Raiņa kapu apmeklētāju sašutums par Latvijas dižgaru kapavietu nekopšanu joprojām atklāj nesakārtotu problēmu. Pašvaldības pagastos atzīst, ka laukos situācija ir vienkāršāka – vienas vai dažu kapavietu apkopšana, pat ja novada ievērojamajam cilvēkam piederīgo vairs nav, neesot problēma. Rīgā toties Latvijai nozīmīgu kultūras cilvēku atdusas vietas nereti kļūst par laicīgu ķildu teritoriju.
Laukos ir vienkāršāk
Neretieši lepojas, ka šis miestiņš ir rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa dzimtā vieta. Neretas pagasta pārvaldes vadītājs Juris Zālītis Neatkarīgajai stāsta, ka pagasts bija iniciators J. Jaunsudrabiņa pārapbedīšanai no Kērbekas kapsētas Vācijā. «Mums jau to vajadzēja, mēs to darījām,» saka J. Zālītis. Ķišku kapos nu atdusas rakstnieks, viņa meita, sieva, krusttēvs un vecvecāki. Arī dzīvespriecīgajam vecītim Klibajam Jurkam neretieši paši šajos kapos iekārtojuši piemiņas vietu, jo neviens vairs nezina, kur mazā Janča bērnības dienu draugs ir apbērēts. «Laukos ir vienkāršāk, domāju, ka mēs paši varam apkopt savus novadniekus,» saka J. Zālītis.
Līdzīgi uzskata Bērzaunes pagasta padomes vadītājs Ivars Miķelsons. Bērzaunes kapos atdusas dzejnieka Aleksandra Čaka jeb Čadaraiņa dzimta. Kapiņus kopj Čaka attāls radinieks. «Mums nav sūdzību, ka attāli radinieki nekoptu šos kapus. Ja nebūtu, kas kopj, tad atrastu iespēju vienu kopiņu apkopt. Lapas nogrābtu un zāli nopļautu,» noteic I. Miķelsons. Reizi gadā pagasta kapos tiek rīkotas talkas. Tiek kopta arī Bērzaunes barona atdusas vieta, jo to pašvaldība novērtējusi kā tūrisma objektu – par barona kapu klīst leģendas un nostāsti.
Kapsētu tūrisma ideja iesaldēta
Arī Rīgā ideja par kapsētu tūrismu pērnā gada vasarā atkal uzvirmoja itin sparīgi, bet tagad ir atlikta līdz labākiem laikiem. Rīgas domes Mājokļu un vides departamentā tapušais projekts paredzēja tūristu un interesentu ērtībām apkopot un digitalizēt informāciju par galvaspilsētas kapsētās esošajiem kultūras pieminekļiem – tēlniecības objektiem un apbedītajiem ievērojamiem cilvēkiem.
2010. gadā bija uzrakstītas Rīgas Lielo kapu Memoriālā parka izveides koncepcijas vadlīnijas. To autors arhitekts un Lielo kapu vēstures pētnieks Eižens Upmanis norādīja, ka Lielos kapus var veiksmīgi izmantot dažādās tūrisma aktivitātēs. Memoriālā ir apbedīti ļoti daudzi Latvijas dižgari. Diemžēl 23 hektāru lielā nekropole ir atstāta entuziastu rokās – Lielie kapi pieder Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai, bet tā šo teritoriju neuztur, savukārt Rīgas dome finansēšanu pārtrauca pirms trim gadiem.
«Lielajos kapos nevar atrisināt apbedījuma vietu uzkopšanu un saglabāšanu,» ar nožēlu atzīst Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) vadītājs Juris Dambis. Viņš iebilst, ka par ievērojamu cilvēku kapavietu uzturēšanu bijis daudz diskusiju. «Kurš izvērtēs, kuru valsts aizsargās, kuru ne? Tāpēc tāda pieeja netiek praktizēta,» viņš atbild uz ierosinājumu valsts pārziņā nodot visas dižgaru atdusas vietas.
Koncepcijas nav
Par kapsētu uzturēšanu ir atbildīgas pašvaldības, bet ne visos gadījumos šāds formāls atbildības sadalījums atrisina problēmas. Ne reizi vien ir atgādināts, ka Latvijā nav kultūrpolitiskas koncepcijas, kurā būtu noteikti arī dižgaru kapavietu un Lielo kapu kā Memoriālā parka uzturēšanas jautājumi. Neatkarīgajai neradās iespaids, ka pie šī darba būtu gatava ķerties Kultūras ministrija.
Tikmēr slavenu un mazāk ievērojamu cilvēku atdusas vietas tiek apkoptas un uzturētas, drīzāk izpildot morālu pienākumu pret aizgājēju. Piemēram, Aizsardzības ministrija karavīru atdusas vietu uzkopšanu uzskata par daļu no valstiskās apziņas veidošanas procesa, saka ministrijas Militāri publicistisko attiecību departamenta vadītājs Airis Rikveilis. Divreiz gadā tiek rīkotas lielas talkas, bet pārējā laikā karavīru kapus kopj zemessargi un jaunsargi.
Čaka muzeja vadītāja Antra Medne sašutusi noraida pārmetumus, ka dzejnieka un viņa tuvinieku kapavietas Raiņa kapos būtu pamestas novārtā. Tur talko gan dzejnieka radinieks, gan muzejnieki, kaut arī viņiem nav pienākums to darīt. Arī Latvijas Nacionālā vēstures muzeja darbinieki regulāri apkopj arheologu kapavietas, stāsta VKPAI Vēstures un arheoloģijas daļas vadītāja Sandra Zirne. Viņa uzskata, ka par dižgaru atdusas vietu sakopšanu pirmām kārtām atbild piederīgie. Protams, nebūtu peļami, ja aprūpi uzņemtos arī profesionālās organizācijas un attiecīgās ministrijas un pašvaldības, bet diez vai valsts centralizēti, saka speciāliste.