Turpinot vētīt apsūdzībā pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu rodamās pērles un nesaprotamos terminus, Neatkarīgā iztaujāja komerctiesību ekspertu, auditoru, nodokļu optimizācijas speciālistu, Maltas goda konsulu, zvērinātu advokātu Jāni Zelmeni, kurš pazīstams arī kā viens no lielākajiem ārzonu un nodokļu plānošanas shēmu zinātājiem Latvijā.
Galvenais sarunas akcents – ko nozīmē apsūdzībā lietotie izteikumi "patiesā labuma guvējs", "beneficiārs", "iespējamais patiesā labuma guvējs", "akciju turētāja tiesības", "uzrādītāja akcijas" u.c.
Ko nozīmē un kā saprast izteikumu "patiesais labuma guvējs"?
– Šādus terminus nedrīkst lietot atrauti no vides, kurā tie cēlušies. Šis termins nav cēlies nedz no Latvijas Komerclikuma, nedz Latvijas Civillikuma, pat ne no romiešu tiesībām. Šis termins sakņojas angļusakšu tiesībās un pasaulē tiek lietots ļoti specifiskā jomā. Latvijā šo jomu Latvijas Civillikuma izpratnē varētu nosaukt par pilnvarojumu, neuzdoto lietvedību, kluso vietniecību, respektīvi, par visu to, ko var uzdot darīt cita vārdā. Iepriekš minētos terminus Latvija pazīst un zina, ko tie nozīmē – sākot no studenta, beidzot ar advokātu, prokuroru un tiesnesi. Lietojot šādus terminus, visi, kuriem ir daudzmaz juridisko zināšanu, sapratīs, par ko tiek runāts. Mēs esam pārmantojuši kontinentālos jeb vācuromiešu tiesību principus un līdz ar tiem koncepciju par īpašuma tiesībām. Mūsu juridiskais prāts saprot tā, ka – ja man ir īpašums, tad man ir absolūtas īpašuma tiesības, kuras izpaužas trijos aspektos: pilnīgas varas tiesībās pār lietu, t.i., tiesībās valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus un ar to rīkoties un visbeidzot tiesībās noteiktā kārtā atprasīt īpašumu atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību.
Turpretim angļusakšu tiesībās īpašuma izpratne un koncepcija ietver sevī divus aspektus: īpašums kā formālas tiesības uz īpašumu un reālā labuma gūšana no īpašuma. Piemēram, ir zemes īpašnieks, un ir persona, kura ieguvusi no īpašnieka šīs zemes nomas tiesības uz 99 gadiem un līdz ar to tiesības gūt no šīs zemes labumu. Persona, kura gūst no šīs zemes labumu, ir beneficiārais īpašnieks jeb labuma guvējs. To, kam pieder zeme, var atrast zemesgrāmatā, taču patiesā labuma guvējs ir beneficiārs, kuram īpašnieks ir piešķīris šādas tiesības. Kontinentālais jurists īsti nesaprot, ka angļusakšu īpašuma tiesībās īpašnieks no īpašuma var negūt nekādu labumu, jo īpašumam ir beneficiārs, kurš nav īpašnieks, bet kurš gūst labumu. Šos terminus sakarīgi neiztulkojot, neizskaidrojot to jēgu, nelietojot tos reālajā angļusakšu terminu sistēmā, lietu būtību saprast nav iespējams.
Ja šāds termins tiek lietots apsūdzībā, tad jau iznāk, ka Latvijā tiek tiesāti cilvēki, balstoties uz angļusakšu tiesībām, nevis uz Latvijas tiesību sistēmu. Kā to izskaidrot?
– Nevar cilvēkam inkriminēt kaut kāda patiesā labuma gūšanas statusa pārkāpšanu, ja tie, kuri apsūdz un kurus apsūdz, īsti nezina, ko tas nozīmē un kā šis jēdziens būtu jātulko. Tas līdzinās melna kaķa meklēšanai tumšā istabā, kura tur patiesībā nemaz nav. Tā ir neprofesionāla apsūdzības celšana, nekvalitatīvs juridisks darbs, maigi izsakoties – haltūra.
Tomēr termins "patiesā labuma guvējs" Latvijas likumos parādās kopš 1999. gada?
– Jā, Latvijā ieviesta arī modernā likumdošana, kura pamatā attiecas uz banku darbības sfēru, kas vienkāršā valodā saucas cīņa pret naudas atmazgāšanu. Izlasot naudas atmazgāšanas likumu, ātri top skaidrs, kādā sfērā šis termins tiek lietots – tas domāts tikai finanšu tirgus institūcijām un tikai attiecībā uz vērtspapīriem un naudu. Tur šis beneficiāra jēdziens ir atrodams, un tas ir ņemts no angļusakšu likumdošanas. Angļiem pasakot vārdu beneficiārs, ir skaidrs, ka tas nav formāls īpašnieks. Angļus pat neinteresē īpašnieks. Viņus interesē, kurš patiesībā rīkojas ar labumu, nevis kam tas pieder. Arī bankas interesē īpašnieks, kurš rīkojas ar konkrēto naudu. Tas ir tas svarīgākais. Tāpēc arī Latvijā jēdziens "beneficiārs" parādās pie naudas identificēšanas. Trasta darījumi nebalstās uz mūsu juridisko tradīciju. Latvijā tikai nedaudzi saprot, ko nozīmē "trasta darījumi". Arī tiesas to nesaprot. Katra valsts ir gājusi savu attīstības ceļu, un līdz ar to izveidojušās vai pieņemtas ir dažādas tiesību sistēmas. Ja runājam par Latvijas klasiskajām krimināltiesībām, par klasisko kriminālprocesu vai par Latvijas komerctiesībām, tad jāatzīst, ka tās ar šādiem terminiem kā "beneficiārs" vai "trasts" neoperē. Daži gudri cilvēki saka, ka arī Šveices advokāta Rūdolfa Meroni problēma ir tā, ka viņš izglītību guvis kontinentālajās universitātēs un arī viņš līdz galam nesaprot angļusakšu tiesības. Arī viņš nav pats kompetentākais cilvēks, kuram būtu jārunā par trastiem, beneficiāriem, patiesā labuma guvējiem. Šobrīd mūsu krimināltiesībās tiek iedzīts jauns stabiņš, un tagad visus faktiskos apstākļus mūs spiež mērīt attiecībā pret šo stabiņu – esi tu patiesā labuma guvējs vai neesi, esi tu tur ko pārkāpis vai neesi. Bet tie, kuri šo stabiņu ir iesprauduši, tikai domā, ka viņi ir iesprauduši. Patiesībā viņi neko nav iesprauduši, jo viņi jau pat nevar definēt, kas ir šis stabiņš.
Ko darīt situācijā, kad tu skaities labuma guvējs, bet pats labums nav gūts?
– Klasiskā patiesā labuma guvēja situācija salīdzināma ar mantojuma tiesībām. Piemēram, mēs visi tagad esam dzīvi un nedomājam par to, kurš kādu mantojumu atstās. Kamēr mēs esam dzīvi un kamēr mēs testamentā neesam skaidri izteikušies, kuram ko esam novēlējuši, tikmēr ikviens no mums var būt iespējamais beneficiārs. Angļusakšu tiesību sistēmā ir trasta pārvaldnieks, kurš nosaka, kā rīkoties ar mantu. Viņš nosaka to, kuru no lielā cilvēku pulka viņš izvēlēsies par mantojuma saņēmēju. Kā trasta pārvaldnieks ieskatīs par labu esam, tā viņš šo mantu sadalīs, un kamēr viņš nav pateicis, kā ar šo mantu rīkoties, neviens ar šo mantu nav tiesīgs rīkoties. Protams, trasta pārvaldniekam no īpašnieka puses var tikt dotas vadlīnijas, piemēram, mantojuma sadalē izvairīties no dzērājiem un izvirtuļiem. Tiem viņš šo mantu tad arī nepiešķirs. Gadījumos, kad starp mantu alkstošajiem izceļas strīds, trasta pārvaldniekam ir tiesības neko nesadalīt. Viņš parasti aicina strīda dalībniekus tikt pašiem ar sevi skaidrībā. Nevar jau gūt labumu no tā, kas vēl nav gūts. Ja tev kontā nav naudas, tu nevari skriet un maksāt ienākuma nodokli. Tam taču apriori jābūt skaidram.
Termins "patiesais labuma guvējs" uzskatāms par juridisku terminu vai tas raksturo specifisku finanšu instrumentu?
– Atkārtoju – "patiesais labuma guvējs" Latvijas juridiskajai sistēmai ir svešs termins, kas ir pārņemts no citas tiesību sistēmas. Šeit vietā jautājums, vai nevarētu lietot Latvijas Civillikuma izpratnē saprotamākus terminus: "pilnvarnieks", "klusais vietnieks", "neuzdotā lietvedība". Mums šo angļusakšu terminu vietā būtu jālieto kas tāds, kas Latvijas juridiskajā sistēmā būtu normāli saprotams. Prokuratūrai noteikti vajadzētu lūgt autoritatīvu profesoru, vēlams no Anglijas, izskaidrot beneficiāra terminu un to, kā šis termins ir saprotams tajā juridiskajā sistēmā, kurā tas tiek lietots. Šim profesoram būtu jābūt ne tikai paražu tiesību speciālistam un spējīgam izskaidrot beneficiāra jēdzienu, viņam būtu jābūt arī praktiskai pieredzei, strādājot beneficiāro pakalpojumu jomā.
Nevienā kontinentālajā valstī, izņemot Lihtenšteinu, beneficiāru bizness nav kļuvis par lielu biznesu. Angļiem vēsturisku apstākļu dēļ citu lietu vešana, īpašuma tiesību sadalīšana un citu pārstāvēšana, neatklājot, kas aiz viņiem patiesībā stāv, kļuva par milzu biznesu. Tie jau ir tie angļu ieliktie pīlāri, uz kuriem balstās viss ofšoru bizness.
Vai terminu "patiesā labuma guvējs" var attiecināt uz notikumiem, kuri risinājušies 1993.–1994. gadā, ja šis termins Latvijas likumdošanā parādās tikai 1999. gadā?
– Lietot šo terminu var vienmēr, tikai jāveic tā izskaidrošana. Vēlreiz atgādinu, ka likums par naudas atmazgāšanas novēršanu ir likums, kurš finanšu iestādēm palīdz tikt skaidrībā, kam pieder konkrētā nauda, kurš reāli ar to rīkojas vai varētu ar to rīkoties.
Ko nozīmē termins "tiesības uz turētāja akcijām"?
– Ir valstis, mūsdienās gan tādu palicis maz, kurās var būt vērtspapīri, piemēram, akcijas un tās var būt nepersonificētas. Pietiek ar to, ka tās uzrāda, un ar to tiek identificēts, ka konkrētā persona – uzrādītājs – ir šo vērtspapīru īpašnieks. Nododot šos vērtspapīrus citam, automātiski mainās arī īpašuma tiesības. Taču var būt arī situācija, kad šos vērtspapīrus uzrāda īpašnieka pilnvarota persona, latviski sakot – pamatojoties uz pilnvarojuma līgumu, angliski – beneficiārās pārvaldīšanas līgumu. Šeit tad arī parādās tiesības uz uzrādītāja akcijām. Rupji runājot, tas nozīmē, ka es kā advokāts šīs akcijas kaut kur vicināšu, bet reālās saistības būs kādam citam. Piemēram, ir advokāts Meroni, kurš uzrāda akcijas un apgalvo, ka kādam ir tiesības uz šīm uzrādītāja akcijām. Šajā gadījumā viņam jāprasa, kādā veidā viņš šīs akcijas uzrāda – pamatojoties uz iestrādātu praksi vai rakstiskiem līgumiem. Var jau staigāt pa pasauli un stāstīt, ka es esmu tādas un tādas kompānijas īpašnieks, bet īstenībā ir citi līgumi, kuros noteikts, ka pārstāvis pilnvarotāju neatklāj, jo tad draud milzu sankcijas. Ja šāds termins tiek iepīts apsūdzībā, tad vispirms prokuroriem būtu jālūdz, lai šis profesors, kurš skaidro angļusakšu juridisko sistēmu, izskaidro arī to, kam šādas akcijas reāli pieder. Uzrādītāja akciju būtība ir vienkārša: kas uzrāda, tas ir īpašnieks. Citas konstrukcijas nav. Ja akcijas uzrādītas cita uzdevumā, tad tas noteikti ir kaut kādā veidā jāpierāda. Līdzīgi kā ar mantojumu. Tas, ka es tev gribu nodot mantojumu – ar to vien nepietiek. Vēl tev ir jābūt vēlmei to pieņemt. Pateikt tikai to, ka kādam bija tiesības uz kaut ko – ar to vien nepietiek.
Apsūdzībā tiek lietots arī jēdziens "nodot/pārdot". Vai šis jēdziens ir saprotams?
– Klasiskajās romiešu tiesībās primitīvākais veids, kā pārnest īpašuma tiesības, ir ar pirkuma priekšmeta nodošanu. Tas notiek tikai tad, ja nav atrunāts nekas cits. Var būt situācija, ka tu par īpašumu esi samaksājis, bet īpašuma tiesību tev vēl nav. Tev tās būs tikai no tā brīža, kad tu būsi saņēmis, piemēram, no konkurences padomes atļauju lietot savu īpašumu. Tādas situācijas pastāv. Ja nevar secināt, kad ir pārgājušas īpašuma tiesības, tad tiek prezumēts, ka tās iestājas līdz ar priekšmeta nodošanu.
Vairākās vietās apsūdzībā tiek lietoti termini "ārkārtas akcionāru sapulce", "savas dalības īpatsvara palielināšana pamatkapitālā". Vai ārkārtas sapulces sasaukšana un pamatkapitāla palielināšana ir noziegums?
– Protams, ne! Absolūti nē! Varam minēt citu piemēru. Bieži sastopami SIA dibināšanas gadījumi, izmantojot mirušu cilvēku pases. Darbības, izmantojot miruša cilvēka pasi, ir kriminālas, bet krimināla nav pašas SIA dibināšana vai to pamatkapitāla palielināšana.
Kā varētu saprast lietotos jēdzienus "ieceļot par patiesā labuma guvēja pārstāvi", "tiesību nodrošināšana pārstāvēt patiesā labuma guvēju"?
– Latviešu juristam šie termini ir grūti sagremojami, līdzīgi kā celtniekam izlasīt ārstu lietotos latīņu terminus no slimības apraksta. Minētajos terminos varētu būt runa par situāciju, kurā atbilstoši angļusakšu tiesību sistēmai ir izveidota juridiska struktūra – trasts vai kāda cita struktūra, kurā ir īpašnieki un kurā ir iespējamie beneficiāri, un ir šo iespējamo beneficiāru pārstāvji, kuri laika gaitā var mainīties. Bet to prokuroriem vajadzēja izskaidrot.
Minēšu piemēru. Latvijas PSR civilkodekss balstījās uz pamatprincipu: vienam cilvēkam nevar būt vairāk nekā viens nekustamais īpašums. Ja ir divi, tad gada laikā no viena bija jāatbrīvojas, to norakstot mātei vai sievai. Iedomāsimies, ka tagad cilvēks tiek tiesāts par to, ka viņš šo principu ir pārkāpis... Cits piemērs. Latvijas pilsonis kādu laiku uzturas valstī, kurā atļauta daudzsievība, un apprecas ar daudzām. Latvijā daudzsievība ir aizliegta. Atgriežoties Latvijā, viņš tiek tiesāts par to, ka viņš pārkāpis šo monogāmijas principu. Spriežot šādu tiesu, Latvijas tiesai droši vien izveidotos tāds pats aizcietējums, kāds, visticamāk, izveidojies mūsu apspriestajā krimināllietā. Un ko darītu Latvijas tiesa, ja daudzās sievas pret šo cilvēku celtu prasības par alimentu piedziņu, balstoties uz savas valsts likumiem? Tie ir jēdzieni no citas tiesību sistēmas, kuri mākslīgi ievietoti mūsu tiesību sistēmā. Dīvaini, ka cilvēks par to tiek tiesāts. Jāsaprot, ka krimināltiesības vienmēr ir atbilstīgas tikai konkrētai jurisdikcijai. Nevar Latvijā celt apsūdzību, izmantojot to terminoloģiju, kura tiek lietota pavisam citā juridiskajā sistēmā.
Runājot par šīm lietām, es ieteiktu izlasīt vismaz vienu zināma autora Elistera Hadsona grāmatu Equity and trust (Paražu tiesības un trasts). Tur tiek skaidri definēti trasti, beneficiāru tiesības, trastu administrācija, trasta iekļaušana likumdošanā. Šajā grāmatā apkopoti visi iespējamie trasta principi. Ja kāds šos principus pārkāpj, tad personai rodas tiesisks pamats savu interešu aizstāvībai. Būtiski, ka šajā grāmatā aprakstīti arī neskaitāmi tiesu precedenti. Grāmatā ietvertā doktrīna balstās uz reāliem Anglijas Augstākās tiesas Lordu palātas spriedumiem. Tie ir simtu gadu garumā iztiesāti principi, un uz šiem iztiesātajiem principiem arī balstās šajā grāmatā atspoguļotā doktrīna. Anglijā nav neviena likuma par trastiem. Principi ir izsecināti no reāliem tiesu precedentiem. Ir jāsaprot, kā šie principi darbojās 1509. gadā un kā tie darbojas mūsdienās.