsts uzņēmumā, uzreiz atskan – nu, kā viņš drīkst tik daudz pelnīt! Ja mēs negribam pazaudēt pēdējos kvalificētos cilvēkus, mums jāmaksā viņiem tāda pati alga kā Eiropā. Ja mēs to nedarīsim, mēs paliksim uz vidusmēra līmeņa, kas nekad nebūs radošs.
– Jums uzņēmumā bija problēma ar speciālistu aizplūšanu?
I. S.: – Nebija. Mēs domājam par to, kā būt konkurētspējīgi. Bet Eiropas Savienība par to nedomās, par taisnīgumu attieksmē pret jaunajām dalībvalstīm. Pirmais, kas saprata, ka Latvijai ir svarīgs vienlīdzīgu tiešmaksājumu zemniekiem jautājums, bija nevis Sandra Kalniete, bet Alfrēds Rubiks – bijušais Rīgas mērs, kas kā kārtīgs tautsaimnieks zina, kas ir kas. Bet tas ir jāsaprot – nedrīkst būt tā – mums astoņas reizes mazāks atbalsts uz hektāru un atvērts brīvais tirgus. Ja nav vienlīdzības, tad mums jāpieņem vietējā tirgus aizsardzības pasākumi.
– Jūs, Strautiņa kungs, laikam jokojat – vai tad ir dzirdēts, ka Latvijas valdība kaut ko pieņem bez Briseles svētības?
– Tā jau ir tā sāpe. Tā ir sāpe arī par valdības attieksmi – nu nepalīdz uzņēmējiem, bet tad lai vismaz arī netraucē. Laukos vēl kaut kā pa kluso vietējos uzņēmējus atbalsta – ļauj vietējiem pārtiku skoliņām, slimnīcām piegādāt. Bet te Rīgā ir tā – par visiem iepirkumiem tiek rīkots konkurss, un nevar būt ne runas par atbalstu vietējiem. Rīgas piena kombināts atrodas 5 kilometrus no Stradiņa slimnīcas, bet mēs nevaram vinnēt konkursā par piena piegādi! To ved no Polijas! Tad man vairs nav jautājumu.
Es nemaz nerunāšu par patriotismu. Mums ir jāizmanto tas, ko dod Latvijas zeme. Pašiem. Mums ir vistīrākā zeme Eiropas Savienības valstīs. Citur lauksaimniecības zeme ir ar ķīmiju saindēta. Varu pastāstīt piemēru – es biju Vācijā, Fuldā, Geršvildā – kalnainā apvidū, aprīlī, skaistā laikā. Pļavā ziedēja pienenes. Esmu pēc horoskopa Zirgs, man patīk izmesties un pastaigāties par pļavu, izvārtīties zālē. Tiešām noģērbos līdz peldbiksēm, mana kundze arī vēl nolēma pasauļoties, iegājām pļavā, es ieguļos zālē ... un jūtu – kaut kas nav lāgā ...
– ... bites nezum...
– ... nerunāsim par bitēm! Vispār – neviena kukainīša! Neviena rāpulīša... Šajā pļavā bija kā kapā – tik kluss... Bet mūsu pļavas zum un skan, tajās rosās dzīvība. Kāpēc? Tāpēc, ka zeme ir dzīva un ķīmijas nesamaitāta. To mums vajag izmantot, ražojot ekoloģiski tīru produkciju. Arī saņemot valsts pasūtījumu šādas produkcijas ražošanai. Jā, es fantazēju, bet tā taču varētu būt – ap linu fabrikām un laukiem Latgalē izveidot saimniecības kartupeļu audzēšanai, ko valsts pēc tam nopērk. Kāpēc to esam iznīcinājuši? Mēs ēdam poļu un Izraēlas kartupeļus, Holandes kartupeļus... viņi iznīcina vietējos ražotājus.
– Ko tad iesakāt – brīvo tirgu vērt ciet, robežu slēgt precēm no Eiropas?
– Nē, protams. Bet jābūt līgumiem, ka skolas, slimnīcas un armija, valsts iestādes vispār drīkst pirkt pārtiku tikai no vietējiem ražotājiem. Te jau ir tas jautājums – vai mēs gribam atbalstīt savējos vai ne? Bet jūs uzreiz – brīvais tirgus... Aizbrauksim ar savu preci uz Vāciju, noliksim veikalā, jo ir taču brīvais tirgus! Kundzīt, trīs pirkstu kombinācija, un – tur ir durvis! Lūk, ko mēs tur piedzīvosim! Neviena valsts tāpat vien nelaiž savā tirgū svešzemju ražotājus, izkonkurējot vietējos.
Mēs vēl varam saglabāt cilvēkus, lai viņi paliek savā lauku sētā. Vēl nav par vēlu. Jo uz šiem cilvēkiem jābāzē gan mūsu genofonds, gan darba tikums, gan daba. Bet viņam jārada komforts – apziņa, ka viņš šai valstij ir vajadzīgs. Patlaban ir otrādi.
– Kas tad jādara?
– Jāmainās. Visiem. Un jāļauj strādāt šeit un ražot.
Vēl viens nežēlīgs piemērs – no Latvijas katru dienu izved 700 tonnu piena. Par to valsts nodokļos nesaņem ne santīma. Bet, ja izvestu šeit saražotu sieru, sevišķi jau tādu cieto sieru kā Monterigo, valstij no katras tonnas tiktu 48 lati. Esmu par to teicis – ministriem, premjeram ... bet tas nevienu neinteresē.
Vēl jau ir otra puse – zemniekiem mēs varam maksāt tik, cik varam, lai saražotu un arī pārdotu gatavo produkciju – aptuveni līdz 30 eirocentiem par litru piena. Bet nē, mums saka, jūs te iedzīvojaties uz mūsu rēķina. Runas turpinājās tik ilgi, kamēr Uldis Krievārs pierunāja premjeru valsts garantijām jaunas piena pārstrādes rūpnīcas izbūvei. Mēs bijām sasaukuši zemniekus un teicām – lūdzu, mums ir gatavas iekārtas, noieta tīkli, attīrīšanas ietaises – nāciet, celsim tepat, mums taču ir tirgus un speciālisti! Bet – nē, cels savu. Nu, lai dievs viņiem palīdz. Bet nedomāju, ka tad, kad būs jāsāk atmaksāt aizņēmuma pamatsumma, būs vienkārši.
Mēs vienu momentu arī bijām kritiskā situācijā – kredītiespējas bija izsmeltas, Eiropas naudu mums atteica. Bijām spiesti saistīties ar Krievijas partneriem un piesaistīt investorus. [Rīgas piena kombināts kopā ar vairākiem citiem piena pārstrādes uzņēmumiem ietilpst uzņēmumu apvienībā Food Union.]
– Tas bija piespiedu solis?
– Ne gluži. Ja mēs būtu cēluši siera rūpnīcu te, diez vai šis investors būtu nepieciešams. Bet patlaban esmu gandarīts par šiem soļiem, jo tas ir devis papildu tirgus iespējas ne tikai Krievijā, bet arī Kazahstānā, tas ir mūsu darbības turpinājums Azerbaidžānā, tā ir iespēja uzbūvēt saldējuma rūpnīcu un ienākt ar šo preci Krievijā.
– Jūs uzskatāt, ka Latvijas sabiedrībā ir vietējās ražošanas, uzņēmēju atbalsts? Bija taču Andra Šķēles un Aināra Šlesera politiskais projekts Par labu Latviju, bet tam atbalsta nebija.
– Vispirms bija uzņēmēju apvienība Par labu Latviju, kam nebija nekā kopīga ar politiku. Mēs teicām, ka sataisīsim mūsu ekonomiskās programmas un iesim pie politiskajiem spēkiem, un tos, kuri šīs programmas atbalstīs, mēs atbalstīsim. Bet tad, kad tur nonāca priekšgalā Šķēle ar Šleseru un padarīja to par politisku projektu, uzņēmēji no šī pasākuma aizgāja. Arī es ar Ati Sausnīti. Nevar politizēt šo lietu, iet ar politiskiem lozungiem.
Bet ideja par labu Latviju ir vajadzīga. Un šai idejai ir jāguļ Latvijas ekonomikas attīstības programmas pamatā. Mums jāsaprot, no kurienes nāk nauda. Nauda ir budžetā – saka ierēdņi. Nē, nauda ir te – ražotnēs, uzņēmējdarbībā. Kamēr mēs nesapratīsim nacionālās kapitāla aprites spēku, kamēr pieļausim naudas un kapitāla aizplūšanu, tikmēr te nekas nebūs. Mums galvenais ir lietas kārtot savā zemē, ar savu galvu. Vai būs eiro vai lati – ne par to ir runa. Jāatgriežas pie zemes. Mums ir tik daudz brīvas zemes.
Bet lai pastāsta valdes priekšsēdētājs, vai valsts atbalsta uzņēmējus.
R. M.: – Mēs jau neprasām naudu no valdības. Bet mēs diemžēl neredzam politisko gribu vietējo uzņēmēju atbalstam. Sabiedrībā mūs, piena pārstrādātājus, pretstata zemniekam, kuri viņam nemaksā tik daudz, kā maksā Lietuvā, tāpēc zemnieki apvienojas kooperatīvos un ved pienu uz Lietuvu. Un Lietuvā viņam tiešām maksā vairāk. Bet kāpēc? Kāpēc pie sava patriotisma vest pienu uz Lietuvu, atņemot naudu valsts budžetam? Un padarīt nekonkurētspējīgus vietējos ražotājus?
– Kāpēc leiši mak sā vairāk latviešu zemniekam’?
R. M.: – Tāpēc, ka Lietuvas rūpnīcas saviem zemniekiem par pienu maksā mazāk nekā latviešu. Tā ir sarežģīta un gudra spēle no lietuviešu puses. Latvijas valdība negrib to saprast. Leiši sit ar milzīgu bozi pa Latvijas pārtikas rūpniecību. Lietuvā ir trīs milzīgi piena pārstrādes uzņēmumi – ja viņi dārgāk pērk pienu no latviešu zemnieka, viņi spiež mums turēt iepirkuma cenu līdzi, attiecīgi sadārdzinot mūsu produkciju un padarot mūs nekonkurētspējīgus savā un Lietuvas tirgū. Par to, ka pienu izved no Latvijas, nebūtu jāsāp galvai ne man, ne zemniekam – valstij būtu jāsāp galvai, jo valsts zaudē nodokļu naudu un cilvēki darba vietas.
I. S.: – Es jums pastāstīšu piemēru, kā ministrs var aizstāvēt savu zemnieku. Kad zemkopības ministrs bija Jānis Dūklavs, leiši sāka galīgi mūs nīcināt ārā – Maxima veikalu tīklā veda un tirgoja pienu par 15 santīmiem litrā – lētāk, nekā mēs pērkam no zemnieka. Es aizgāju pie ministra un teicu – tā mēs braucam galīgā purvā. Ministrs izsauca Maxima vadību un teica: jūsu akcija traucē mūsu zemniekiem, pārtrauciet. Maxima teica, mēs nevaram tagad, varam tikai pēc trim mēnešiem. Ministrs teica – nē, mīļie, rīt. Es palīdzēšu. Un Maxima piekrita. Vairāk tas neatkārtojās. Un šādai rīcībai būtu jābūt piemēram arī citiem valdības vīriem.