Šonedēļ tā saucamajā Lemberga prāvā jeb mantisku strīdu un politisku problēmu risināšanā ar safabricētas krimināllietas palīdzību lieta ieslīdēja tajā stadijā, kad apsūdzētajiem tika dota iespēja izteikties, vai viņiem ir saprotama apsūdzība.
Parastā Latvijas tiesu prakse ir tāda, ka jautājumā par apsūdzības saprašanu apsūdzētie neko pretī nespirinās un sagumušu muguriņu saka jā vai nē. Šī vieta procesā parasti aizslīd garām nemanāmi, kā pa miegam. Reizēm tā pa miegam noris viss process un tāpat garāmejot, pa virsu tiek taisīti spriedumi, pēc kā apsūdzētajam tad jāiet cietumā uz diviem vai vairāk gadiem. Reizēm tādā veidā – pusguļus – uz ilgiem gadiem cietumā tiek nosūtīti nevainīgi cilvēki.
Citādi ir ar Lembergu, kurš atceras, ka viņš ir cilvēks, kuram gan pēc būtības, gan arī formāli piemīt Satversmē un starptautiskos tiesību aktos garantētas cilvēktiesības. Lemberga aizstāvības ieciršanās apsūdzības nesaprotamībā ir kaut kas jauns Latvijas tiesu praksei, tāpēc arī tiesnesis Boriss Geimans laikam jau vēl īsti neapjauš, kādas sekas tālākajā prāvošanās gaitā varētu rasties no vienaldzīgas pārslīdēšanas pāri šim jautājumam.
Saprotams, ka Lemberga oponenti var visādi ierēkt – apsūdzētie un vēl arī viņu advokāti ir pamuļķīši, kas neko nesaprot; viņiem nepieciešama psihiatriskā un psiholoģiskā ekspertīze. Taču te runa nebūt nav par to, ka apsūdzētie tīši izliktos garīgi slimi. Aizstāvības argumenti ir dziļi pamatoti, nevis uz zaķa gaisā parauti. Aizstāvība prasa skaidrot apsūdzību divos virzienos – izskaidrot vairākus apsūdzībā minētos faktus, sniedzot par tiem informāciju, kā arī izskaidrot vairākus apsūdzībā minētos terminus. Ir termini, kuru skaidrojuma trūkst Latvijas likumdošanā vai arī kas pašlaik pastāv, bet kuru vēl nebija apritē tajā laikā, kad it kā notikušas Lemberga likumpārkāpīgās darbības. Tāpēc aizstāvībai, lai tā varētu būvēt savu taktiku, jāsaprot, kas ar ko ir domāts.
Piemēram, nabaga cietušais miljonārs Ainārs Gulbis stāsta, ka Lembergs no viņa esot izspiedis akcijas, izmantojot savu ietekmi Ventspils uzņēmumos, kuri, ja Gulbis akcijas nedotu, izņemtu savus noguldījumus no Gulbja bankas. Kāpēc prokuratūra nesaka, kuri konkrēti uzņēmumi bija tie, kuros Lembergam bija tāda ietekme? Kādā veidā Lembergs varēja likt šiem uzņēmumiem izņemt naudu? Bez šo uzņēmumu konkrētas nosaukšanas nevar saprast, par ko vispār ir runa.
Ar kriminālsāgā, bet ne juridiskā dokumentā pieļaujamām pasāžām apsūdzība ir piebārstīta caur un cauri. Ne jau velti tā uzblīdusi līdz romāna apjomam. Iznāk, ka advokātiem jāaizstāv savi klienti nevis pret konkrētām apsūdzībām, bet pret nosapņotām literārām fantāzijām.
Prokuratūras pārstāvji tiesas gaitā visādi izņirgājās par aizstāvību, ka tā gribot pārvērst apsūdzību romānā un likt viņu sacerējuma ļoti juridisko valodu tulkot tautas valodā, taču patiesībā ir pilnīgi otrādi – prokuratūras sacerētā apsūdzība ir sarakstīta, nejuridiski lietojot terminus, kurus tad vēlāk acīmredzot iecerēts pielāgot un iestaipīt pēc vajadzības.
Prāvas gaitā cietušā miljonāra Gulbja pārstāve Ineta Malahovska ierosināja, ka apsūdzību nesaprotošajiem Anrijam un Aivaram Lembergiem jāveic psiholoģiskā un psihiatriskā ekspertīze. Pati Malahovska laikam jau nodomāja, ka ir jauki paņirgājusies, ka bijusi asprātīga. Taču no šīs viņas frāzes dveš īstens padomju laika drēgnums – tā totalitārisma laikos gadījumos, kad ar tā laika formālajiem likuma instrumentiem bija grūti dabūt nost no ceļa kādus citādi domājošos, pastāvošajai varai traucējošos, lietā tika likta psihiatrija un ļaudis tika iespundēti trakomājā, kur tos baroja ar aknas un smadzenes graujošām tabletēm.
Lai gan jautājums par to, kuram procesa dalībniekam un cik lielā mērā visi ir mājās, patiesi varētu izrādīties diezgan aktuāls. Psihiatri un psihologi mēdz analizēt arī, piemēram, savu pacientu rakstītus tekstus, mēģinot izprast personas domu gaitu; tekstu analīze var palīdzēt diagnozes noteikšanā. Interesanti, kādi secinājumi psihologiem un psihiatriem varētu rasties, izlasot pret Lembergu vērsto apsūdzību?
Lūk, tikai viens citāts no apsūdzības, kas spilgti raksturo šā sacerējuma stilu: "Izpildot Aināra Gulbja norādījumus, Gvido Studers kā kompānijas Swisslink Holding Limited padomes loceklis, nebūdams informēts par akciju prettiesisko pieprasījumu no Aivara Lemberga puses, 1994. gada 5. augustā pirmstiesas izmeklēšanā nenoskaidrotos apstākļos nodeva Aivara Lemberga intereses pārstāvošā advokātu biroja Muller, Meroni&Lanter advokātam Gino Koenigam (Gino Koenig) Aivaram Lembergam 30 kompānijas Ventk Company Limited akcijas ar apliecību Nr. 71–100, katru 1000 Šveices franku vērtībā par kopējo summu 30 000,– Šveices franku, kas, pēc Latvijas Bankas noteiktā valūtu kursa uz 5.08.1994. g. 1 Šveices franks pret LVL 0,414, sastāda LVL 12 420, tas ir, sevišķi lielos apmēros."
Kas ir šie Gino un Gvido, kāds viņiem sakars ar Lembergu? Kas viņi bija Lembergam – kādi pilnvarnieki, advokāti vai kaut kas cits? Varbūt ģimenes locekļi? Kur apsūdzībā ir informācija vai kāds pierādījums tam, ka kāds Koenigs bijis kaut kas Lembergam? Prokuroriem šādi sīkumi nešķiet svarīgi, un viņi tikai dragā uz priekšu, kaut ko apgalvojot un apgalvojot.
Šis ir tikai viens teikums no ļoti apjomīgās apsūdzības. Iespējams, kad prāva tiks tālāk un sāksies kādas debates par lietas būtību, psihiatri būs nepieciešami jo daudziem tās dalībniekiem, varbūt pat tiesnesi ieskaitot. Jo šādus tekstus, kā tautā mēdz teikt, bez puslitranesaprast.