Ekspertu diskusija: Vai Latvijā turpmākajos gados mainīsies klimats
Viedokļi par globālajām klimata pārmaiņām, to patiesajiem cēloņiem un iespējamajām sekām atšķiras. Tomēr vienā jautājumā zinātnieki ir vienisprātis: Zeme ieņem citu klimatisko agregātstāvokli.
Kāpēc? Par to sarunā ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesori Agritu Briedi un dendrologu, Nacionālā botāniskā dārza direktoru Andreju Svilānu.
– Klimata pētnieki apgalvo, ka Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā, vidējā gaisa temperatūra palielinoties. Kāpēc to nejūtam? Tieši pretēji: ziemas kļūst garas, sniegotas un aukstas, bet vasaras – drēgnas un slapjas.
A. Briede: – Par klimata pārmaiņām varam runāt, ja analīzei izmantojam ilglaicīgus vidējos rādītājus, vismaz 30 gadu rindu. Pēc viena sausuma, karstuma vai aukstuma perioda nevaram spriest par globālām klimata pārmaiņām. Atsevišķi īsāki periodi šajos ciklos var stipri atšķirties. Atcerieties, piemēram, 2003., 2004. vai 2005. gadu, kuri bija karstākie kopš 1880. gada.
A. Svilāns: – Toreiz janvāra vidū botāniskajā dārzā Salaspilī ziedēja rododendri.
A. B.: – Šādas ekstremālas parādības jūtam uzreiz, bet mūsu klimata tipam raksturīgās temperatūras, nokrišņu sadalījumu pieņemam kā pašsaprotamu un tie atmiņā nepaliek.
A. S.: – Parasti jau cilvēks dzīvo dažu stundu diapazonā. No rīta iziet uz ielas, nodrebinās un saka: nē, nu baigi auksts... Kaut kas ar to klimatu nav kārtībā! Nākamajā rītā, kad satuntuļojies dodas uz darbu, bet laukā ir virs nulles, atkal nodomā: jā, ar to klimatu patiešām kaut kas nav īsti labi... Lai runātu par globālām klimata izmaiņām, nepietiek pat ar gadu desmitiem, ir jāaplūko procesi gadu simtos. Tikai tad pētnieki spēj spriest par tendencēm.
A. B.: – Par to, ka klimata pārmaiņas notiek, neviens vairs nešaubās. Jautājums tikai: vai šīs ir dabiskas jeb cilvēku izraisītas klimata pārmaiņas. Viedokļi dalās. Toties uzskatāmi iezīmējas fakts, ka notiekošajiem procesiem ir palielinājies to ekstrēmums gan attiecībā uz temperatūras, gan nokrišņu, gan vētru raksturu, gan ūdenslīmeņa celšanos. Tajā pašā laikā katram no šiem nosauktajiem parametriem raksturīgs izteikts vai mazāk izteikts periodiskums un tāpēc nodalīt dabisko norišu kopumu no cilvēku radītā ir ļoti grūti. Domājams, ka ir mainījusies klimata sistēmas stabilitāte.
– Pētnieki noskaidrojuši, ka nepilna miljona gadu laikā planēta ir pārdzīvojusi astoņus klimatiskos ciklus, savstarpēji mijoties aukstuma un siltuma periodiem. Siltie posmi iestājušies aptuveni ik pēc 100 000 gadu. Tie bijuši īslaicīgi – vidēji 10 000 gadu. Arī pašreizējais siltuma periods ilgst aptuveni šādu laiku. Tātad vajadzētu tuvoties kārtējam aukstuma posmam, taču notiekošie procesi liecina par pretējo. Iespējams, šis būs viens no vēsturiskajiem precedentiem, kad siltuma periods pagarināsies vēl par aptuveni 15 000 gadu, pieļauj zinātnieki.
A. S.: – Dabā nepastāv status quo. Pirms 12 000 gadu Latvijas teritorijā kusa kilometriem biezi ledus blāķi, trešā daļa Kurzemes bija zem ūdens, parādījās pirmie tundras augi; pēc dažiem tūkstošiem gadu – pirmie ziemeļbrieži. Tātad klimata pārmaiņu cikli ar lielākām vai mazākām nobīdēm ir bijuši un ne viens vien. Kāpēc zinātnieki diskutē arī par to, vai notiek sasilšana vai atdzišana? Tāpēc, ka dabā nekas nerisinās perfekti, nav tā, ka šodien ir 20 grādu plusos, rīt 21, parīt 22, bet aizparīt akurāt 23 grādi. Ja sistēma sāk šūpoties, skaidrs, ka pēc laika tā atkal nostāsies līdzsvarā, bet kaut kādā brīdī būs gan ekstremāli sausas vai slapjas vasaras, gan izteikti siltas vai aukstas ziemas.
– Kas tad maina spēles noteikumus – cilvēks vai pati daba? Daļa zinātnieku uzskata, ka cilvēks tiktāl iejaucies Dieva funkcijās, ka viņa darbības var salīdzināt ar norisēm dabā. Savukārt oponenti runā par dabas procesu radītām sekām – vulkānu izvirdumiem, zibens izraisītiem kūdrāju un mežu ugunsgrēkiem, procesiem Zemes dzīlēs un Pasaules okeānā.
A. B.: – To nevar noliegt, ka noteicošie globālā klimata izmaiņu cēloņi ir ārējie jeb orbitālie faktori – Saules aktivitāte, Zemes ass noliekums, precesija jeb ekvinokciju apsteidze, rotācija ap Sauli un Zemes atrašanās attiecībā pret to, ko nosaka Zemes orbītas eliptiskā forma u. tml. Bet vai tie ir vienīgie? Maz tiek diskutēts par okeāna un atmosfēras cirkulācijas un siltumapmaiņas procesu ietekmi. Kāpēc pašreiz ir satraukums? Minēšu vienu piemēru. Mēs zinām to, ka atmosfērā esošā ogļskābā gāze absorbē siltumu, kā arī to, ka ledus serdēs konstatētais ogļskābās gāzes un metāna daudzums pozitīvi korelē ar temperatūru, līdz ar to it kā nav pamata uzskatīt, ka pašreizējās globālā klimata pārmaiņas ir saistītas ar cilvēku darbību. Tajā pašā laikā ir nepieciešams izpētīt, kāpēc, piemēram, temperatūra stratosfērā vairāk samazinās, nekā pieaug, ja mēs pieņemam, ka klimata pārmaiņas rada tikai ārējie faktori. Aktuāls joprojām paliek jautājums: kāda ir cilvēka saimnieciskās darbības loma šajos procesos?
– Ziemeļeiropā pēdējos gados konstatēts nokrišņu daudzuma pieaugums. Tas arī saistīts ar cilvēka rīcību?
A. S.: – Eiropas klimats lielā mērā ir atkarīgs no Golfa straumes. Atcerieties, Latvijā bija vasaras, kad piedzīvojām pamatīgus sausuma periodus, bet tajā pašā laikā Čehija un Vācija burtiski pludoja. Applūda pilsētas, kuras nebija plūdus piedzīvojušas 100 un vairāk gadu garumā. Nokrišņu daudzums, kas agrāk vienmērīgi sadalījās līdz pat Urāliem, nogāzās Rietumeiropā, bet Latvija un Krievijas Eiropas daļa palika tukšā. Domāju, ka šajā gadījumā savu lomu spēlē arī atmosfēras piesārņojums. Viena no versijām, kas dzirdēta, ir tieši saistīta ar putekļu piesārņojumu. Kaut arī uzskatām, ka puteklis ir niecības niecība un tā vienīgais grēks ir cilvēkiem izraisītās šķavas, viss nebūt nav tik vienkārši. Atmosfērā putekļi kļūst par kondensācijas centriem, ap kuriem noteiktos apstākļos aplīp ūdens molekulas. Tādējādi no tiem var veidoties lietus lāses, sniega pārslas vai krusas graudi. Pieaugot šādu kondensācijas centru daudzumam gaisā, palielinās varbūtība, ka miglas pilieni vai lietus lāses veidosies daudz straujāk. Tātad vietās ar patstāvīgu, stabilu vēju virzienu lietus nolīs dažus simtus kilometru tuvāk nekā parasti. Varam iedomāties, ko tas nozīmē zemkopjiem – vienā vietā ilgstošu sausumu, citā – postošus plūdus.
– Būvnieki saka, ka reti vairs kurai jaunceltnei var projektēt pagrabu, un, šķiet, ka Latvijā paaugstinoties gruntsūdeņu līmenis. Tā ir tendence, kas saistīta ar nokrišņu izmaiņām, vai tikai sezonālu faktoru ietekme?
A. B.: – Gruntsūdens līmeņi vienmēr ir mainījušies, un šai parādībai patiešām ir sezonāls raksturs. Ja skatāmies uz virszemes ūdeņu izmaiņām Latvijā garākā laika periodā, tad redzam, ka būtiski mainījusies maksimālā un minimālā notece, kā arī gada noteces sadalījums. Šo datu analīze kopš 90. gadiem (noteces sadalījums gada griezumā) parāda, ka t. s. pīķis aprīlī nav tik izteikts, bet lielāki noteces apjomi ir janvārī un februārī. Kopumā caurplūdums ir izlīdzinātāks.
A. S.: – Pēdējā laikā nācies veikt parku un aleju dendroloģisko izpēti vairākās Latvijas pašvaldībās. Secinājums ir šāds: saistībā ar haotisko apbūves gabalu dalīšanu un celtniecību daudzviet ir sabeigtas gan slēgtās, gan vaļējās meliorācijas sistēmas – aizbērtas, pārraktas. Pilnai laimei pazaudēti arī slēgto meliorācijas sistēmu plāni. Būvatļaujas celtniecībai tiek izsniegtas applūstošās teritorijās. Ja māju ieceļam gandrīz upē, kāpēc brīnāmies, ka pavasarī pirmais stāvs ir ūdenī? Vainojam klimata pārmaiņas, lai gan pie vainas ir pašu mantkārība un muļķība, kā arī būvniecības saskaņojumus izsniegušo amatpersonu bezatbildība.
– Ko nozīmē piemēroties klimata izmaiņām?
A. B.: – Vispirms ir nepieciešams izvērtēt pārmaiņu ietekmes raksturu. Izvērtēt potenciālos ieguvumus un zaudējumus klimata pārmaiņu rezultātā. Kaut vai viens piemērs: pluss ir tas, ka Baltijas jūra kļūs siltāka. Varēsim gaidīt lielāku tūristu skaitu vasaras sezonās, kuri apmeklēs mūsu pludmales. Cits jautājums: ja ūdens temperatūra jūrā, upēs un ezeros paaugstināsies, kas notiks ar ekoloģisko kvalitāti, kad sāks attīstīties zilaļģes – vai kāds vispār gribēs te peldēties? Tomēr kopumā Latvija atrodas labvēlīgākā zonā, kur iespējamās izmaiņas netiek prognozētas tik krasas un sāpīgas, kādas tās paredz, piemēram, Dienvideiropā. Baltijas jūras līmenis varētu pieaugt pakāpeniski par 0,7 metriem pēc 100 gadiem. Problēma radīsies tad, ja to summē ar rudens – ziemas vētrām, kuru laikā ūdens līmenis var celties pat vairāk nekā divus metrus.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"