Kopš vakardienas Lielbritānijā publiskai apskatei ir pieejamas britu reportiera dienasgrāmatas, kurās viņš dokumentējis Staļina režīma izraisīto badu Ukrainā pagājušā gadsimta 30. gados. Viņš bija pirmais rietumu žurnālists, kas mēģināja pievērst uzmanību humānajai katastrofai, bet kolēģu atbalsta trūkuma dēļ tas neizdevās.
Žurnālists Garets Džonss uz Ukrainu devās 1933. gada martā, kad bads bija sasniedzis savu kulmināciju. Laikposmā no 1932. līdz 1933. gadam no bada mira miljoni cilvēku, jo varasiestādes, mēģinot piespiest cilvēkus stāties kolhozos, zemniekiem atņēma graudus un lopus.
Staigājot no ciemata uz ciematu, G. Džonss pierakstīja sarunas ar vietējiem cilvēkiem, kas bezcerīgi meklēja ko ēdamu. Īsās intervijas uz uzšņāptas uz piezīmju grāmatiņu lapām. „Viņiem visiem ir viens stāsts: „Nav maizes - mēs neesam ēduši maizi divus mēnešus - daudzi mirst,” teikts vienā ierakstā. „Mēs esam dzīvi miroņi,” viņš citē kādu vietējo zemnieku.
„Bads sagrābj Krieviju - miljoni mirst.” Tāds virsraksts parādījās laikraksta New York Post 1933. gada 29. marta numurā. „Bada apmēri ir milzīgi, miljoni cilvēku mirst no bada un slepkavnieciska terora. Tāds ir G. Džonsa novērojumu kopsavilkums,” vēstīja laikraksts. Pārtikas trūkums Ukrainā izraisīja arī kanibālismu, un bada dēļ bojā gāja četri līdz pieci miljoni cilvēku. Savukārt varasiestādes miljoniem tonnu graudu no Ukrainas eksportēja uz Rietumiem, un par nopelnīto naudu būvēja rūpnīcas un apbruņoja armiju.
Tomēr žurnālista rakstiem par notiekošo rezonanse pasaulē bija maza. Staļina totalitārais režīms stingri kontrolēja informācijas plūsmu, kas nāca no Padomju Savienības, un arī daudzi ārvalstu korespondenti, kas strādāja Maskavā, G. Džonsa ziņojumiem neticēja. Piemēram, laikraksta New York Times korespondents un Pulicera prēmijas laureāts Volters Djurantijs G. Džonsa rakstus nodēvēja par „šausmu stāstiem”. „Apstākļi ir slikti, bet tas nav bads,” rakstīja V. Djurantijs. Arī citi korespondenti bada aprakstus neatbalstīja, un G. Džonss šādā veidā tika diskreditēts.
Amerikāņu reportieris Jūdžins Laionss, kurš laika gaitā no padomju simpatizētāja kļuva par kritiķi, vēlāk atzina, ka žurnālistiem kolēģa karjeras sagraušanā ir bijusi liela loma. „Džonss noteikti bija visvairāk pārsteigtais cilvēks pasaulē, uzzinot, ka fakti, ko viņš ar tik lielām pūlēm no mūsu mutēm bija dabūjis, vēlāk tika aprakti zem mūsu noliegumiem,” viņš 1937. gadā rakstīja savā autiobiogrāfijā Uzdevums utopijā. Šī atziņa G. Džonsam nāca par vēlu - 1935. gadā, kad žurnālists rakstīja par Japānas iespiešanos Ķīnā, viņu nogalināja bandīti, un šo grāmatu viņš tā arī neizlasīja.
Žurnālista nāves apstākļi bija mīklaini. Deivids Loids Džordžs, kurš laikposmā no 1916. līdz 1922. gadam bija Lielbritānijas premjerministrs un kura palīgs G. Džonss reiz bija, izteicās, ka žurnālists, iespējams, zinājis pārlieku daudz. „Man vienmēr ir bijušas bažas, ka viņš varētu pārlieku daudz riskēt,” sacīja politiķis.
Dienasgrāmatas līdz decembra vidum būs aplūkojamas Kembridžas universitātes Trīsvienības koledžas bibliotēkā. Šajā mācību iestādē žurnālists savulaik mācījās. Augstskola ir norāda, ka šī ir pirmā reize, kad G. Džonsa dokumenti, kurus līdz šim pieskatīja žurnālista ģimenei, ir parādīti atklātībā.