Kara muzejā radiniekiem liela interese par leģionāriem
Latvijas Kara muzejs vakar latviešu leģionāru datu informācijas dienas ietvaros aicināja interesentus konsultēties ar vēsturniekiem un pārliecināties, vai tuvinieki atrodami muzeja datu bāzē. Interese bija diezgan liela – vēsturnieki palīdzēja 80 cilvēkiem.
«Mans stāsts ir gaužām īss – esmu leģionāra meita,» sarunu ar vēsturnieku sāk kāda kundze, vēlāk minot tēva personas datus. «Visu dzīvi esmu nodzīvojis kā nodevēja dēls,» stāsta kāds kungs – šī zīmoga dēļ viņa izaugsme tika apturēta, bet māsa neesot uzņemta augstskolā. Kāda cita sieviete arī atzina, ka neesot uzņemta augstskolā, jo tēvs bijis leģionārs. Lai iegūtu izglītību, tēvu nācies pasludināt par mirušu.
Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vēsturnieks Jānis Tomaševskis pastāstīja, ka Kara muzejs šo pasākumu rīko pirmo reizi, lai gan iegūt informāciju par tuviniekiem iespējams arī citās dienās muzeja darba laikā, turklāt ziņas tiek sniegtas bez maksas. Minimālais, ko muzeja darbinieki prasa, ir karotāja vārds, uzvārds un dzimšanas gads. Ja persona nav sarakstā, pēc sniegtajām ziņām iespējams izdarīt secinājumus, piemēram, ja cilvēks atnāk ar vēstuli, uz kuras ir lauka pasta numurs, – pēc tā var noteikt, kurā vienībā viņš ir dienējis. «Kopš 2004. gada Daugavas vanagu latviešu leģionāru arhīvs ir pieejams šeit, ar ziņām par aptuveni 80 000 leģionā iesaukto karavīru.»
Olga Krēgere bija ieradusies Kara muzejā, lai pārbaudītu, vai datubāzē atrodami arī māsas vīra dati. «Mani interesē, vai mans svainis ir leģionāru sarakstos. Viņš bija Ventspils jūras skolas audzēknis un tika paņemts vācu armijā. Guva ievainojumu acī un kapitulāciju sagaidīja Kurzemes cietoksnī. No Jelgavas filtrācijas nometnes viņš tika aizsūtīts uz Vorkutu, kur pavadīja vairākus gadus, cīnoties ar badu un cerot, ka izdzīvos. Pēc tam viņu iesauca padomju armijā. Atkal svešs karogs un svešs šinelis mugurā, neprasot, vai viņš to vēlas vai ne. Dabūjis divu nedēļu atvaļinājumu karadienestā, viņš 1947. gadā atbrauca pie savas mātes, lai palīdzētu nopļaut rudzus, bet palika divus mēnešus, nodomājis neatgriezties armijā. Viņš tika nodots, un kara tribunāls viņu sodīja par dezertēšanu, un tas uz mūžu tika ierakstīts dokumentos. Kad viņš 1950. gadā atgriezās no Sibīrijas, nevarēja vairs ne celt kvalifikāciju, ne tālāk mācīties.